Iesaki rakstu: 
Politisko intrigu aizrautīgiem vērotājiem tiek kompensācija par fiksajām un samērā pliekanajām jaunā Valsts prezidenta raudzībām: krāšņi sazeļ kaislības ap Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām, tām izvēršoties vairāksēriju epopejā.
Trauksmainās sāgas būtību jau raiti un dziļi atsedza Jurģis Liepnieks, tomēr man traki gribas piemest savas "piecas kapeikas" prognozēm, kur tas viss novedīs.
Šķiet, visa ļaunuma sakne slēpjas tīri cilvēciskā cīņas azartā: vēlēšanu uzvarētāja Indriķa Muižnieka, tagadējā rektora, gūto balsu pārsvars (141 pret 128) zaudētājam nešķita pietiekami liels, lai pārliecinātu samierināties. Gundars Bērziņš, LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, izmisīgi vēlas gūt revanšu un panākt pārvēlēšanas, cenšoties piesaistīt palīgā spēkus ārpus augstskolas sienām un graut savu oponenta reputāciju sabiedrības acīs.
Pretējās puses "delikātie" draudi, ka viņa doktora darbu var pamatoti atzīt par plaģiātu, tāpat kā nedrošā atrašanās mantinieku plosītā Olainfarm padomes priekšsēža amatā, tikai uzkurbulē cīņas sparu. Turklāt te "trofeja" nozīmē ne tikai prestižu un stabilu posteni – arī tiesības pārzināt daudzmiljonu īpašumus un daudzmiljonu būvdarbus.
Bordānieši-potāpovieši, kā jau teikts pirms manis, savas bezkompromisa tiesiskuma izpratnes vārdā labprāt iejauktos strīdā, taču viņiem traucē (pagaidām?) augstskolas autonomija. Strīķesprāt, tāds LU statuss droši vien ir nesakauto oligarhu sadomāta viltība, taču diez vai tieslietu ministrs par to pārliecinātu visu koalīciju.
Muižnieka anonīmi aizstāvji noorganizēja Bērziņam precīzu un, manuprāt, pilnīgi apsveicamu sitienu zem jostas vietas. Žurnālistiem tika izplatīts ekrānšāviņš, kurā pildot dekāna gribu, fakultātes PR cilvēks mudina Bērziņa atbalstītājus turpināt celt skandālu sociālajos tīklos un piedāvājot tiem tiražēt vairākus trafaretus vēstījumus par notikušo vēlēšanu negodīgumu.
Manuprāt, ir lieki piebilst, ka saceltā jezga vairāk izposta nevis Muižnieka (kurš sabiedrībai cieši asociējas ar iespaidīgajām ēkām Torņkalnā), bet gan LU reputāciju. Cīņa par pili pamazām vien pārvēršas kautiņā par to, kam piederēs pilsdrupas. Tāpēc e-vēstules publiskošana trāpa mērķi, jo tā noteikti nepavairos Bērziņa piekritēju skaitu augstskolas mācībspēkos un studentos. Tiesa, esošie droši vien kļūs vēl kareivīgāki.
[Oponenta e-sarakstes publiskošana tiešām ir efektīvs un mūsu politiskajās cīņās sen akceptēts līdzeklis. To 1996.gadā ieviesa Olafs Brūveris, toreiz Saeimas svaigi ievēlēts Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja – tiesībsarga amata priekšteča – amatā. Viņa vietniece Kaija Gertnere, vēloties šo krēslu sev, sāka dzīt intrigas, viņasprāt, lēnprātīgā un mīkstmiesīgā teologa noēšanai. Brūveris izrādījās gana ciets un paštaisns: viņš preses konferencē pats izdalīja žurnālistiem biezus žūkšņus ar jau padzītās dumpinieces un viņas "tīklojuma" lielmanīgās e-sarakstes – veiktas no darba e-adresēm un datoriem – izdrukām. Brūveris amatā netraucēti nostrādāja divus termiņus un, ja gribētu, tiktu ievēlēts vēlreiz.]
Ņemot vērā zem Muižnieka karoga pulcējušās LU Satversmes sapulces daļas strikti pausto apņēmību nosargāt viņa palikšanu amatā, drīzumā šajā konfliktā varētu sākties bērziņiešu inspirēta sadaļa "Ja netiek man, tad lai netiek nevienam". Tā, baidos, varētu būt jau tik interesanta, ka neviens Alma Mater absolvents vai tās kādreizējais students šajā apokalipsē nevarēs noraudzīties bez asarām.
Seko mums 
Katrs ekonomists labi zina: ja pēkšņi būtiski samazinās naudas masas aprite ekonomikā, tas beigsies ļoti slikti. Ne velti ASV Lielā depresija sakrita ar naudas masas apgrozījuma kritumu par kādiem 30%. Demokrātijā līdzīgi ir ar vēlētāju balsīm. Ja izņem pietiekami lielu vēlētāju balsu skaitu no “apgrozības”, tas beidzas slikti, paralizējot demokrātisku lēmumu pieņemšanu par valsts attīstībai svarīgajiem jautājumiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laika lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo izvēlējās balsot par partijām, kas latviešu vairākumam nebija pieņemamas. Tādējādi vairākās Saeimās vismaz divdesmit deputātu mandāti tika “izņemti no apgrozības”.
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
