Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra būtība ir aptuveni šāda: ģimenes ir raksturīgas visām sabiedrībām, tikai to forma var būt visai dažāda.

Šķiet, ka visizplatītākā ģimenes forma ir tā dēvētā nukleārā ģimene, kas sastāv no vecākiem un bērniem. Tomēr, ņemot vērā ģimeņu formu dažādību, nav iespējams pateikt, ka viena ģimene ir pareizā, bet cita nepareizā. Turklāt ar vārdu “ģimene” arī mūsu sabiedrībā var apzīmēt visai dažādas cilvēku kopas – tā ne vienmēr nozīmēs asinsradinieku vai vienviet dzīvojošu un vienu mājsaimniecību veidojošu reproduktīvu apvienību, kas no pirmā acu uzmetiena raksturo nukleāro ģimeni.

Drīz vien kristīgi noskaņotais itkā Rīgas apriņķa interneta izdevums aprinkis.lv publicēja filozofes Maijas Kūles viedokli par maniem izteikumiem. Izskatās, ka Kūles kundze gan nebija apgrūtinājusi sevi ar minētā viedokļa izpēti, jo atsaucās uz lietām, kuras bija diametrāli pretējas manis teiktajam. Turklāt profesores teiktajā atspoguļojās neizpratne par antropoloģijas izziņas metodēm un šo nozari kopumā.

Tā kā man ir tas gods būt Latvijas Antropologu biedrības valdes priekšsēdētājam, esmu pietiekoši labi informēts par to, no kurienes Latvijā “savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, būdami pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu” kā arī “kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā”.

Pārsātināti ar relatīvismu

Atšķirībā no filozofijas antropoloģija ir empīriska zinātne. Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats caurcaurēm ir empīriski novērojumi. Antropoloģijas interešu lokā ir cilvēks visā šī vārda plašumā. Tas nozīmē – principā antropoloģija pēta cilvēkus, kas dzīvo un ir dzīvojuši visos laikos un visās vietās. Nozare, kuru pārstāvu es, t.i., sociālā/kultūras antropoloģija, galvenokārt nodarbojas ar cilvēku pētniecību “mūsdienās”, t.i., laikā, kad antropologs veic savus novērojumus.

Kopš mūsdienu antropoloģijas pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē ir uzkrājies ļoti liels šādu novērojumu skaits, un liela daļa nu jau diez vai attiecas uz mūsdienām, tāpēc arī šis vārds iepriekšējā teikumā likts pēdiņās. Antropoloģijas uzdevums, veicot pētījumus, ir izdarīt secinājumus par cilvēkiem kopumā.

Šajā sakarā nepietiek vien ar to, ka tiek pētīta “mūsu”, industriālā vai pilsētas, vai Eiropas sabiedrība. Antropoloģiju interesē cilvēki, lai kur tie arī nedzīvotu, jo, tikai apzinoties visu cilvēcīgās eksistences dažādību, iespējams izdarīt kādus secinājumus par cilvēkiem kopumā. Veids, kā antropologi iegūst datus, uz kuru pamata tiek izdarīti spriedumi, saucas “lauka pētījums”, kura galvenā komponente ir tā dēvētais līdzdalīgais novērojums. Tas ir sistemātisks metožu kopums, kura laikā pētnieka uzdevums ir iekļauties pētāmajā sabiedrībā, t.i., līdzdarboties. Šādā veidā, caur nereti visai subjektīvu, individuālā piedzīvojuma mediētu pieredzi, antropologi iegūst unikālu pieredzi, kas ļauj tiem dziļi izprast pētāmās sabiedrības uzskatus un rīcības veidus.

Pētījuma laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir spēt paskatīties uz sabiedrību no tās locekļa redzes leņķa. Lai to varētu izdarīt, nākas pārveidot arī savu pasaules uzskatu. Mēs visi nākam ar zināmu etnocentrisma devu, kas liek uzskatīt “mūsu” dzīvesveidu par pareizu iepretī visiem pārējiem dzīvesveidiem. Lauka darba pieredze un tās analīze pēc atgriešanās mājās liek paskatīties ar citām acīm arī uz savu sabiedrību. Izprotot citu sabiedrību perspektīvu, ir ļoti labi redzama savas sabiedrības uzskatu relatīvā daba. Tādējādi antropologi sevi nereti dēvē par profesionāliem svešiniekiem. Tieši šī spēja paskatīties uz savu sabiedrību tā, it kā tu būtu labi informēts svešinieks, kurš izprot situāciju, bet ko nenomāc ticība vietējiem aizspriedumiem, ir viena no būtiskākajām iemaņām, ko sniedz antropoloģiskā izglītība.

Jāpiemin arī, ka pretēji šad tad sabiedrībā dzirdētam viedoklim antropologi reti nodarbojas ar eksperimentu veikšanu. Kad Roberts Ķīlis runāja par savu pieredzi politikā un valsts pārvaldē kā lielisku antropoloģisku pētījumu, tas nebūt nenozīmēja, ka viņš veic kaut kādu viltīgu eksperimentu, lai paskatītos, kas tagad notiks. Protams, gandrīz jebkura pētnieciska vai ikdienišķa situācija var tikt interpretēta kā eksperiments. Arī antropologa līdzdalīgais novērojums ir šāds “naturālais eksperiments”. Šāda tipa eksperimenta īpatnība tomēr ir tā, ka novērotājs nevar kontrolēt tā gaitu. Dzīve notiek pati par sevi un pētnieka uzdevums ir tajā piedalīties un veikt piezīmes.

Agrīnos posmos antropologi centās izvairīties no jebkādas ietekmes uz pētāmo sabiedrību, bet ļoti drīz saprata, ka strikti izvairīties nekad nebūs iespējams. Kopumā antropologa uzdevums ir iekļauties nevis ietekmēt. Antropologi turklāt ir iespējams vispašreflektīvākie pētnieki, kas spēj pavadīt stundas un dienas diskusijās un paškritikā par pētījuma ētiku un tās iespējamajām problēmām. Galvenais princips šajā ziņā ir nekaitēt cilvēkiem, kuru uzticēšanās ir pamatā jebkura līdzdalīgā novērojuma īstenošanā.

Pieminētās “profesionālā svešinieka” iemaņas nerodas tikai individuālā pieredzē lauka darba laikā. Veicot savu datu analīzi, antropologi plaši izmanto salīdzinošo metodi, kuras laikā novērojumi vienā sabiedrībā tiek skatīti perspektīvā ar citām līdzīgām vai atšķirīgām grupām. Tikai šādu salīdzinājumu rezultātā antropologi var izdarīt kādus secinājumus par to, kāda ir viena vai otra parādība “kopumā”.

Augstāk aprakstīta metode un informācija, ar kuru antropologiem ir jāstrādā, nenovēršami noved pie vienas no būtiskākajām antropoloģija iezīmēm, proti, metodoloģiskā relatīvisma. Metodoloģiskais relatīvisms balstās principā, ka visas sabiedrības ir jāskata kontekstā ar to kultūras vidi, kurā šīs sabiedrības eksistē. Tikai šādā veidā mēs varam izprast, kā darbojas attiecīgā sabiedrība. Krievu vai angļu antropologs, pētot dzīvi Latvijas mazpilsētā cenšas interpretēt šīs dzīves nianses no Latvijas iedzīvotāju perspektīvas, nevis no savas krievu vai angļu akadēmiķa perspektīvas.

Metodoloģiskais relatīvisms tomēr nav tas pats, kas morālais relatīvisms. Saskaņā ar pēdējo mums nebūtu tiesību iebilst pret jebko, kas novērojams kādā citā sabiedrībā, jo šajā sabiedrībā tā ir pieņemts (piemēram, latvieši nedrīkstētu iebilst pret meiteņu apgraizīšanu Somālijā, bet norvēģi nedrīkstētu iebilst pret bērnu sišanu Latvijā, pamatojot to ar attiecīgajā kultūrā pieņemtajām vai plaši izplatītajām kultūras normām). Antropoloģija nevedina uz absolūtu morālo relatīvismu, bet gan cīnās pret nepamatotiem aizspriedumiem. Kā savulaik teica amerikāņu antropoloģe Rūta Benedikta “Antropoloģijas mērķis ir padarīt pasauli drošu cilvēku dažādībai”. Svešāds vai citāds nenozīmē nepareizs.

Relatīvisms nepiedzima līdz ar antropoloģiju. Pirmie antropologi 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū nebūt nebija “pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu”. Gluži otrādi, būdami labi sava laikmeta pārstāvji, viņi labi apzinājās, ka Rietumeiropas tautas tādas kā angļi, vācieši vai francūži, ir civilizācijas zieds. Pārējās sabiedrības (sākot ar latviešu zemniekiem un beidzot ar Austrālijas aborigēniem, kas tolaik tika uzskatīti par visprimitīvāko cilvēku grupu) ir vairāk vai mazāk iekonservējušās vai atpalikušas no šī zieda. Tādējādi visas kultūras var sakārtot uz vienas vairāk vai mazāk skaidras evolūcijas ass, pieņemot, ka ar laiku, ja paveiksies, mežoņi varētu attīstīties līdz baltā angļu džentlmeņa līmenim.

Tika veidotas lieliskas formas teorijas, kas, kā toreiz šķita, labi skaidro cilvēku kultūru dažādību. Vācu filozofs Frīdrihs Engelss savulaik pamatīgi ietekmējās no sava laika antropoloģiskajām teorijām. Viņa traktāts par Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos tieši atsaucas uz Lūisa Henrija Morgana grāmatu “Senā sabiedrība”. Minētā grāmata, līdz ar citiem Engelsa un viņa kolēģa Kārļa Marksa darbiem ar laiku tika iekļauta komunistiskajā “kultūras kanonā”, kuram pretī runāt nedrīkstēja neviens komunistisks zinātnieks. Tādējādi visā plašajā Padomju zemē Morgana idejas dzīvoja un plauka līdz pat 1990. gadiem un joprojām turpina ietekmēt sabiedrisko domu.

Tomēr ārpus komunistiskās tradīcijas Morgana un citu viņa teorētisko līdzgaitnieku idejas drīz vien tika apstrīdētas un tad arī pilnībā atmestas kā realitātes skaidrošanai nepiemērotas. Izrādījās, ka sakārtot sabiedrības pa attīstības līmeņiem iespējams tikai sēžot kādas koledžas bibliotēkā, bet “uz vietas” realitātē skaisti izveidotās shēmas sabruka kā kāršu namiņi. Etnogrāfi, kuri ilgstoši dzīvoja kopā ar “primitīvajām” sabiedrībām, pamanīja, ka daudz kas no tā, ko runā par “mežoņiem”, ir vien aizspriedumi, bet tas, kas nav aizspriedumi, no “iekšas” izskatās citādi un nebūt ne tik biedējoši.

To, starp citu, saprata arī pats Morgans, kurš apbrīnoja irokēzus, ieguldīja lielu darbu viņu tiesību aizstāvībā un galu galā tika uzņemts kādā no viņu klaniem. Tomēr vispārējais laika gars neļāva viņam šo apjausmu teorētiski konceptualizēt.

Britu mūsdienu antropoloģijas pamatlicējs Broņislavs Maļinovskis, kurš pavadīja trīs gadus Trobriandu salās, novēroja, ka Jaungvinejas iedzīvotājiem piedēvētais racionalitātes trūkums ir tukšs aizspriedums. Toties pēc atgriešanās Lielbritānijā Maļinovskis saskatīja pietiekoši lielas līdzības starp britu un trobriandiešu uzvedibu, lai liktu pamatus vēl mūsdienās ietekmīgajai reciprocitātes un dāvanu apmaiņas teorijai. Visa turpmākā antropoloģijas attīstība ir pagājusi šādu atklājumu gaismā. Kā vēlāk izteicās franču antropologs Luī Dimons, „mēs nepētām svešās sabiedrības tikai tāpēc, ka vēlamies apmierināt savu interesi par citiem, bet gan arī tāpēc, ka tas palīdz mums saprast kaut ko pašiem par sevi”.

Tādējādi profesores Kūles piesauktais “pārsātinājums ar relatīvismu” ir nevis kaut kāda Latvijas antropologu deviance, t.i., novirze no normas, par kuru būtu jābrīnās (kā to dara Kūle), bet gan antropoloģiskās metodes pamatiezīme.

Kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma?

Šķiet, ka iepriekš par antropoloģisko metodi teiktais jau skaidro, kā un kāpēc antropologi nonāk pie secinājumiem, pie kuriem tie nonāk. Šajā gadījumā gan jāatzīst, ka “derdzīgais secinājums” daļēji ir profesores Kūles fantāzijas auglis. Der citēt Kūles teikumu vēlreiz pilnībā:

„Jābrīnās, kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā. Tas nav pasaules attīstības vektors, tā ir tikai ilūzija, ka viss izirst un beidzas.”

Neviens antropologs nekad nav postulējis pilnīgu sociālo saikņu sairšanu (nejaukt ar transformāciju vai periodisku vājināšanos). Bioloģiskā saikne gan ir kultūras konstrukcija un tāpēc par tādu savukārt antropologi nemaz nerunā. Nemitīgs mainīgums ir dzīves fakts. Mainīgums ir viena no kultūras pamatiezīmēm. Tomēr tas nekādi neliecina par haosu. Šeit godājamā kolēģe mazliet pārspīlē, kas, protams, nepalīdz veidot saprātīgu diskusiju. Arī “visa iziršana un beigšanās” ir tikai profesores pašas prāta auglis.

Tālākā tekstā profesore Kūle veic virkni apgalvojumu, kuriem ar manis teikto nav nekāda sakara, bet, kas acīmredzami pauž domu, ka “derdzīgie secinājumi” (kuru gan nebija) radušies tāpēc, ka to paudējam nav nepieciešamo morālo orientieru un, cik var saprast, tas esot tipiski vispār mūsdienu pasaulei. Kā tas noprotams no manis iepriekš rakstītā par antropoloģisko izziņas procesu, šīs jomas pārstāvji nespriež par pasauli, cenšoties izprast savas morālās saknes (lai gan bez tā arī neiztiek), bet gan novērojot dažādu sabiedrību dzīvi. Kamēr Austrumeiropā dzīvojošam filozofam, kas nodarbojas ar ikdienas introspekcijas praksi var šķist, ka ir viena neapstrīdama “dzīves ideālforma”, antropologi nesteidzas ar šādu apgalvojumu, bet jautā – vai visā pasaulē visi filozofi (te ar šo vārdu apzīmējot viedus cilvēkus, kas velta laiku, lai padomātu, par to, kā patiešām būtu jādzīvo) uzskata tāpat?

Antropoloģijā ir virkne terminu, kuru lietderība laika gaitā kļuvusi apšaubāma, jo pamatīgas analīzes rezultātā kļuvusi skaidra to iesakņotība Rietumu klasifikācijas sistēmā (piemēram, reliģija, radniecība, ekonomika, politika utt). Arī ģimenes jēdziens nav viennozīmīgs. Jau pieminētā Trobriandu salu sabiedrība ir labs kontrastējošs piemērs. Trobriandieši, kā to apraksta Maļinovskis, ir matrilineāla, bet patrilokāla sabiedrība. Tas nozīmē, ka radniecība tiek noteikta pēc mātes līnijas, bet jaunais pāris apmetas uz dzīvi pie vīra vecākiem. Turklāt matrilinearitāte šajā sabiedrībā ir tik izteikta, ka mātes dzīvesbiedrs netiek uzskatīts par bērna radinieku. Tas ir gan pirmais audzinātājs, gan tuvākais vīrietis mājsaimniecībā, bet tuvākais vīrieša kārtas radinieks ir bērnam ir mātes brālis.

Maļinovskis šajā sakarā apraksta antropologa-kultūras tulkotāja dilemmu – kā tulkot radniecības terminus? Mūsu “tēvs” nozīmē personu, kas ir gan bērna radītājs, gan mātes dzīvesbiedrs (vai arī tikai pirmais), bet atbilstošais trobriandiešu termins apzīmē kaut ko pavisam citu. Tēvs mums ir arī tuvākais vecākās paaudzes radinieks, bet vai tādā gadījumā drīkst trobriandiešu mātesbrāli dēvēt par “tēvu”? Mūsu šīsdienas kontekstā svarīgs ir jautājums – kuras attiecības trobriandiešu dzīvē uzskatāmas par ģimeni? Papua Jaungvinejā un līdzīgi arī Amazones tropiskajos reģionos “vīrs” nereti nemaz nedzīvo kopā ar “sievu”, lai gan viņiem ir kopīgi bērni. Vīri dzīvo atsevišķās “vīru mājās” un iegriežas pie sievām tikai retu reizi. Visos minētajos gadījumos attiecīgo sabiedrību locekļi visas citas dzīves formas uzskatītu par “derdzīgām”.

Pamācošs stāsts par ģimeni un ideālformu saistās ar amerikāņu antropologu Kenetu Gudu (Kenneth Good), kurš apprecēja janoamu meiteni Jarimu laikā, kad viņš veica lauka pētījumu Amazonē. Laulībā piedzima vairāki bērni, un pēc dažiem gadiem visi pārcēlās uz dzīvi ASV. Tomēr Jarima, kā stāsta Guds, nevarēja iedomāties neko skumjāku par dzīvi sabiedrībā, kur katrs pāris vakarā ieslēdzas atsevišķā mājā un katrs ģimenes loceklis – savā istabā. Pāris gadus vēlāk viņa devās atpakaļ uz dzīvi janoamu sabiedrībā, kur ikviens ciemats ir tikai apaļa nojume, kurā visu kaimiņu un radu dzīves ir redzamas no novērojamas 24 stundas katru dienu, bet cilvēks, kas vēlas palikt vienatnē pats ar sevi, tiek uzskatīts par ļoti nelaimīgu un varbūt pat slimu.

Līdzīgus stāstus varētu turpināt vēl un vēl. Lai vai kādu definīciju mēs pielietotu vārdam “ģimene”, prakse vienmēr piespēlēs pietiekoši daudz atšķirīgu gadījumu, lai šī definīcija kļūtu problemātiska. Tomēr, kā minēju arī savā videoviedoklī, nukleārā ģimene, t.i., vecāki un bērni, iespējams, ir visvairāk izplatītā ģimenes forma. Šāds apgalvojums balstās apsvērumā, ka lielākā daļa cilvēku un vislielāko daļu cilvēces vēstures (aptuveni 99% laika no visas vēstures) cilvēki ir dzīvojuši kā mednieki un augu vācēji. Protams, neviens antropologs nav nekad apmeklējis agrīnos medniekus un vācējus pirms miljons gadiem. Toties zināmu ieskatu šādu grupu dzīvē mēs varam gūt, aplūkojot mūsdienās sastopamās sabiedrības ar tādu pašu iztikas iegūšanas veidu. Dati rāda, ka šajās sabiedrībās gandrīz vienmēr pastāv monogāmija un pāri veidojas uz savstarpējas simpātijas pamata. Tas gan nozīmē, ka šie pāri reti ir uz visu mūžu. Simpātijām mainoties, mainās arī partneri. Kopīgu bērnu esamība, protams, paildzina kopdzīvi.

Kā redzams, šādi kopdzīves veidošanas principi daudz neatšķiras no tiem, ko piekopjam mūsu sabiedrībā un citur industrializētajās zemēs. Tas nozīmē, ka ģimenes, kuras kopā turas tik ilgi, kamēr pārim tas ir interesanti un izjūk tad, kad vairs nav interesanti, vai, kad bērni kļuvuši patstāvīgi, nav vis pēdējā laika “ātrlaika, baudaskāres un egoisma” sekas, bet gan forma, kas pastāvējusi ļoti ilgu laiku. Patiesībā, ja mēs varam teikt, ka ir kāda “dabīga” ģimenes forma, tad šī (simpātijās balstītā un uz nenoteiktu laiku noslēgtā, samērā fleksiblā attiecībā uz intīmām attiecībām ar citiem partneriem) droši vien ir tā visdabīgākā.

Nenoliedzami, šī atziņa dažam labam var šķist “derdzīga”, bet ir jāapzinās šo emociju etnocentriskā daba, t.i., tās neizriet no tā, ka šādi dzīvot objektīvi ir nepareizi, bet gan no tā, ka mums šajā sabiedrībā, šajā vietā un laikā tas šķiet nepareizi. Gluži tāpat kā viduslaiku eiropiešiem derdzīgi un nepareizi šķita doma, ka mazgāties varētu katru dienu, bet mūsdienu japāņi klusībā sauc mūsdienu eiropiešus par smirdīgajiem, jo eiropieši neiet vannā vairākas reizes dienā un nereti sliktāk kontrolē savus ķermeņa izgarojumus.

Novērojumi dažādās sabiedrībās nenovēršami liek nonākt pie secinājuma, ka absolūti lielākā daļa lietu, ko darām kā sabiedrības locekļu ir vai nu pilnībā vai lielākoties sociāli konstruētas. Profesore Kūle acīmredzami ir pārpratusi šī secinājuma jēgu un kritizē to kā sociālo konstruktīvismu, kura rezultātā uzskata piekritēji it kā postulējot, ka varot arī… ar kaķi. Nezinu, kas ir domāts ar daudzpunktu, bet laikam kaut kas “nepiedienīgs” izglītotā runā un tāpēc laikam jau domāts sekss. Bet kontekstā izskatās, ka runa ir arī par ģimeni ar kaķi.

Nu, vispirms jau jāsaka, ka ļoti daudzi latvieši pa jokam vai nopietni apgalvo, ka kaķi ir viņu ģimenes locekļi. Ja ģimenes jēdziens piepildās ar saturu, kuru tam piešķir pētāmā sabiedrība, tad veidot ģimeni, kurā ir kaķis, var arī Latvijā un nevienu par to, cik zinu, nenosoda. Ar seksu gan ir citādi. Anatomisku īpatnību dēļ ar kaķi droši vien nekāds sekss neiznāks. Tomēr kopumā seksuālās prakses ir visdažādākās. Atkal jau šeit runa ir par attiecīgās sabiedrībās pieņemtajām normālajām praksēm. Arī sekss ar dzīvniekiem ir aprakstīts pietiekoši bieži, dažās sabiedrībās tas netiek uzskatīts par neko īpašu. Tā, piemēram, Kolins Tērnbuls raksta par kādu mbuti:

„Es sastapos ar kādu bestialitātes gadījumu (jauneklis un kaza), kas tika atklāti atzīta un respektēta tik tālu, ka nedz zēns, nedz kaza cita no kādas vainas izņemot to, ka viņiem bija jādzīvo tikai savā ciematā. Iemesls viņu izslēgšanai no meža bija nevis uzskati par rituālo netīrību vai nešķīstību, nebija pat mājiena uz amorālumu, bet gan praktiski novērotais, ka zēna “sieva” neprot medīt un drīz vien nomirtu, ja kopā ar viņu atgrieztos mežā. Mokoties starp divām lojalitātēm, zēns beigu beigās izvēlējās mežu un pensionēja savu sievu-kazu, to uzdāvinot kādam ciemata iedzīvotājam, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tas godās un turēs dzīvu un labi koptu. Savukārt kazas saņēmējs domāja, ka viņš iegūst neizmērojamu kontroli pār mežu, iegūstot kazu, kurā uzkrājusies meža iemītnieka sperma.”

(Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press. p 196)

Pieļauju, ka minētais apraksts atkal kādam varētu šķist “derdzīgs”, tomēr jāatceras, ka tas nav kāda filozofa fantāzijas auglis, bet gan reālas situācijas apraksts. Tas, ja varat iztēloties sevi kā cilvēku, kas spēj empātiski paskatīties uz šo situāciju, varēsiet arī ar empātiju paskatīties uz latviešiem, kas pliki skraida pa rasainu zāli pēc tam, kad mežonīgos pagānu rituālos un dzeršanā pavadījuši visu nakti pie ugunskura. Un vēl, pieminot mbuti, jāatzīst, ka kopumā Tērnbula apraksts par mbuti bērnību ir viens no sirsnīgākajiem, kādu man ir bijis tas gods lasīt, tāpēc varu ieteikt to izlasīt katram.

Kūles secinājums, ka no izpratnes par seksuālo prakšu normu konstruētību izriet tas, ka arī mēs “varam… ar kaķi”, gan ir aplams. Lielākā daļa sociālo prakšu un normu ir sociāli konstruētas. Bet kultūra strādā tā, ka mēs tās internalizējam, t.i., pieņemam par savām un sākam uzskatīt tās par nemainīgām, dabīgām un pašsaprotamām. Tas arī nozīmē, ka tiem, kam… ar kaķi derdzas diez vai izdosies sevi sakonstruēt tā, lai vairs nedergtos. Toties apziņa, ka kultūra nav iedzimta, dabīga un nemainīga, ir ar milzīgu atbrīvojošu potenciālu – viss, kas ir konstruēts, var arī tikt mainīts. No profesionālā svešinieka pozīcijām tas, ka novērojamās sabiedrības pārstāvji cieši pieturas pie viena vai otra uzskata, nenozīmē, ka jau pēc paaudzes vai divām viņi nedomās pavisam citādi. Viņiem pašiem gan var dergties ideja par šādu pārmaiņu iespēju, bet, skatoties no malas, tuvojošās pārmaiņas var būt labi redzamas.

Tātad kopumā filozofijas un antropoloģijas izziņas metodes ievērojami atšķiras. Tāpēc arī atšķirīga ir pausto apgalvojumu daba. Lai gan arī filozofi izsaka savus secinājumus, balstoties apkārtējās pasaules novērojumos, tomēr šai nozarei uzsvars uz empīriskajiem novērojumiem ir daudz mazāks nekā antropoloģijā. Savukārt antropologu izteiktie apgalvojumi balstās novērojumos, kas, pielietojot metodoloģisko relatīvismu, iegūti, vērojot un salīdzinot dažādas sabiedrības. Apgalvojums, “ka ģimenes formas var būt dažādas un nav iespējams noteikt, kura ir pareizā”, jāskata šīs izziņas metodes kontekstā. Tomēr attiecībā uz ģimenes politiku Latvijā, globālie novērojumi ļauj apjaust, ka par spīti dažu (vai pat daudzu) paustajam viedoklim, arī tās iezīmes, kuras mums šķiet teju akmenī iecirstas, īstenībā ir vien konkrētajā laikā daļas sabiedrības (jo sabiedrība nekad nav viendabīga) pieņemts.

Pārpublicēts no https://sedlenieks.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Prātojums par raibiem laikiem

FotoPrātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības un caurspīdības krastiem. Ikkatrs viens jau esam aizpildījuši savā bankā anketu un svēti nozvērējušies, ka neesam kamieļi, ka cienījamās institūcijas kontos zagtu naudu neliksim un teroristiem nepārskaitīsim, un pārraugošās instances modri to visu pārrauga.
Lasīt visu...

21

Kur tad palika šie „riski nacionālajai drošībai”?

FotoJau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir pieejamas ikvienam no mums. Loģisks jautājums būtu, vai kas ir mainījies pa šo laiku? Nē, pilnībā nekas, tikai sabiedrība uzzinājusi jaunus vārdus, kas savulaik tieši vai netieši ir iesaistījušies „kopīgajās” lopiskajās aktivitātēs ar PSRS KGB.
Lasīt visu...

21

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

FotoAizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.
Lasīt visu...

21

No visiem kaktiem lien ārā mošķi, kas vēlas mūsdienu Latviju padarīt par totalitāru zemi

FotoVai tiešām LTV izlems, kurš drīkst nomāt telpas, vadoties pēc tā, kāds viedoklis ir tam, kurš vēlas nomāt telpas? Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns mūslaikos vairs nebūs tiesīgs paust savas domas, ja viņš tās pauž nomātās LTV telpās? Vai Jurkānam tas, ko viņš vēlas paust, tagad jānes saskaņot uz Patiesības ministriju?
Lasīt visu...

21

Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā

FotoTas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika izskanējusī informācija par kukuļdošanas gadījumiem ir tikai nelielā apmērā rezultējies fakts, par ko runāja un nojauta daudzi.
Lasīt visu...

6

Kamēr Jānis Sārts guļ uz NATO lauriem, Kremlis plūc augļus informācijas kaujas laukā

FotoJau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un karš (konvencionāla karadarbība) parādījās vēl divi jauni termini – informatīvais karš un hibrīdkarš, kas būtībā ir sinonīmi. Visos iepriekš minētājos formulējumos viens no svarīgākajiem vārdiem ir tieši „karš”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augsti godātajam Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim - par pedagogu darba samaksas pieauguma grafika izpildi

Informējam, ka Ministru kabineta (turpmāk - MK) atbalstītajā un Saeimai iesniegtajā...

Foto

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Atvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru...

Foto

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

Baudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā...

Foto

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta...

Foto

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā....

Foto

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

Raksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas...

Foto

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

Anda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski,...

Foto

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas...

Foto

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

Kremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā...

Foto

Kā tālāk?

Uzrakstīju jau maisu atvēršanas dienā, bet ilgi šaubījos, vai manam vārdam būs kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats būtu stiprs,...

Foto

Sācies skaistumkonkurss pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām

No 6.marta drīkst iesniegt partiju sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šķiet, ka šogad šīm vēlēšanām tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā agrāk....

Foto

Lai mazinātu ekonomiskos noziegumus un krāpšanas, jāizskauž bezskaidras naudas maksājumi

Saistībā ar politiķu un VID priekšlikumiem mazināt skaidras naudas apriti, kas it kā "mazināšot ekonomiskos noziegumus",...

Foto

Visu vāciešu sterilizācija. Kaufmana plāns

„Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds „vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds „vācietis” liek strādāt šautenes aptverei....

Foto

Vējonis uz atvadām vēlreiz mēģinās Latvijai uzdāvināt dzeguzes olu

Pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, vadot pēdējos mēnešus savā amatā, nolēmis vēlreiz mēģināt „izbīdīt” Saeimā savu ieceri...

Foto

Pagrimuma realitāte jeb morālā poliūrija

Atkal medicīnas termins! Jā, pareizi! “Poliūrija” ir medicīnas termins. Bez tā nevarēsim iztikt. Tagad sociālajā publicistikā ir stabila situācija un stabila...

Foto

Prokuroru apsūdzība tiks pilnībā “iznīcināta”, ja kāds to vēlēsies dzirdēt

Šodien, pildot Šveices blēža Rudolfa Meroni finansiāli koruptīvo pasūtījumu un tieslietu ministra Jāņa Bordāna politisko uzstādījumu,...

Foto

Dažas ātras piezīmes par Emanuela Makrona eseju “Eiropas atdzimšanai”

Francijas prezidents Emanuels Makrons nācis klajā ar spēcīgu un skaidru redzējumu par Eiropas Savienības nākotni. Manuprāt, sen...

Foto

Eiropas atdzimšanai

Eiropas pilsoņi, ļaujiet man vērsties pie jums ne tikai vēstures un to vērtību vārdā, kas mūs vieno. Pēc dažām nedēļām Eiropas vēlēšanas kļūs izšķirošas,...

Foto

Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons

Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai...

Foto

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs), un kādi ir tās patiesie mērķi

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija...

Foto

„Ellex Kļaviņš” atsakās no atzinuma sagatavošanas par OIK tiesiskuma izvērtējumu un iespējamo atcelšanu

Zvērinātu advokātu birojs (ZAB) Ellex Kļaviņš vienmēr ir ļoti atbildīgi izturējies pret interešu konflikta jautājumiem....

Foto

Mēs tiekam apšaudīti ar informācijas smagās artilērijas lādiņiem

Ņemot vērā dažādu apšaubāmas izcelsmes, anonīmu raksteļu parādīšanos interneta vidē un citur, gribētu ar jums par to mazliet...

Foto

Ārprātīgā eskalācija

2019.gada februāra beigās Latvijā organizētās noziedzības eskalācija (intensificēšanās) ir sasniegusi nacionāli ārprātīgu līmeni. Tas, kas notiek ar organizētās noziedzības nesodamību banku sfērā, Valsts bankas...

Foto

Viesstrādnieki kā politikas jaunais trends

Pēdējo dienu laikā vairākas partijas ir paziņojušas par saviem kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nerunājot par šo cilvēku piemērotību darbam Eiropas...

Foto

Kādam jābūt manam prezidentam

Manam prezidentam jāpiemīt spējām sniegt runu ANO varas elitei, bet arī nebaidīties paņemt rokās lāpstu. Viņam jāspēj iedvesmot gan tepat Latvijā, gan...

Foto

Reorganizācija Jelgavas stilā: ja jau reiz ko likvidējam, tad sākam ar lielu un labu skolu

Vispārzināma ir mazo skolu problēma, kurās ir maz skolēnu, skolotāju slodzes...

Foto

Labais Rīgas cars Nils

Kaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot...

Foto

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants...

Foto

Pieteikšanās par vainīgu

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo...

Foto

Vadoņa gaidīšanas svētki

Šovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras...

Foto

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

Šī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta...

Foto

Muļķim būt

Maz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo....

Foto

Rietumu civilizācijas krīze

Ievērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai...

Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...