Iesaki rakstu: 
Latvijas Riteņbraucēju apvienība iesaistījās Rail Baltica projektā kā sadarbības partneris, parakstot sadarbības memorandu. Ir notikušas daudzas sanāksmes par vizuālajiem risinājumiem, par pricipiem, par tehniskajiem risinājumiem. Taču tagad izskatās, ka tas viss ir bijis kaķim zem astes. Izskatās, ka izmaksu ietaupīšanas nolūkā, projektēts tiek nevis tā, kā ir pēc valsts standartiem, nevis tā, kā ir pēc veselā saprāta (jo visas lietas standartos nav aprakstītas), bet gan, lai tikai projektētāji saņemtu maksimāli lielu peļņu, nevis uztaisītu labu projektu.
Taču projektētājam īsti nemainās izmaksas no tā, vai zīmē peronu 2m platu vai 4m platu. Vai attālums starp sliedēm ir 1m vai 1,5m, jo tehniskie aprēķini vienalga jāveic abos gadījumos. Ietaupīt var tad, ja kaut ko neprojektē. Atsakās no kādas evakuācijas izejas, no kāda tuneļa, tilta, pārvada, kāpnēm utt. Vai arī, tā kā ir zināms pieejamais resursu apjoms būvprojektam, tad noskatītie būvnieki lūdz projektēt mazākos apjomos, citādi nevarēs no atvēlētajiem būvniecības līdzekļiem tik daudz nopelnīt. Bet tad jau sanāk, ka ir notikusi projektētāja un būvnieka vienošanās?
Kādēļ es par šo sacepos. Manās rokās nonāca Rail Baltica šķērsojums pār Daugavu Rīgā. Tehniskais projekts ir apjomīgs – tūkstošos lapu. Taču termiņi spiež. Tādu projekta apjomu ar esošajiem cilvēku resursiem Rīgas dome nav spējīga absorbēt. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas izskata projektus, neskatās uz būtiskām detaļām, bet laiž to visu pāri. Šādi laižot pāri, palaiž daudz ko garām, ar ko vēlāk nāksies sabiedrībai sadzīvot.
Es šobrīd nepārmetu domei, jo domes sarunas ar projekta attīstītājiem ir vairāk nekā šantāža no attīstītāja puses par sliktu rīdziniekiem, nevis sarunas, kas vērstas uz labākas dzīves veidošanu Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā. Labam kvalitatīvam projektētājam varētu uzticēties un neskatoties parakstīt. Taču, zinot sarunas, strīdus par dažādiem risinājumiem, kur pamatā projektētāja pieeja ir tāda, lai tikai ietaupītu savu naudu, ir labāk uztaisīt neērtu risinājumu cilvēkiem.
Cik man zināms, tad tiek sašaurināti peroni, ir plānots atteikties no vairākām piekļuvēm peroniem, tajā skaitā evakuācijas izejām. Platumi šiem savienojumiem tiek samazināti. Aprēķinu par to, kā lielas masas ar cilvēkiem, kuras izkāpj no vilciena spēj apmainīties, tikt viens otram garām vai ārkārtas situācijā nokļūt drošībā nav. Ja kaut kas ir, tad projektē ne pēc plūsmu aprēķiniem, bet pēc ietaupīšanas metodes.
Drošība. Nav stāsta par to, ka gribas plašumus līdz horizontam, mākslu, sportu un kultūru stacijā uz peroniem. Kaut arī – ja taisa ko jaunu, tad gribās. Taču pamatā bažas ir par to, vai tiks ievērotas kaut minimālās prasības cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Sarunās par peronu tehnisko dizainu man ir viens uzstādījums: peroniem ir jābūt tādiem, lai uz tiem var uzbraukt ātrā palīdzība un nobraukt no tā. Ātrā palīdzība nav pašmērķis, bet gan kā šablons vilciena pieejamībai – ja varēs uzbraukt ātrā palīdzība, varēs uziet ar kājām, ar velosipēdu, ratiņkrēslā, uzstumt bērnu ratus, uzturēšanas un apsaimniekošanas inventāru, piekļūt tehniskais un apkalpojošais personāls, uzbraukt policija, terorisma apdraudējuma gadījumā arī ātra, mobila piekļuve specvienībām, jo netraucēs ne stabi, ne zemie griesti, pa vidu noliktas atkritumu urnas, margas un visādi citādi brīnumi.
Jārēķinās ar to, ka, ja notiek terora akts, piemēram, sprādziens, tad cilvēku pūlis panikā mūk. Ja pārāk šaurs, tad viens otru sabradā, saprotot, ka izejas ir pārāk šauras, skrien pāri ātrvilciena sliedēm, kāpj pāri pār žogiem, lec pa logiem ārā utml. Tās nav filmas, tā ir realitāte. Pa vidu vēl sākās degšana, palīgā steidzas glābēji, mediķi, policisti. Un viņu ir daudz. Ja nevar ar operatīvo transportu nokļūt uz perona, tad nestuves nesīs ar rokām? Cik ilgi mediķiem pietiks spēka? Svarīgāk ir pēc iespējas ātrāk kritiskā stāvoklī esošos nogādāt slimnīcā. Tam jānotiek kā uz konveijera. Šim visam pa vidu vēl pārējie dienesti veic savas darbības.
Ja šie krīzes scenāriji nav izvērtēti un iekļauti projektā, tad tāds projekts nekam neder. Ja ir, lūdzu aprēķinus studijā. Zinu, ka nav. Ja dizains ir radīts ārkārtas pastākļiem, tad ikdienā tas vienmēr būs pielietojams. Taču ne otrādi.
Sabojāta iecere par velosipēdu šķērsojumu pār Daugavu. Attēlā var redzēt, ka velosipēdu ceļš ir 3 metrus plats. Skatoties attēlā, liekas, ka ir pat labi. Vienam riteņbraucējam 3 metri ir glauni. Pat Čaka ielas veloceļš nav tik plats. Taču, ja nezina skiču projektu, sākotnējos uzstādījums, tad šādi var domāt. Šī 3 metrus platā vieta ir paredzēta: divvirzienu gājēju kustībai, divvirzienu riteņbraucēju kustībai, divvirzienu kustībai ar skrejriteņiem, bērnu ratiem, invalīdu ratiem, kā arī ātrajai palīdzībai un kā avārijas izeja no vilciena, ja tas paliek uz tilta.
Kur paliek cilvēki, kad brauc ātrā palīdzība? Lec Daugavā? Kā projektētājs iedomājas dzīvē šo realizēt? Vai nu stulbs vai apzināts kaitnieks. Un šādi risinājumi ir ik uz soļa. Vairākās sanāksmēs tika atgādināts, ka tilta margām ir jābūt vērstām uz ārpusi, tādējādi palielinot lietderīgi izmantojamo telpu. Tika sūtīti piemēri no ārvalstīm, kur tādi risinājumi tiek izmantoti jaunākajos projektos. Visa projekta vadība pateicās, teica, ka ņems vērā, labi priekšlikumi esot. Kā tad – sazīmēts kā padomju laikos.
Var jau padomāt, ka Riteņbraucēju apvienībai ir iegribas, kuras nav loģiskas. Labi, tad vismaz projektējiet pēc Latvijas Valsts standartiem. Lūk, izvilkums no Latvijas Valsts standarta LVS 190-9. Šādam tiltam kā Rail Baltica pār Daugavu tikai vienvirziena kustībai būtu jābūt minimāli 3,5m. Taču projektētājs divvirzienu kustību grib saspiest 3 metros. Nu tak kaut vai uztaisa uz zemes maketu un palaiž vienā virzienā mīlnieku pārīti, kas rokās sadevušies, divus riteņbraucējus, kur ātrāk braucošais cenšas apdzīt lēnāk braucošo, blakus vēl ģimeni ar bērnu ratiņiem, kur viens bērns pie rokas. Kāds vēl ar suni pavadā, kāds invalīdu ratiņos, kāds skrējējs, kāds ceļotājs, kas no stacijas vai autoostas velk koferi, un tad vēl kāds ar skrejriteni pa vidu. Un šo visu uzskaitījumu palaist 3 metros divos virzienos??? Un, ja par maz emociju, tad palaiž arī ātrās palīdzības mikroautobusu tiem visiem pa vidu.
Cita būtiska lieta, kas mani satrauc, ir militārā mobilitāte. Pirms vēl sākās projektēšanas darbi, Aizsardzības ministrija nodrošināja ar prasībām, kritērijiem, kam ir jābūt iekļautam projektā, lai varētu nodrošināt militāro mobilitāti. Vēl nesen aizsardzības ministrs Artis Pabriks pauda: “Rail Baltica projekts, kas ar dzelzceļu savienos Baltijas valstis ar citām Eiropas valstīm, ļaus primāri pasažieru pārvadāšanai paredzēto dzelzceļa infrastruktūru izmantot arī militārās tehnikas pārvietošanai. Savukārt militārā mobilitāte ir stratēģiski nozīmīga no valsts aizsardzības viedokļa gan miera laikā, tostarp, Latvijai uzņemot sabiedroto spēkus, gan krīzes situācijā, kad īpaši būtisks ir reaģēšanas ātrums.” (https://www.sargs.lv/lv/uznemejdarbiba-un-inovacijas/2021-07-28/planota-rail-baltica-trases-skersojuma-apkartne-juras-speki)
Militārā mobilitāte nenozīmē vien tikai to, kā pārvadāt tankus, bet gan tehniku, iekārtas un personālu, kā arī evakuēt civiliedzīvotājus nepieciešamības gadījumā. Tas nozīmē, ka svarīgs ir ātrums, kādā uzkrauj, kādā transportē, kādā nokrauj jeb tiek ārā no vilciena ar tehniku, kājām un lielu, smagu ekipējumu. Taču, ja visās malās projekts tiek sašaurināts, saspiests, tad vai būs fiziska iespēja apmainīties diviem dzelzceļa sastāviem, kuriem virsū var atrasties NATO valstu dažādā tehnika? Piemēram Britu Challenger-2 tankam platums bez bruņām ir 3,5m, bet ar bruņām 4,2m, Abrams 3,66m, Leopard 3,75m. Jāņem vērā, ka starp sliedēm vēl var atrasties stabi. Bet kā karavīri ar lielu, smagu ekipējumu izsprauksies pa vilciena vagonu, ārā pa vilciena durvīm, kā nokļūs uz perona un kur, kā vienlaicīgi tie simti spēs pārvietosies? Un šis jau ir nacionālās drošības apdraudējuma jautājums!
Pārpublicēts no silenieks.lv
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
