Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Rail Baltica” reālā situācija var radīt izbrīnu tādiem „nezinīšiem” kā Krišjānis Kariņš, Kaspars Briškens un Evika Siliņa, bet nekādā gadījumā ne Indriķa Latvieša slaveno „Baiļu” un „Nāves” sērijas romānu lasītājiem. Pietiek šodien publicē trīs nodaļas, kurās jau vairākus gadus iepriekš skaidri iezīmēta „Rail Baltica” katastrofa – un ne tikai tā vien...

XXXVII nodaļa. Ziema

Bija skaidrs, ka dzīvokļa saimnieks un viņa viesis darba dienas vidū ieradušies nevis saviesīgi pasēdēt, iedzert pa glāzītei un paskatīties futbolu, bet gan lietišķi aprunāties. Ziema pamēģināja no gultapakšas saskatīt ciemiņu, bet velti – abi gandrīz uzreiz devās uz blakusistabu, kur atradās pāris lieli klubkrēsli. Atšķirībā no iepriekšējiem nelūgtajiem viesiem viņiem gan nebija nekādas vajadzības pieklusināt balsis, tā ka sarunu Ziema dzirdēja vienkārši lieliski.

– Nu, Tāli, tu atkal par savu, ko? Viss taču iet normāli. – Dzīvokļa saimnieks izklausījās mundrs un dzīvespriecīgs. – Jaunais dzelzceļš, lidmašīnas, ceļi, nu labi, ostas tā, bet viss pārējais taču labi. Un vēl tā nauda, kas priekšā. Tu taču saproti, mums būs no Eiropas desmit miljardi eiro līdz 2027. gadam! Tas ir vairāk nekā pusotrs miljards gadā! Nekad tik daudz nav bijis! Kohēzija – gandrīz pieci miljardi! No Atveseļošanas fonda – gandrīz divi! Un ja vēl palīdzība epidēmijas sakarā! Ko tu čīksti? Kas tev vēl vajadzīgs?

Otrs sarunas biedrs pēc nīgruma pakāpes attāli līdzinājās nesenajam nelūgtajam ciemiņam numur divi – tam bez dārgām kurpēm un uzvalka.

– Jāni, tu laikam ar skaitļiem īsti tomēr nedraudzējies. Tas viss…

– Kas tas viss? Kas tas viss? Tu paskaties, kā viss iet uz priekšu! Knariņš, protams ir riktīgs knapzaķis un izpildirsis, bet viņam taisnība – naudas ir tā kā nekad. Cik tu esi AirLatvia ielicis līdz šim brīdim? Trīsssimt septiņdesmit miljonus, ja? Un cik mēs tev izsitām visām tavām satiksmes lietām no ārkārtas naudas? Gandrīz pusmiljardu! Trešā daļa no visa ārkārtas finansējuma! Rail Latvijai nauda ir? Ir! Ir un būs vēl! Tad kas tev nepatīk, ko?

– Bet, Jāni… – sarunas biedrs atkal mēģināja tikt pie vārda, bet velti. Mājas saimnieks sludināja kā no kanceles.

– Un tak galvenais, ka visiem ir labi, Tāli! Visiem! Paskaties – Stūķis ar Pirsi tūlīt galvaspilsētā tiks pie trīssimt miljoniem satiksmei, tur tak viņi visi būs paēduši vismaz gadus trīs uz priekšu! Ar vienu metrobusa līniju, kas simt piecdesmit miljonus izmaksās, vien pietiks… Un tad vēl mēs Pirsim atļausim no Valsts kases… cik tur bija… simt piecpadsmit miljonus tiltu remontam aizņemties. Tā ka neviens aparists, neviens visprogresīvists, neviens vienībnieks nepīkstēs, visiem tur viss būs kārtībā!

– Bet, Jāni, Rīga – tā tomēr ir tikai Rīga… Tu uz cipariem paraugies…

Dzīvokļa saimnieks iekarsa aizvien vairāk. Ziema no savas gultapakšas neko nevarēja saredzēt, bet bija skaidrs, ka bez roku vicināšanas un enerģiskas žestikulēšanas, visticamākais, neiztiek. Viņš pirmoreiz bija klāt pat miljonu, kur nu vēl miljardu dalīšanas procesā, bet nešaubījās, ka tas bija pietiekami uzbudinošs pasākums.

– Nu tak! Nu tak! Mums ir vēl sešsimt miljoniem pāri klimata pārmaiņām un ilgtspējai. Tur ir tādi projekti, ka visiem pietiks! Tie trīssimt tiks Rīgai izmešu samazināšanai sabiedriskajā transportā, bet vēl ir četrdesmit miljoni biometānam, vairāk nekā simt astoņdesmit energoefektivitātei un zaļināšanai – tur taču visu var apakšā pabāzt. Vides adaptācija un glābšanas dienesti – vēl deviņdesmit miljoni! Visiem tur pietiks, Tāli, visiem! Tu taču pats redzi! Gan tavai AirLatvia vēl sanāks, gan Rail Latviju uzbūvēsi, visus ceļus trīsreiz noasfaltēsi, pieminekli vēl tev uzliks beigās!

Un tas nav viss! Paskaties, kā Pāvuts ar Jaunpupu, Cūci un visu savu blici tik stampā un stampā. Viņiem arī ir tādi zelta laiki, kādi nekad nav bijuši. Iedomājies – kur agrāk Jaunpupam nācās no ādas līst ārā, lai izblēdītu dažus desmitus tūkstošus, tur tagad viņam pat pirksts vairs nav īpaši jāpakustina. Visapkārt salikti savējie, kas paši nes procentus, nekas nav ne jāorganizē, ne jākārto. Protams, gan jau mēs viņiem ar laiku pieķersimies, bet pagaidām lai padzīvo, lai zaudē modrību.

Tu saproti, Tāli, visiem ir labi! Neviens, neviens, neviens neko nepīkstēs! Tu domā, Pabiriks nesaprot, ka citādi viņam neviens tos divsimt miljonus viņa muļķīgajiem somu bruņutransportieriem nedotu? Labi saprot, ļoti labi! Igauņi nolēca, bet mēs ne – mums naudas ir tik daudz kā nekad! Un arī nacionāļi nepīkstēs – tu maz aptver, cik viņiem tiek caur Lauksaimniecības ministriju un visiem Eiropas lauku fondiem. Tur tak visi naudā vienkārši peldas!

Godīgi sakot, Ziemam galva sāka griezties no šiem miljonu desmitiem un simtiem, ko dzīvokļa saimnieks pieminēja kā tādu kabatas naudu saldējumam.

– Nu, labi, ir kaut kādi sīkumi… Ostas, dzelzceļš, kravas… Tie laiki sen ir beigušies! Kādas vairs kravas! Un ne no turienes nāk nauda, Tāli, ne no turienes! Tu taču to saproti, vai ne? Tā ka beidz… nekādus atlūgumus, nekādas demisijas, vismaz šobrīd noteikti ne! Tu taču pats labi zini, kas viss no tevis ir atkarīgs!

Šķita, ka nu beidzot arī ciemiņš tiks pie vārda.

– Nu… nē, ar cipariem tā jau viss ir kārtībā… protams, un finanšu Meirs mums saka, ka tik labs stāvoklis nekad vēl budžetā nav bijis, un refinansēšanas likmes zemas, un nākamajiem gadiem Eiropa sola daudz naudas … bet tu saproti, Jāni, ka tas viss ir pilnīgi uz puņķiem? Vienkārši uz puņķiem? Un var, atvaino, ka tā teikšu, nojobņīties kurā katrā brīdī?

– Ko tu runā, Tāli! Nu ko tu runā! – Izklausījās, ka aizrautīgais namatēvs ir aizskarts un satriekts līdz sirds dziļumiem. – Nekas nevar! Tu taču pats labi redzi, kādas summas ir gaidāmas!

– Labi, Jāni, labi… – Ciemiņš, šķiet, beidzot bija zaudējis pacietību. – Tagad tu paklausies mani! Nauda nāk, tas ir labi, bet tu saproti, ka viņa vienkārši iztek starp pirkstiem. Iztek – un viss. Mēs visu ko būsim iesākuši, paņēmuši uz sevi saistības un garantijas, ielikuši arī savu naudu klāt – un tad izrādīsies, ka čušš… nepietiek… vajag pašiem likt klāt visu atlikušo… un nebūs, ko pielikt…

Tu man saki – AirLatvia. Labi, labi… tur situācija patiesībā ir vienkārša – mēs metam un metam labu naudu pakaļ sliktai naudai. Tas ir tā, ka to ielikto naudu, visu to pusmiljardu un vēl vairāk, mēs atpakaļ nedabūsim nekad. Vienkārši nekad. Visi tā vācu blēža biznesa plāni ir vienkārši acu aizmālēšana un nekas vairāk. Visa ieliktā nauda ir pazaudēta, un mēs liekam iekšā vēl un vēl, lai arī to pazaudētu.

Un es neko tur nevaru darīt, es varu tikai spēlēt līdzi, jo es nezinu, kurš var atļauties pateikt – pietiek, tas ir bezcerīgi! Kaut arī tas ir bezcerīgi, Jāni, un vienā brīdī, kad mēs būsim tur salikuši vēl pusmiljardu vai cik, visi to sapratīs. Jo tad naudu vajadzēs atkal, bet naudas vienkārši nebūs. Un tad arī tas stāstiņš beigsies pats no sevis… Un mēs izpārdosim jaunās lidmašīnas par kapeikām… Nē, nepārdosim, līzingotāji tās vienkārši atņems. Bet es, Jāni, negribu būs tas, no kā tad pieprasīs atbildību…

Jā, un Rail Latvia

– Nu kas tad ar to vēl nav labi? Mums tak ir gandrīz seši miljardi apsolīti kopā ar leišiem un igauņiem! Un viss augs – iekšzemes kopprodukts, investīcijas, viss! Kas tev vēl nav kārtībā?

– Kas nav labi… Nekas nav labi, Jāni, nekas nav labi. Nav mums tā nauda pat lāgā apsolīta, kur nu vēl iedalīta. Tas viens. Kad mēs viņu dabūsim un cik tieši – to neviens nezina. Vai mēs laikā visu izdarīsim, pat ja nauda būs – nē, Jāni, neizdarīsim. Un īstās nepatikšanas būs tad, kad mēs būsim tur no saviem līdzekļiem pielikuši klāt kādu pusmiljardu no pensionāru vai nezin kādas naudas, viss būs gatavs un izrādīsies, ka īstā naudas tērēšana tikai tagad sākas…

– Tu ko runā? – Nu jau dzīvokļa saimnieks šķita gandrīz vai apvainojies. – Tur taču viss ir. Biznesa plāns, aprēķini… Mēs taču paši skatījām, prezentācijas bija, eksperti…

– Eksperti, eksperti. – Ciemiņš atkārtoja tik nogurušā balsī, ka taisni vai žēl sametās klausoties. – Davai, Jāni, es tev drusku matemātikas. Vienkārši tā, lai saprotamāk, vienu piemēru. Tā, lai veselais saprāts iedarbojas.

– Nu…

– Atceries, ja, – sagaidāmais pasažieru vilcienu grafiks būs viens ātrvilciens stundā katrā virzienā. Un vēl arī reģionālie vilcieni, kas trasi izmantos tādā pašā intensitātē, reizi stundā, un kursēs ar divsimt kilometriem stundā.

– Nu jā, tā bija…

– Tad tagad paskaitīsim kopā, Jāni, labi? Tikai paskaitīsim. Desmit stundas dienā ar vienu vilcienu stundā no Rīgas uz Viļņu – tie ir desmit vilcieni. Desmit vilcieni dienā ar trīssimt sešdesmit pasažieru katrā – trīstūkstoš sešsimt pasažieru dienā. Tie ir mazie vilcieniņi, bet lielie mums noteikti nebūs vajadzīgi. Un tā katru dienu. Trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Gadā miljons un trīssimt tūkstoši pasažieru, un tas ir tikai uz Viļņu.

Un tagad salīdzināsim. Viena starptautiskā autobusa Rīga–Viļņa ietilpība ir aptuveni sešdesmit pasažieri. Lai pārvadātu trīstūkstoš sešsimt pasažierus ar autobusiem, mums vajadzēs sešdesmit autobusus. Tu seko skaitļiem, Jāni, ja?

– Nu, sekoju. Un viss normāli. Bija sešdesmit autobusu, būs desmit vilcienu. Zaļi un izdevīgi!

– Jā, bet ir viens “bet”. Kur tie pasažieri radīsies, ko? Mums pašlaik nav sešdesmit autobusu dienā no Rīgas uz Viļņu! Mums ir pieci, kuri kopā aizved labi ja trīssimt pasažierus. Un kur radīsies tie pārējie trīstūkstoš trīssimt pasažieri, kas aizpildīs vietas jaunajos vilcienos, ko?

– Ehem… – Bija skaidri dzirdams, ka dzīvokļa saimnieks ir samulsis. – Bet prezentācijās… nu no lidmašīnām, no automašīnām pārsēdīsies.

– Vot, Jāni, tur tā nelaime, ka tu nezini un neviens nezina… Pārsēdīsies no lidmašīnām daži simti – un mūsu AirLatvia būs pamatīgs mīnuss. Daži simti no mašīnām – okei, okei. Kaut gan arī tas vēl ir jautājums. Benzīns no Rīgas līdz Viļņai mašīnai maksā, teiksim, divdesmit eiro. Man nav sajūtas, ka vilciena biļete būs būtiski lētāka… Un, pat ja tā, vienalga divarpus tūkstošu pietrūks…

– Bet… bet tas taču tā nevar būt! Prezentācijās!

– Votvotvot, Jāni, prezentācijās! – Ciemiņš izklausījās aizvien skumīgāks. – Prezentācijas bija uz ekrāna vai papīra, bet vilcieni pa sliedēm braukās. Un sanāk, ka no desmit vilcieniem septiņi būs tukši, vidēji ņemot.

Un, ja tu, Jāni, vēl īsti netici, tad ņem vērā. Vācijā ir astoņdesmit miljonu cilvēku, Polijā divreiz mazāk. Viņiem iet pieci vilcieni dienā. Mums ar leišiem kopā ir seši miljoni, un mums iešot desmit vilcieni. Tu saproti, Jāni, ja, kādā mēs būsim d…

Ziemam, godīgi sakot, bija dziļi nospļauties par šīm valstiņām, kur viņš kaut kādas likteņa ironijas dēļ bija nobāzējies, bet šis Tālis stāstīja tik vienkārši, ka pat no gultapakšas bija skaidrs – tiešām būs d…

Ne ar ko matemātiskā saruna gan nebeidzās. Tālis papukstēja, papukstēja, Jānis viņu pamierināja, pamierināja, un pēc minūtēm desmit ārdurvis noklaudzēja aiz ciemiņa muguras – kā varēja noprast, demisijas rakstu viņš tā arī neatstāja. Mājastēvs enerģiskā solī aiznesās uz savu lūgšanu telpu, un Ziema, pāris minūtes nogaidījis, vēlreiz kā zebiekste izšmauca no gultapakšas, paķēra papīru un fotogrāfiju žūksni – kāda nu vairs fotografēšana! – un nopakaļ Tālim izmetās ārā pa durvīm.

Jau uz ielas viņš nenoturējās, neieskatījies augšējā lapā. Tā arī bija: izdrukāts e-pasts, sūtītāja – Juta Sviķe, adresāts – Jānis Mordāns, datums – 2020. gada 16. marts. Nu un kāpēc tev to atkal vajadzēja, pats sev nīgri apjautājās Ziema. Atbildes, protams, nebija. Bija tikai pazīstamā nieze – kaut kam šajos dokumentus bija jābūt tādam, kura dēļ acīmredzami nopietni cilvēki no nopietnas iestādes bija gatavi pārmeklēt justīcijas ministra un premjerministra vietnieka dzīvokli. Kaut kam ļoti īpašam.

 

Prelūdija Nr. 6. Daniels Pāvuts

Šī varēja būt viena no laimīgākajām dienām pazīstamā politiķa, veiksmīgā veselības aizsardzības ministra un nozīmīgas partijas vadītāja Daniela Pāvuta dzīvē – raugoties savā atspulgā spogulī, viņam patika par sevi domāt tieši šādos vārdos un tieši šādā loģiskajā secībā.

Braucieni uz topošās Pāvutu ģimenes villas būvlaukumu gleznainā vietā Ogrē, netālu no pilsētas estrādes, viņu vienmēr iedvesmoja. Lai kāds arī drīzs bankrots bija paredzēts šim neveiksmīgajam veidojumam, kas saucās Latvijas Republika, viņš lieliski apzinājās – teritorija paliks, un arī tas, kas uz tās atrodas, paliks, ja vien neatgadīsies īpaši postošs karš un fronte neies pāri tieši konkrētai apdzīvotajai vietai. Jautājums tikai, kas šajos objektos dzīvos. Tāpēc vajadzēja laikus pieslieties uzvarētājiem – un tad jau viss būs labi. Bet, ja nopietni, kāds nu karš…

Lai cik skeptisks par Latvijas valsts nākotni uz objektīvu faktu pamata būtu Pāvuts, tas nenozīmēja, ka vajadzētu atmest ar roku savai personiskajai labklājībai un komfortam. Ilgtspējība – tas nebija tikai moderns sauklis. Nu kāpēc gan lai viņš savas dienas vadītu jaunās sievas no vecmāmiņas mantotajā mazajā mājelē, kas, kaut arī atradās pilsētas centrā, tomēr bija pie dzelzceļa, pavisam tuvu pārbrauktuvei, tieši ielas malā ar diezgan dzīvu satiksmi? Nē, viņš bija pelnījis ko vairāk. Būtiski vairāk.

Pēdējais gads, kopš Pāvutam bija izdevies nomainīt jauko un savā būtībā lādzīgo, bet intelekta līmeņa ziņā ar pudeles korķi sīvi konkurējošo čuriku Ilzīti veselības aizsardzības ministra amatā, bija grūts un izaicinājumiem bagāts, bet arī solīja milzīgas iespējas cilvēkam, kas šīs iespējas mācēja saskatīt un izmantot. Viņš lieliski zināja, ka pietiktu ar vienu vissīkāko kļūdiņu, ar vienu vienīgu kājas paslīdēšanu, lai šīs iespējas sagrūtu, – bet kāpēc gan lai viņš šādu kļūdu pieļautu? Viņš ar savu neikdienišķo intelektu, prasmēm un dzīves pieredzi?

Summas, ar kādām pēdējā gada laikā varēja operēt viņa ministrija, bija iepriekšējiem ministriem vienkārši neiedomājamas – gluži tāpat kā to tērēšanas kontroles un atskaites sistēma vai, pareizāk, tās neesamība. Tas, ko nevarēja pabāzt zem komercnoslēpuma statusa, bija informācija dienesta lietošanai, epidēmija bija ļāvusi iztikt bez muļķīgiem oficiāliem iepirkumiem, visu varēja nodarīt ātri un efektīvi – vajadzēja tikai nedaudzus uzticamus cilvēkus, un tādi viņam, par laimi, bija.

Pāvuts neuzskatīja sevi ne par negodīgu, ne par savtīgu vai alkatīgu cilvēku, – viņš lieliski darīja savu darbu, šī valsts un tās iedzīvotāji neapšaubāmi bija viņam milzīgu pateicību parādā par viņa spējām un intelektu, harismātiska līdera un nākotnes tendenču izpratēja dotībām. Protams, ka tie nožēlojamie graši, kas tika maksāti ministra algā, bija tīrais izsmiekls – bet tas nebūt nenozīmēja, ka viņš nolaistos līdz primitīvām zādzībām. Nē, nekādā gadījumā. Viss bija likumīgi un korekti. Nu, gandrīz.

Visi lēmumi par līdzekļu sadali, par iepirkumiem un prioritātēm tika pieņemti stingri koleģiāli, atbilstoši ekspertu viedokļiem un valdības vadlīnijām. Pāvuts bija labi apguvis nabaga paglupās Piņķeles gūto mācībstundu – viņš vienmēr bija gatavs uzņemties visu iespējamo politisko atbildību, toties kategoriski atteicās pats jebko parakstīt vai skaidri nosliekties par labu vai sliktu kādam konkrētam lēmumam. Likums varēja sodīt par nepareiziem lēmumiem vai nolaidību, bet, ja tu aktīvi piedalījies visos iespējamos procesos, taču lēmumu pieņemšanu deleģēji kādam citam, nekas tev nedraudēja.

“Pazīstamais anesteziologs un reanimatologs Roberts Mūrmanis, reaģējot uz valdības kārtējo “fikso” ideju, tviterī ierakstīja: “Kurš ir autors stulbumam ar nosaukumu “paštestēšanās mājas apstākļos 2x nedēļā ar antigēna testiem”? Kādā sakarā šim nolūkam tiks tērēti 15 miljoni eiro un 3 miljoni piešķirti tikko dibinātam uzņēmumam? Vai ir kāda zinātniska atsauce uz šo pieeju? Es saprotu, ka kādam ir patoloģiska vēlme nodarboties ar idiotismu, taču tādam pasākumam noteikti nevajadzētu tērēt 15 miljonus nodokļu maksātāju naudas…” – Pāvuts sen jau bija pieradis pie šādiem “analītiķu” sašutuma izvirdumiem. Nez vai viņi tērētu savu laiku un pūles, ja zinātu, cik maz jēgas tiem bija – ja precīzāk, tad vispār nekādas. Suņi varēja riet, cik vēlas, karavānai par tiem nebija ne silts, ne auksts.

Protams, bija lēmumi, kas līdz ar to tika pieņemti nedaudz novēloti, un politiskie mēlneši gvelza par cilvēku dzīvībām, kas tādējādi tiekot zaudētas, bet tā jau varēja aizrunāties līdz visam kam. Veselības aizsardzības ministra atbildība bija valstiskais process, un ar to viss bija labākajā kārtībā. Cita lieta, ka tie, pie kuriem nonāca šā valstiskā procesa rezultātā sadalāmās summas, labi zināja par nepieciešamību saprāta robežās padalīties.

Pāvuts lieliski apzinājās, ka nav un nekad nebūs tāds politiskās korupcijas – šis nebija labs apzīmējums, un viņš vispār to uz sevi neattiecināja – virtuozs kā netiešais politkolēģis Edgars Aunups, kurš spēja vienlaikus žonglēt ar burtiski desmitiem dažādu lietu kārtošanu, no kurām lielākā daļa atradās, tā sacīt, likuma otrā pusē. Pāvuts par dažām no tām bija informēts tīri labi un, godīgi sakot, nespēja iedomāties citu versiju kā tikai to, ka Aunups kaut kādā veidā turēja Korupcijas novērošanas un analīzes biroja priekšnieku Jēkabu Traumu pie tik vārīgas vietas, ka tas spēja nesaskatīt acīm redzamas lietas.

Pats Pāvuts gan zvaigznes no debesīm negrāba, viņam bija dažas uzticības personas, kas veda pieklājīgas pārrunas ar valstiskā procesa rezultātā izsniegtā finansējuma saņēmējiem, bet tam nebija nekāda sakara ne ar zagšanu, ne korupciju – visdrīzāk to varēja salīdzināt ar veselības nozares tradicionālajām pateicībām. Tām, kuras netika ne izspiestas, ne pieprasītas, bet bija paša pacienta brīvas gribas izpausme…

Viens no taustāmākajiem rezultātiem pēdējā gada smagajam darbam un cilvēku brīvās gribas izpausmei tieši šobrīd bija svaigi pabeigtie Ogres mājas pamati. Mājas, kurai bija lemts kļūt par jaunās Pāvutu ģimenes miera ostu, par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Lai kādi laiki nāktu, lai kas notiktu ar šo valsti, Pāvutu villu tas nevarēja un nedrīkstēja skart.

Protams, apstākļi bija tādi, ka pašlaik viņš nevarēja atļauties ne sirdī jau iesakņojušos piektdaļhektāru zemes uz sava vārda reģistrēt zemesgrāmatā, ne oficiāli finansēt mājas būvniecību, pat ne savā dienesta mašīnā aizbraukt un aplūkot jaunbūvi. Prieks bija liels, bet tāds nedaudz sāpīgs – laiku pa laikam aizlavīties uz objektu un dot vadošus norādījumus, ne uz mirkli netiekot vaļā no sajūtas, ka aiz priedēm kaut kur snaikstās kāds nelabvēlis un viņa rokās ir fotokamera ar teleobjektīvu. Tādi bija lielās politikas mīnusi…

Tās visas, protams, bija pārejošas grūtības – Pāvutam bija precīzs un pārdomāts plāns, kā gana īsā laikā jaunbūvi legalizēt un visā pilnībā pārņemt savas jaunās ģimenes īpašumā, turklāt tā, lai nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš nepaliktu ar, piedodiet, pliku pakaļu. Tas bija pietiekami sarežģīti, jo apstākļi bija ne tikai valstiski – arī iepriekšējās laulības sakarā galīgi nebūtu labi izrādīt nepiedienīgu turīgumu. Formāli viss bija kārtībā, viņš bija jaunās sievas paņemtā simt septiņdesmit tūkstošu hipotekārā kredīta līdzņēmējs, bet faktiski… vārdu sakot, jo klusāk un nemanāmāk, jo labāk.

Jā, ar visu mazo rūgtumiņu šī Pāvutam būtu bijusi lieliska diena – gandrīz trīssimt tūkstošus izmaksājušie mājas pamati bija pabeigti. Kas to būtu domājis, ka betons ir tik dārgs, kaut gan, protams, runa bija ne tikai par to. Varētu dzert šampanieti, ja vien… ja vien kabatu nededzinātu dažas lapas datorrakstā, kuras viņam burtiski pirms dažām stundām saujā bija iespiedis… nu nē jau, protams, tādas lietas nekad nespieda saujā, sliktākajā gadījumā iemeta pa vēlīgi pavērtām automašīnas durvīm, lai, ja kas, nepaliktu nekādi muļķīgi pirkstu nospiedumi un kas tik vēl ne… jā, vārdu sakot, bija vēlīgi izsniedzis tas pats pilsonis Aunups.

Godīgi sakot, Pāvuts nekad nebija sev skaidri noformulējis, kāda tieši bija viņa attieksme pret šo žurkasģīmi, kā Aunups tika saukāts īpaši tuvu cilvēku lokā. Droši vien kā pret zināmu un tāpēc kaut cik pieņemamu ļaunumu. Cilvēkam bija savi talanti, viņš tāds bija viens no ārkārtīgi retajiem vēl palikušajiem, neapšaubāmi ar parastajām smadzenēm un vēl otrām pēcpusē, kas varbūt bija vēl svarīgāk. Un, galu galā, – ja ne šie talanti, Pāvutam šobrīd nevajadzētu domāt par kabatā esošajām salocītajām lapiņām un to saturu.

– Tevi tuvākajās dienās izsauks saistībā ar šito. Nekas traks, cilvēki būs iejūtīgi, bet izdomā labi, ko teiksi. – Neko vairāk Aunups nebija teicis, bet arī ar to pilnīgi pietika. Viņa atnesto tekstu Pāvuts gluži labi atcerējās, un kā nu ne – tie bija viņa paša vārdi nebūt ne tik senā pagātnē. Tajā gandrīz vienīgajā reizē, kad viņš nebija noturējies – tik neizturami bija iegribējies ierādīt šai Piņķelei viņas īsto vietu. Nu kurš varēja iedomāties, ka šī provinciālā staļļaroze būs sarunu ierakstījusi…

“– Bet, Ilzīt… Vai dieniņ, Ilzīt… No kāda Mēness tu mums esi nokritusi… Tiešām divus mēnešus malku skaldīji laukos, ko? Oi, nu tāda mēnessmeitiņa tu mums esi un vienmēr esi bijusi, par to jau mēs tevi arī mīlam un cienām, un vienmēr tā būs… Bet drīkst, es tev mazu politinformāciju nolasīšu, Ilzīt, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Tu jau mums, Ilzīt, nekad ar skaitļiem draudzējusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdības sēdi un samet e-portfelī, tas arī ir. Kur vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. Atšķirība tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārējiem uzspļauj. Bet patiesībā, Ilzīt, ar skaitļiem vajag draudzēties, tieši tur ir īstais spēks.

Es tev, Ilzīt, pastāstīšu, ko mums visādi nepatīkami skaitļi rāda par mūsu mīļo Latvijas valsti. Varbūt atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lēkāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krīzes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sūdus sataisīt, bet viņš arī bija vienīgais, kurš budžeta skaitļos izlasīja, ka vēl dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, Ilzīt. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Tas bija toreiz, Ilzīt, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildīt ekonomiku un viss būs labi. Un tā nu muļķadesa arī jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mērķu, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājīgi kaut ko paprasa, tam viņš arī iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejēdz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšā ir milzīgi plusi un mazi mīnusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnē, un Knariņš ir laimīgs.

– Bet vai tad tā arī nav? Ir taču aizdevumi un vēl tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi…

– Ilzīt, Ilzīt, kāda tu mums esi forša! Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbūt kādu līgumu slēgusi? Zini, ka tur vienmēr ir daudz, daudz teksta ar sīkiem, sīkiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šādu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstīšu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, Ilzīt, cik no tās naudiņas, ko mūsu mīļajai valstij un tēvzemei izsniedz kā neatmaksājamu palīdzību un ko Knariņš tērē jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešām nebūs jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvēki, kas mazos burtiņus ir izlasījuši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienīgie cilvēki Latvijā, kuri to ir izdarījuši. Jo, ja to būtu izdarījuši tie, kuri līgumus parakstīja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, Ilzīt, būs viss, pilnīgi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tērēts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pēta ēdienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota Nabasvīra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzīgā testēšana un viss pārējais. Jaunkonservētāja Puškaita ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vēl ne. Viss būs jāatdod ar procentiem. Viss, kas apēsts un vienkārši izklekarēts. Viss. Un patiesībā dubultā!

– Bet kā…

– Lūk, tā, Ilzīt. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrīz divus miljardus eiro, lai Latvija, lūk, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, Ilzīt, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnīgi oficiāli būs jāsāk atdot. Un tas, Ilzīt, vēl ir tas mazākais…

Ilzīt, ja tu paskatītos, kādas tik visādas saistības Knariņš ar visiem pārējiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varētu pretendēt… Mēs jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmēram pusi, bet par pārējo esam apsolījuši… tu pat iedomāties nevari, ko mēs esam apsolījuši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlīdzības palīdzība… un bezprocentu kredīti.

– Jā, Ilzīt, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vēl viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistības ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerģija, ilgtspēja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mēs esam uzņēmušies vēl papildu saistības! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasīs virs miljarda! Un tagad tas mūsu mazgadīgais duraciņš sēž Reģionālās attīstības ministrijā un bola acis! Sagribēja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebūs labāk, ja mēs mēģināsim atteikties! Būs soda naudas, gāze jau šoziem būs uz pusi dārgāka, elektrība kļūs vēl dārgāka, ekonomika vēl nekonkurētspējīgāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabūs ar uzviju un vēl vairāk.

Un tā, Ilzīt, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnīgi ar visu! AirLatvia mēs jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzēs vēl vismaz tikpat – pat ja epidēmija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzēs pielikt klāt Rail Latvia? Jauno konservētāju Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mēs esam apņēmušies visu izdarīt, un tie būs vēl vismaz trīs četri miljardi un tad uzturēšanai pusmiljards gadā noteikti…

Atceries, Ilzīt, brīdi, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tīklu sakārtošanai. Ministri bļaustījās, ka nu tagad katram šinderim vajadzēs sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmīgi iztērēja, tīkli tā arī nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzēs. Tāpat kā visu citu.

Un varbūt tu, Ilzīt, esi dzirdējusi par tādu “Trīs jūru iniciatīvu”, ko mums pat prezidents Melits slavē. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vēja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloģiju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, pārrobežu optisko šķiedru tīkla attīstība, pārrobežu datu centru tīkla izveide… un tie atkal būs miljardi, Ilzīt, kurus mēs paņemsim un kurus vajadzēs atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztērēs, citiem būs jāatdod.

– Bet tu nepārspīlē, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar būt… Cik tad tie mūsu iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko?

– Tur jau tā lieta, Ilzīt. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitījis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mūsu valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tīšām izvēlējies tādus, lai tikai kāds nebūtu gudrāks par viņu – nu un nav jau arī… Vispār neviens nav saskaitījis. Bet maksāt vajadzēs sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrīz tūlīt.

Tāpēc arī es tev saku, Ilzīt, šī valsts drīz beigsies. Nē, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. Pilnīgi neko. Tas ir vienkārši nenovēršami. Bet tā patiesībā ir laba ziņa…

Redzi, Ilzīt, tu skaties tādā mazā, mazā mērogā. Nu, palīdzēji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārīties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārīji un… Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

Tak neuztraucies, Ilzīt, kas nu tur īpašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vīri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas līdz apakšai, un vēl šķin no bezjēdzīgas testēšanas, neviens nesaprot, kāpēc tas tā var notikt? Saprot, Ilzīt, saprot. Un tagad veiklie vīri ir ātri pārorientējušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtībā.

Kur ir labā ziņa, Ilzīt? Es tev pastāstīšu. Vajag redzēt mērogu un saskatīt perspektīvu, Ilzīt, un orientēties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pēc pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarēs, un ne jau tev to vajadzēs atdot. Tu jau sen būsi Maldivās vai kur nu tur un varēsi palmu malku skaldīt, ja vēlēsies… un visu atlikušo dzīvi tev viss būs kārtībā. Tev un ģimenei, un tuviniekiem, un…

– Man?

– Es tā vispārīgi, Ilzīt, vispārīgi. Es par to, ka izmainīt situāciju mēs nevaram. Tas ir tāpat kā mainīt gravitāciju vai, vēl labāk, ziemas iestāšanos. Nē, tu to nevari, un neviens to nevar, un mēs arī to nevaram, kaut arī esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spēks, un mēs varam izmantot savas zināšanas. Mēs esam vieni no retajiem šajā valstī, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spēlēs”.

Tāpēc mēs pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem rīkoties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arī viņš to tērē, un arī viņam neviens neuzdrīkstēsies un pat neiedomāsies paprasīt par lietderīgumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzēs nevienam atskaitīties par to, kas tur notika ar bruņumašīnām un kas ar haubicēm. Viss pats par sevi norakstīsies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. Kamēr ir epidēmija un kamēr ir, ha-ha, nacionālās drošības apdraudējumi, neviens nepajautās, bet pēc tam, pēc gada vai diviem… pēc tam nepajautās, jo īsti nebūs neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, Ilzīt?…

Eh, Ilzīt, nu tu dod… Tiešām malkas skaldīšanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesībā ir pat labi, ka visiem šķiet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidīta, un vēl tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cīnītāja. Mēs visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, Ilzīt. Mums vajag vēl pāris gadus, un tas nozīmē, ka mums vajag izlēmīgi tērēt tagad un mums vajag nākamo vēlēšanu rezultātu. Visi pārējie baidās darīt to, ko darām mēs, jo viņi baidās no sekām. Mēs nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebūs. Tā ir mūsu priekšrocība. Unikāla priekšrocība!

Mēs varēsim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?” 

Tā, tas arī bija viss. Varbūt pat labi, ka matu lielākā daļa sen bija pametusi viņa galvu, pretējā gadījumā pašlaik nepārvarami gribētos tos plēst un plucināt. Viss bija gājis tik labi, vienkārši lieliski – un tagad šī dura, šī sasodītā dura… Kas viņai nebija labi? Vai maz ko viņš viņai bija apsolījis? Kurš viņu jaunajā darbā – ja tā to varēja saukt – iekārtoja? Kurš iezīmēja tik lieliskas nākotnes perspektīvas? Un tam pretī – tāda nepateicība. Turklāt glupā tuklā pīle vēl noteikti iedomājās, ka neviens un nekad to neuzzinās…

Nedaudz padomājis, Pāvuts saprata – vai vismaz iedomājās, ka saprata, – čuriku Ilzes loģiku. Droši vien viņa saistībā ar savu kriminālprocesu bija sacerējusies, ka varēs atpirkties, tā vietā atdodot to, ko pati, visticamāk, savā mazajā prātiņā uzskatīja par baisu kompromatu un bezgala vērtīgu informāciju. Protams, muļķe visu bija pārpratusi – par ko uzskatāmi liecināja fakts, ka viņas kriminālprocess jau virzījās uz prokuratūru un tālāk uz tiesu. Nevienam šie murgi nebija izrādījušies neko īpaši vajadzīgi.

Lai gan – arī ne tā, ka pilnīgi nevajadzīgi, jo tādā gadījumā neviens negrasītos izsaukt Pāvutu uz pārrunām. Bet kura iestāde tā varēja būt? Patiesībā varianti bija tikai divi – vai nu Korupcijas novērošanas un analīzes birojs, kuram varētu būt šādi tādi jautājumi saistībā ar Pāvuta krāšņi aprakstītajām finanšu plūsmām, vai arī Valsts drošuma dienests, kuram varēja īsti nepatikt viņa valstiskās prognozes.

It kā jau īsti nevajadzēja uztraukties ne par vienu, ne par otru, – Pāvuts vēl un vēlreiz sev uzstājīgi skaidroja, ka viņam galu galā ir konstitucionālas tiesības uz jebkādiem viedokļiem un uzskatiem, kamēr vien tie neaizskar citu cilvēku, sabiedrības un vēl nez kā tiesības. Neko konkrētu viņš nelaimīgajai durai nebija stāstījis, tik tādas pasaciņas vien. Prognozējis, brīdinājis, fantazējis, neko vairāk…

Nē, Korupcijas novērošanas un analīzes birojam šeit nebija, kur piesieties. Maksimālā riebeklība, ko viņi varētu izdarīt, – jau tradicionāli noplūdināt šo tekstiņu kādam no saviem kabatas žurnālistiem. Piemēram, vienmēr un uz visu gatavajam Ivo Kleitānam no “sabiedriskās” televīzijas, no kura vienmēr pa gabalu nesa pēc pāris dienas nemazgātas miesas, vai vēl kādam līdzīgam pilsonim.

Tas, protams, priekšvēlēšanu laikā būtu ļoti nepatīkami, bet, ja tā padomā, vienmēr pastāvēja iespēja paziņot, ka viss ir viltots un safabricēts. Galu galā bija maz ticams, ka Piņķele, lai cik stulba būdama, publiski atzītos – jā, saruna ir īsta, es to ierakstīju un atdevu, kam vajag!

Atlika drošuma dienests un pašas, pašas sarunas beigas. “Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?” – Pāvuts vēl un vēl reizi pārlasīja sarunas atšifrējuma pēdējos teikumus. Jā, ar šo gan varēja būt problēma – it īpaši, ja Piņķele bija ierakstījusi vai kaut atstāstījusi arī sarunas turpinājumu.

Pāvuts bija normāls, veselīgs vīrietis, bet šajā brīdī viņam piemetās kaut kas tāds, ko citādi kā par vājumu nosaukt nevarēja. Viņš smagi nošļuka uz lieliskajiem jaunajiem Pāvutu ģimenes villas pamatiem. Aukstā, drēgnā februāra diena bija faktiski beigusies, un ministram šķita, ka no visām malām viņam sāk mākties virsū drūmas, biedējošas ēnas. Tik ļoti šobrīd būtu derējis kāds cerības stariņš vai kaut niecīgs brīnums – ja grieķu lugās reizēm parādījās deus ex machina, kas atrisināja visas personāžu problēmas, kāpēc kaut kas tāds nevarēja atgadīties arī viņa dzīvē? Kāpēc gan?

IV nodaļa. Normunds Mežmiets

Valsts drošuma dienesta priekšniekam Normundam Mežmietam jau sen nebija nekādu ilūziju par cilvēku dzimumu – katrs otrais viņa iestādes “klients” bija savtīgs, pērkams, nodevīgs, vairāk vai mazāk nekrietns, tikai par sevi vien domājošs, vienmēr visu notirgot gatavs draņķis, kuram vajadzēja skatīties uz nagiem jebkurā dzīves situācijā. Jā, un pārējie pilnīgi noteikti nebija ne par matu labāki – tikai nedaudz glumāki un izmanīgāki.

Tomēr tas, kā kara apstākļi pat šķietamos godavīros lika atmosties gluži neiedomājamām lietām, vienalga bija pārsteidzoši – kaut arī pats karš vēl tikai vīdēja komfortablā attālumā. Tāda nu bija Mežmieta vadītās iestādes specifika, ka tai kā faktiskajai politiskajai policijai neformāli nācās pieskatīt arī ministru, deputātu un ierēdņu, un vēl visādus kungus, un ziņojumi par pirmajām nedēļām pēc kara sākuma būtu izgaisinājuši viņam jebkādas ilūzijas par cilvēku godaprātu – ja, protams, tādas viņam vispār vēl būtu aizķērušās.

Laiku pa laikam, lasot kārtējo sarunu atšifrējumu vai slepenā ziņotāja atskaiti, viņam ienāca prātā – no tiem varētu sastādīt tādus kopotos rakstus, kas kā Bībele stāvētu ikviena, pat vismazāk lasošā Latvijas iedzīvotāja grāmatplauktā un pašreizējo valsts varas sistēmu sagrautu pašos pamatos. Taču… tāpēc jau viņam un viņa iestādei arī maksāja no nodokļu maksātāju līdzekļiem, lai valsts vara, kāda nu tā arī būtu, paliktu savā vietā un turpinātu eksistēt.

Šis bija jau dažas dienas atpakaļ saņemts ziņojums – bet gana nozīmīgs, lai to pārskatītu vēlreiz.

“Ar šo daru zināmu, ka 20. februārī piedalījos neformālā sapulcē, kurā dalību ņēma premjerministrs Krišjānis Knariņš, apsardzības ministrs Artis Pabiriks, ārējo lietu ministrs Edgars Zilkēvičs, iekšējo lietu ministre Marija Golubaja un budžeta ministrs Jānis Meirs.

Sapulce notika ļoti nervozā atmosfērā. Premjerministrs Knariņš paziņoja, ka ir saņēmis datus no budžeta ministra Meira un šie dati liecina par to, ka Latvijas valstij drīz gaidāma pilnīga finanšu krīze, kas draud ar defoltu un varbūt pat ārējas pārvaldības ieviešanu no Eiropas Savienības puses vai vismaz budžeta pārvaldības autonomijas likvidēšanu.

Budžeta ministrs Meirs attiecīgo dokumentu neizsniedza, bet to nolasīja. Veicu pierakstus, no kuriem izriet: 959 miljoni eiro uz budžeta deficīta rēķina 2020. gadā, 2 miljardi 104 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2021. gadā un 660 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2022. gadā – tas viss Covid-19 pandēmijas apkarošanai.

Papildus tam klāt nāk 265 miljoni eiro investīciju projektiem un 360 miljoni eiro energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai – arī tas uz budžeta deficīta pieauguma rēķina 2022. gadā. Vēl šogad jāpieskaita papildu 116 miljoni eiro Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kuri bēg no kara, un 230 miljoni eiro gāzes rezervju iepirkumam – arī tas viss uz deficīta rēķina.

Meirs stāsta, ka šādi izdevumi ietekmē Latvijas valdības budžeta bilanci. Ja 2020. gadā Latvijas budžeta deficīts bija septītais zemākais starp ES valstīm, tad 2021. gadā ar 7,3% no IKP Latvija jau ir bijusi trešā valsts ar lielāko budžeta deficītu, atpaliekot vienīgi no Maltas un Grieķijas.

Latvijas budžeta deficīts 2021. gadā ir trīs reizes lielāks par Igaunijas budžeta deficītu un septiņas reizes lielāks par Lietuvas budžeta deficītu. Arī nupat Eiropas Komisijai iesniegtās stabilitātes programmas rāda, ka Latvijas budžeta deficīts 2022. gadā tiek prognozēts kā augstākais Eiropas Savienībā.

Knariņš ir ļoti nervozs un būtībā kliedz uz Meiru par to, ka viņš par šo situāciju laikus nav ziņojis un brīdinājis par iespējamām sekām. Meirs uz to norāda, ka tā nav taisnība un informācija ir sniegta laikus, taču tieši Knariņš esot bijis tas, kurš paziņojis, ka “naudas ir vairāk nekā jebkad”. Knariņš uz to neatbild.

Apsardzības ministrs Pabiriks norāda, ka viņš nesaprotot, ko šie skaitļi nozīmē, un prasa, cik lielā mērā tas var ietekmēt aizsardzības budžetu. Uz to grib atbildēt Meirs, bet Knariņš viņu pārtrauc un paziņo, ka par to ir jārunā Nacionālās drošuma padomes sēdē. Pabiriks negribot piekrīt.

Iekšējo lietu ministre Golubaja norāda, ka viņas partijas biedri un klāt neesošie ministri vēlētos saprast, kā šī situācija ietekmēs lielos investīciju projektus, piemēram, vēja stacijas, sabiedriskā transporta atjaunošanu un citādi.

Golubaja īpaši uzdod jautājumu, vai gaidāmā finanšu krīze kādā veidā neaizkavēs četrdesmit miljonu eiro kompensāciju izmaksu ebreju kopienai, un norāda, ka tas nav pieļaujams, jo var ietekmēt nacionālo drošību.

Transporta ministrs Pinkaits uzdod jautājumu par nepieciešamo finansējumu Rail Latvia projektam un min, ka gaidāmais nepieciešamā finansējuma palielinājums pašlaik pārsniedz pusotru miljardu eiro, kuriem nav seguma. Pinkaits arī uzdod jautājumu, vai nebūtu laiks nopietni domāt par energoresursu situāciju nākamajai sezonai, jo signāli ir bīstami.

Knariņš uz visiem šiem jautājumiem nervozi atbild, ka pašlaik nav īstais laiks par to runāt. Viņa partijas biedrs Zilkēvičs piebilst, ka viņa resors veic pārrunas, lai mīkstinātu Eiropas Komitejas nostāju attiecībā uz Latvijas finansiālo stāvokli. Knariņš piebilst, ka situācija ir ārkārtīgi dramatiska un lēmumi jāpieņem nedēļas laikā. Vairāki klātesošie pret to iebilst, un tiek panākta vienošanās par darba grupas izveidi.

Knariņš uzdod jautājumu Pabirikam un Golubajai, vai viņiem nav kādas analīzes par iespējamo notikumu attīstību Ukrainā. Golubaja atbild, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Pabiriks atbild, ka nekas steidzams nav un to mierīgi var apspriest Nacionālās drošuma padomes sēdē pēc divām vai trim nedēļām.”

Novērtē šo rakstu:

82
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

13

Iznīcinot reģionālos medijus, draud veidoties brīva telpa ienaidnieka dezinformācijai

Foto“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Lasīt visu...

21

Kas notiek ar mūsu valsti: vai Latvijā var brīvi iekļūt arī 46 Krievijas kaujinieki?

FotoKā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Lasīt visu...

21

Vai Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Švinka atbalsta "Hamas" teroristus?

FotoPirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Lasīt visu...

21

Kāpēc izgāzās kristietības dialogs ar liberālismu

FotoFragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
Lasīt visu...

21

Lielbritānijas karstā vasara

FotoNo 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Lasīt visu...

12

Kur pazudušas bailes no naftas krājumu izsīkšanas. Mazliet fantastiska vīzija

FotoKur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Lasīt visu...

13

Pensiju 2.līmeņa iemaksu samazināšana grauj uzticību valsts pensijai

FotoFinanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi