Raksts, ko nobloķēja "Facebook" cenzori: impērisms, šovinisms, nacisms, putlerisms būtībā ir urliskas cilmes diagnozes, nevajag to sasaistīt ar patiesu, kopēju kultūras mantojumu
Otto Ozols12.04.2023.
Komentāri (64)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējo ņemšanās ar un ap “atkrievošanos” un cīņu ar “krievu kultūru” uztveru ar sapratni un pārdomām. Vispirms – labi saprotams ir sašutums un dusmas, ko radījis Krievijā ieperinājies putleriešu režīms ar saviem kara noziegumiem, slepkavnieciski murgaino propagandu.
Krievi, krievu valoda, tās kultūras mantojums ir kļuvuši teju vai toksiski. Līdzīgi kā vācieši, vācu valoda un kultūra 1. un 2. pasaules karu laikā. Tie, kuri lasījuši zviedru ārsta un rakstnieka lielisko grāmatu “Stāsts par SanMikelu”, atcerēsies epizodi, kuri viņš un viņa draugi tika piekauti kādā Parīzes krogā, jo zviedru valodas dēļ tika sajaukti ar vāciešiem. Rakstnieks Munte ar draugiem - zviedru jaunlaulāto pāri tika pamatīgi ieklapēti un beigās nepatiesi ieslodzīti cietumā. (Par laimi policijas priekšnieks bija gana inteliģents un viņus ātri atbrīvoja.)
Bet, atgriežoties pie mūsdienām. Vispirms būtu labi saprast, ka cilvēkus nevajadzētu dalīt pēc tautībām, bet gan pēc viņu politiskajām izvēlēm. Cilvēka tautība nav un nevar būt diagnoze. Diagnoze var būt apzināta izvēle atbalstīt noziedzīgas un agresīvas ideoloģijas, režīmus – nacistu, putleriešu un viņiem līdzīgus.
Nacisti savā laikā nebija tikai un vienīgi vācieši, nacisti bija arī citās tautās un valstīs, tieši tāpat kā šodien visi krievi nav putlerieši, bet Putlera atbalstītājus var atrast arī citās tautās un valstīs.
Nenoliedzami bija un būs cilvēki, kuri savā pārliecībā ir tēraudcieti, viņu uztverē visi krievi ir putlerieši. Jāsaka, ka šie cilvēki tīši vai netīši piespēlē Putlera propagandai, kura Krievijā metodiski stāsta, ka “Rietumos visi ienīst visus krievus”. Un kā piemērus piemeklē cilvēkus Eiropā, tai skaitā Latvijā, kuri dusmīgi vaino visus krievus. Tā putlerieši mobilizē savu sabiedrību pret pašradīto “ienaidnieku aplenkumu”.
Te jāsaka - labi izprotu un rēķinos, ka daudzi ir dusmīgi, pat ļoti dusmīgi uz krieviem. Bet tomēr aicinu nenolaisties uz Hitlera vai Putlera līmeņiem, kad piederība kādai tautībai tiek pasludināta par ļaunu diagnozi. Civilizēta sabiedrība tieši un precīzi ar to atšķiras no noziedzīgām ideoloģijām un režīmiem, ka nenolaižas līdz plānprātīgi noziedzīgiem murgu līmeņiem. Nacistiem, putleriešiem, urlām nav tautības.
Un šis ir brīdis, kad jārunā par attieksmi pret krievu kultūru. Atceroties to pašu 2. Pasaules karu. Jā, nacisti runāja vācu valodā, šī noziedzīgā kustība bija ieperinājusies Vācijā. Bet vai tas nozīmēja, ka Gētes, Baha, Heses, Remarka, Manna un citu viņu komponistu, rakstnieku mantojums būtu jānoliedz, jāignorē?
Ar ko tieši mēs atšķirsimies no tiem pašiem nacistiem, kuri stiepa uz sārtiem “nepareizās” grāmatas un aizliedza spēlēt “nepareizu” tautību komponistu darbus? Vai tiem pašiem putleriešiem, kuri šobrīd ir sastādījuši savu aizliegto grāmatu un skaņdarbu sarakstus?
Patiesībā ir mazliet jocīgi, kad tiek runāts par “lielajām” kultūrām – piemēram, “lielo krievu kultūru” vai “lielo vācu kultūru.” Interesanti, kā tās lielums tiek noteikts? Ar ko, piemēram, itāļu, franču, spāņu, īru, somu vai japāņu kultūras būtu mazākas? Domāju, ka katra kultūra ir īpaša un katrai ir savs pienesums mūsu kopējam kultūras mantojumam.
Katrs autors, katrs darbs ir unikāls, un tas ir visu mūsu kopējais mantojums. Būtu šaurpierīgi to sabāzt kādas pašiedomātās kastītēs. Nenoliedzami, katram mākslas darbam ir izcelsmes vieta, tauta, kultūra, bet to nav jāsāk bāzt politiskās konjunktūras aprobežotajos rāmīšos. Arī tik dramatiskā laikā kā šobrīd. Mums jāsaprot, ka Putleram un putleriešiem nav ne mazākās saistības ar īstu un patiesu kultūru. Tai skaitā krievu kultūras mantojumu. Viņiem ļoti patīk ar to piesegties, piesavināties, izmantot, bet vai mums tam ir jāļaujas, akli jāseko?
(Tai pašā laikā, protams, jāspēj ar veselo saprātu pamanīt situācijas, kad krievu kultūras mantojums ir pašmērķīgi izmantots propagandas vajadzībām. Kā tas acīmredzami ir ar Puškina pieminekli, kurš Rīgā bija iestādīts mākslīgi un neiederīgi.)
Impērisms, šovinisms, nacisms, putlerisms būtībā ir urliskas cilmes diagnozes, nevajag to sasaistīt ar patiesu, kopēju kultūras mantojumu.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
