Iesaki rakstu: 
Latvijas vēsturē kultūras un literatūras darbinieki vienmēr ir bijuši sabiedrības garīgās dzīves stūrakmens. Brīvvalsts laikā valstij bija izpratne par rakstnieku nozīmi nacionālās identitātes un sabiedrības attīstībā. Bija gadījumi, kad rakstniekiem tika dāvātas pat pilis – kā simbols tam, ka viņu ieguldījums tautas garīgajā dzīvē tiek augstu vērtēts. Tas bija skaidrs vēstījums: valsts ir atbildīga par to, lai cilvēki, kas rada sabiedrības kultūras un intelektuālo pamatu, būtu cienīti un nodrošināti.
Šodien, 21. gadsimtā šī attieksme diemžēl bieži vairs nav vērojama. Rakstnieki un citi kultūras darbinieki sastopas ar birokrātijas aukstumu, formālismu un pat necienīgu izturēšanos. Kā nesen atklāja sabiedriskie mediji, rakstniece un publiciste Gundega Repše saņēma Rīgas domes draudu vēstuli, ka viņai mēneša laikā jāatbrīvo pašvaldības īres dzīvoklis. Mājoklis Purvciemā viņas ģimenei bija piešķirts kā palīdzība, un līgums bija noslēgts uz nenoteiktu laiku.
Šis gadījums rada vairākus būtiskus juridiskus un ētiskus jautājumus.
Juridiskie aspekti
No juridiskā viedokļa pašvaldībām ir tiesības pārvaldīt savus īpašumus un izbeigt īres attiecības saskaņā ar likumā noteiktajiem nosacījumiem. Tomēr:
1. Līguma raksturs. Ja līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku, to nevar vienpusēji izbeigt bez atbilstoša tiesiska pamata un ievērojot samērīguma principu.
2. Samērīgums. Satversmes tiesas judikatūra uzsver, ka valsts un pašvaldību institūcijām jāievēro samērīguma princips – proti, lēmumiem jābūt pamatotiem, taisnīgiem un nedrīkst nepamatoti apgrūtināt indivīdu.
3. Tiesiskā paļāvība. Ja persona ilgstoši dzīvo pašvaldības piešķirtā mājoklī, veidojas tiesiskās paļāvības princips – t.i., saprātīgas tiesības sagaidīt, ka šāds atbalsts netiks pēkšņi atņemts bez īpaša pamatojuma.
4. Cieņa pret cilvēka cieņu. Latvijas Republikas Satversmes 95. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka cieņu. Tas attiecas ne tikai uz fizisku neaizskaramību, bet arī uz cieņpilnu attieksmi no varas iestāžu puses.
Tādējādi, pat ja Rīgas dome formāli ievēro likumu, vēstules tonis un pieeja var būt pretrunā gan samērīguma, gan cilvēka cieņas principam.
Ētiskie aspekti
Rakstnieks nav tikai profesija – tas ir cilvēks, kas rada tautas garīgo un kultūras telpu. Necieņa pret rakstnieku nozīmē necieņu pret sabiedrības vērtībām kopumā.
1. Salīdzinājums ar vēsturi. Ja brīvvalsts laikā rakstniekiem tika piešķirtas pat pilis, tad šodien pat elementāra dzīves nodrošināšana tiek apšaubīta. Tas liecina par attieksmes maiņu – no cieņas uz birokrātisku formālismu.
2. Sabiedrības vērtības. Kultūras cilvēki bieži nespēj konkurēt materiālajā tirgū, taču tieši viņi veido tautas nācijas pašapziņu.
3. Simboliska nozīme. Draudu vēstule rakstniekam nav tikai privāts jautājums – tā ir sabiedrības attieksmes ilustrācija pret kultūru un garīgumu.
Politiskā un sabiedriskā atbildība
Kas par to atbildīgs? Vai vien Rīgas dome? Vai amatpersonas, kas parakstījušas konkrēto dokumentu? Vai tomēr arī vēlētāji?
Demokrātiskā valstī atbildība par varas rīcību gulstas arī uz sabiedrību. Tieši vēlētāji ievēl tos cilvēkus, kuri pēc tam pieņem lēmumus un veido attieksmi pret kultūras pārstāvjiem. Ja pie varas ir nonākuši cilvēki, kas necienīgi izturas pret rakstniekiem, tas ir arī vēlētāju izvēles rezultāts.
Šis gadījums ir signāls, ka sabiedrībai jāuzdod sev jautājums:
Vai mēs pietiekami novērtējam kultūras un garīgās dzīves nozīmi?
Vai mūsu balss vēlēšanās stiprina tos cilvēkus, kas ciena kultūru, vai tos, kuri to ignorē?
Secinājumi
Rakstnieku un kultūras darbinieku cieņa ir ne tikai juridisks, bet arī sabiedrisks un ētisks jautājums. Juridiski – viņiem ir jābūt aizsargātiem pret nesamērīgiem un necienīgiem pašvaldību lēmumiem. Ētiski – sabiedrībai jāapzinās, ka bez kultūras un literatūras nav iespējama nacionālās identitātes saglabāšana. Politiski – vēlētāji ir tie, kas nosaka, kāda attieksme pret kultūru valdīs valstī.
Ja Latvijas brīvvalsts laikā rakstniekiem deva pat pilis, tad mūsdienās, atņemot viņiem pat elementāru drošības sajūtu, mēs riskējam pazaudēt daļu no savas garīgās brīvības. Rakstnieka cieņa ir tautas cieņa.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
