Raksts par pulkvežleitnantu Plečkenu ir vērsts arī pret mūsu sabiedrotajiem un NATO!
Kaspars Miezītis*16.04.2025.
Komentāri (140)
Iesaki rakstu: 
Kā Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris nevaru atstāt bez atbildes “Pietiek.com” portālā 01.04.25.g. publicēto anonīmo “Pietiek lasītāja” rakstu “Kādi ļaudis rūpējas par Latvijas drošību: pulkvežleitnants Pēteris Plečkens no zemessardzes 54. bataljona”, kā arī iepriekš Lato Lapsas kunga uzstāšanos, kur viņš sniedz Zemessardzei padomus, kur pareizāk būtu izvietot Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljonu.
Ja Lato Lapsas kunga emocionālo uzstāšanos var izskaidrot ar to, ka viņš ir ticis maldināts un nav noskaidrojis sīkāku informāciju, kas saistās ar 54. kaujas atbalsta bataljona izvietojumu un pārvietošanas iespējām, tad anonīmā Pietiek lasītāja raksts jau ir klaja, rupja Latvijas Zemessardzes virsnieka apmelošana un nomelnošana.
Lato Lapsas kungs ir sašutis par to, kādēļ šis bataljona izvietojums atrodas tik tuvu jaunuzceltajai Ogres Valsts ģimnāzijai. Bet, tādā gadījumā daudz pareizāk būtu vērst savu sašutumu pret tiem, kas šo skolu 2021.gadā sāka būvēt un uzbūvēja tik tuvu militārajam objektam, kurš tur jau atradās no 1993. gada 22. janvāra. Un šeit nu pavisam noteikti nevar vainot pulkvežleitnantu Pēteri Plečkenu.
Bet, pārejot pie anonīmā raksta, jāsaka ka rakstītājs ir darījis visu iespējamo, lai savu vēstījumu padarītu iespaidīgāku. Lai radītu ticamības ilūziju, viņš ir sarindojis melīgos apgalvojumus par manu vienības komandieri skrupulozi pa punktiem.
Kā jau parasti to dara anonīmie apmelotāji, tad arī šoreiz nevienam no izteiktajiem apgalvojumiem nav minēti nekādi konkrēti pierādījumi vai pamatojumi. Tādēļ pieskaršos tikai dažiem no rakstā minētajiem punktiem.
Pēteris Plečkens rakstā attēlots kā “rupjš, iedomīgs gļēvulis”, kurš “nekad nav bijis armijas patriots”, bet armiju jau jaunībā uzskatījis par vietu “kur īpaši nekas nav jādara. Laba alga un laba pensija.” Jaunībā viņš esot bijis huligāns, zaglis kā arī “atbalstījis noziedzīgas darbības”. Pēterim Plečkenam esot bijušas vājas sekmes mācībās un Aizsardzības akadēmijā viņš iekļuvis “fiktīvi apejot eksāmenus” bet to pabeidzis “pateicoties spēcīgai aizmugurei NBS”. Kā “spēcīgā aizmugure”, rakstā ir attēlots Pētera Plečkena tēvs, kurš tolaik bija virsnieks NBS. Arī tēva virzienā rakstā netrūkst apmelojumu. Jāsaka, ka anonīmais raksta autors ir pārcenties ar savu sniegumu. Domājošs lasītājs sapratīs, ka neviens no malas nav spējīgs šādi izsekot kāda cilvēka gaitām jau no jaunības dienām un sastādīt tik sīku šī cilvēka “grēku” sarakstu.
Bet tagad daži fakti par pulkvežleitnantu Pēteri Plečkenu, kuri, atšķirībā no anonīmā rakstītāja meliem ir viegli pieejami un pārbaudāmi.
Pulkvežleitnants Pēteris Plečkens ir piedalījies vairākās starptautiskās operācijās, kur kopā ar NATO karavīriem veicis kaujas uzdevumus. Vienā no šādiem uzdevumiem, riskējot ar savu dzīvību, ir guvis kaujas ievainojumu. Kā pierādījums šim, Latvijas kara muzejā ir apskatāmas pulkvežleitnanta ar asinīm nolijušās bikses, kas izstādītas kā eksponāts, lai sniegtu ieskatu tautai par mūsdienu Latvijas karavīru nesavtīgo ieguldījumu miera nodrošināšanā starptautisku uzdevumu izpildē. Ja pulkvežleitnants Pēteris Plečkens būtu “ieliktenis” un gļēvulis, vai viņš riskētu ar savu dzīvību un būtu spējīgs pildīt kaujas uzdevumus kopā ar NATO karavīriem?
Papildus šobrīd Nacionālajos bruņotajos spēkos ir noteiktas konkrētas izglītības un profesionalitātes prasības gan virsniekiem, gan instruktoriem. Lai kļūtu par vienības komandieri, ir jāpabeidz Baltijas aizsardzības koledža (Igaunijā), jāapgūst virkne kvalifikācijas kursu, kur pasniedzēji ir no dažādām NATO valstīm. Papildus Baltijas aizsardzības koledžā un kvalifikācijas kursos tiek gatavoti arī citu NATO valstu virsnieki, kas vēlāk ieņem komandējošos amatus. Ja uz mirkli pieņemam, ka pulkvežleitnants Pēteris Plečkens būtu iekļuvis Aizsardzības akadēmijā, “fiktīvi apejot eksāmenus”, tad vai viņš būtu spējis izturēt pieredzējušu NATO valstu virsnieku organizētos eksāmenus un sasniegt noteiktās kvalifikācijas prasības?
Kā Nacionālo bruņoto spēku virsniekam man ir pretīgi un vienlaicīgi skumji lasīt šī anonīmā rakstītāja savārstījumu, jo uzskatu, ka šis ir spļāviens ne tikai Nacionālo bruņoto spēku sejā, bet ir vērsts arī pret mūsu sabiedrotajiem un NATO. Vai tiešām kāds no lasītājiem pieļauj domu, ka pulkvežleitnants Pēteris Plečkens būtu spējīgs ar savu “spēcīgo ietekmi NBS” panākt fiktīvu eksāmenu kārtošanu pie NATO valstu virsniekiem Baltijas Aizsardzības koledžā?
Nobeigumā gribu ieteikt “Pietiek.com” portālam uzmanīgāk vērtēt iesūtītos anonīmos rakstus un pārbaudīt tur minētos faktus, kas nomelno un ceļ neslavu gan Latvijas armijai, gan Zemessardzei. Sevišķi netaisnīgi tas ir pret tiem vīriem, kuri kara gadījumā nesēdēs ērtos biroja krēslos, bet, riskējot ar savām dzīvībām, ieročiem rokās, stāsies pretim ienaidniekam. Kā 2. Vidzemes brigādes komandieris es esmu drošs par katru savu vienības komandieri, virsniekiem un instruktoriem, ka kara gadījumā mēs cīnīsimies par mūsu Latviju un tautas drošību. Mums ir savs virsnieka goda kodekss un pašlepnums, kas nekādā veidā nepieļauj gļēvuļu un ielikteņu eksistenci Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē. Katrs virsnieks izdarīs visu, lai gļēvuļi un ielikteņi tiktu izskausti no sistēmas bez žēlastības un vilcināšanās.
* 2. Vidzemes brigādes komandieris, pulkvedis
Red.piez. Raksts, par kuru ir runa, lasāms šeit. Katrs pats var izvērtēt, ko un kādā formā no tajā minētā nolēmis atspēkot pulkvedis Kaspars Miezītis:
Lato Lapsas YouTube video noskatāms šeit:
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
