Raimonds Vējonis – bijušais valsts prezidents, kurš apmaldījās valsts simbolikas un cieņas laukā
Vilors Eihmanis21.07.2025.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Kad Raimonds Vējonis 2015. gada jūlijā kļuva par Latvijas valsts prezidentu, sabiedrībā vēl ilgi cirkulēja simboliska frāze, kas it kā iezīmēja viņa prezidentūru – “jāierauj”. Šis izteiciens, kurš izskanēja vai nu kā joks, vai kā “cilvēciska” replika, diemžēl kļuva par tēlainu metaforu viņa pieejai valsts reprezentācijai: vieglprātība tur, kur nepieciešama stingra pašdisciplīna un valstiska pašapziņa.
Diplomatiskās neveiklības – šampanietis Vašingtonā
Vējoņa darbības laikā bija virkne epizožu, kas atstāja rūgtu pēcgaršu gan profesionāļiem diplomātijas jomā, gan sabiedrībai. Īpaši spilgti atmiņā palikusi 2016. gada vizīte ASV, kur Raimonds Vējonis piedalījās oficiālajā pieņemšanā Baltajā namā pie prezidenta Baraka Obamas.
Kameras fiksēja brīdi, kad viņš vienīgais no klātesošajiem valstu vadītājiem nevis pieskārās glāzei šampanieša, kā to pieprasa starptautiskā etiķete, bet paņēma un iedzēra no tās. Vai tā bija nervozitāte, zināšanu trūkums vai pašpārliecināta nevērība – tas sabiedrībai netika paskaidrots. Taču Latvijas kā valsts reprezentācija šajā mirklī tika nonivelēta līdz karikatūrai.
Šādas "mazās kļūdas" augstā līmenī kļūst par simboliem – ne tikai diplomātiskām kļūmēm, bet valsts iekšējai kultūras degradācijai. Ja prezidents neprot pārvaldīt savu ķermeni, žestus un klusumu, kā viņš var pārstāvēt tautas gribu starptautiskajā arēnā?
Brīvības pieminekļa apgānīšana – kad PR kļūst par profanāciju
Pavisam nesen bijušais prezidents atkal izpelnījās sabiedrības uzmanību – šoreiz kā viens no tiem, kas atveda uz Brīvības pieminekli amerikāņu influenceri (blogeri), kurš smaidīdams pielēja koka kolu pie tautas svētākā simbola. Video fragmentos redzams, kā ASV pilsonis atklāti pauž nesapratni par Latvijas simbolikas nozīmi, bet neviens no atbildīgajiem – arī bijušais prezidents – nereaģē, neaptur, neizskaidro. Šis gadījums, kas notika brīdī, kad valstī turpinās diskusijas par vēsturisko atmiņu un nacionālo identitāti, ir atklāta Brīvības pieminekļa profanācija.
Jautājums: kā bijušais valsts prezidents varēja pieļaut, ka simtgadīgās valsts simbols tiek izmantots PR izrādē bez cieņas, izpratnes un kultūras konteksta? Vai tiešām viss ir reducēts uz klikšķiem un algoritmu redzamību?
Vējoņa prezidentūra – tukšums aiz zaļās fasādes?
Raimonds Vējonis nāca no Zaļās partijas, un viņa ievēlēšana tika interpretēta kā centiens iedvest jaunu, ekoloģisku un mūsdienīgu elpu prezidenta amatam. Taču realitāte bija cita – viņa retorika palika vāja, sabiedrisko iniciatīvu trūkums kliedzošs, un attiecībā uz stratēģiskiem jautājumiem viņš bieži palika ēnā vai klusēja.
Neviens negaida no prezidenta brīnumus, taču gaida stāju. Gaidīja tautas interešu aizstāvību brīžos, kad citi klusē – vai tā būtu valsts valodas aizsardzība, vai sociālā nevienlīdzība. Vējonis šajās jomās palika ārpus uzmanības loka – bez drosmes, bez balss, bez misijas.
Raimonda Vējoņa vārds Latvijas prezidentu sarakstā ir ierakstīts – vēsture to neizdzēsīs. Bet šis vārds sabiedrības apziņā arvien vairāk kļūst par simbolu tukšumam, vieglprātībai un neatbilstošai reprezentācijai.
Ja Brīvības piemineklis tiek izmantots kā PR fons, bet ne kā tautas cieņas vieta, un ja prezidenta loma tiek pārvērsta par šampanieša glāzes iztukšošanu starptautiskā pasākumā, tad mums visiem jājautā – vai mēs saprotam, ko nozīmē būt valstij un tās priekšstāvim?
Latvijai ir vajadzīga stingra mugurkaula prezidentūra – ne tikai pēc amata, bet arī pēc būtības. Raimonds Vējonis diemžēl šo latiņu nesasniedza. Un tieši tādēļ sabiedrībai ir pienākums kritiski skatīt pagātni, lai nepieļautu to pašu nākotnē.
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
