Raudseps lasītājiem neatvainojas; atklājas, ka "IR" žurnālisti "savu" ētikas kodeksu nav pat lasījuši
PIETIEK14.11.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ceturtdien iznākušajā žurnāla Ir jaunākajā numurā tā komentētājs Pauls Raudseps nav atvainojies lasītājiem par viņu krāpšanu, publicējot nekritisku rakstu par Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, no kura vadītās iestādes par dažādiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā saņēmis 1800 latu. Nekādus paskaidrojumus nav sniegusi arī citkārt principiālā žurnāla un izdevniecības vadība, savukārt žurnāla pārstāve Indra Sprance sociālajā tīklā Twitter atklāti likusi saprast - žurnāla pārstāvji nesaprotot, kāpēc viņiem vajadzētu ievērot pašu ētikas kodeksā ierakstītās normas, un šo ētikas kodeksu nav pat lasījuši.
Žurnāla Ir izdevēju - izdevniecības Cits medijs "žurnālistu ētikas kodekss" attiecībā uz naudas un citu labumu pieņemšanu ir skaidrs un nepārprotams: "Žurnālists "nedrīkst pieņemt materiālus labumus vai īpašu apiešanos no tiem, par kuriem viņš veido materiālus".
Šo normu par 1800 latiem, ko pēdējā gada laikā par dažādiem maksas pakalpojumiem saņēmis no Latvijas Bankas, bija "piemirsis" viens no Cita medija akcionāriem, uzņēmuma padomes priekšsēdētājs un Ir komentētājs Pauls Raudseps, tieši sava "papildmaizes devēja" Rimšēviča pārvēlēšanas dienā žurnālā publicējot viņam veltītu nekritisku rakstu "Nemainīgs kā lata kurss".
Pats Raudseps, kurš ieņem arī Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas komisijas priekšsēdētāja posteni, jau gandrīz nedēļas laikā tā arī nav vēlējies šo situāciju skaidrot un atvainoties par pārkāpumu. To viņš nav darījis arī ceturtdien iznākušajā žurnāla Ir jaunākajā numurā, kurā turpinājis komentēt citas aktualitātes.
Arī neviens no vadošajiem Ir žurnālistiem un arī tā galvenā redaktore Nellija Tjarve (Ločmele) nav vēlējušies atklāti izteikties par notikušo. Kā rāda pēdējās dienās sociālajā tīklā Twitter lasāmais, viens no iemesliem - daudzi Ir darbinieki nekad nav pat mēģinājuši iepazīties ar pašu pieņemtā un deklarētā ētikas kodeksa normām.
Tā, piemēram, žurnāla darbiniece Indra Sprance, kas iepriekš bija paziņojusi, ka ziņas par Raudsepa pakalpojumiem Latvijas Bankai varētu būt maksātnespējas administratoru atriebība par viņas publikācijām, trešdien Twitter nāca klajā ar savu skatījumu uz "sava" ētikas kodeksa normām.
Saskaņā ar viņas skaidrojumu ētikas kodekss nemaz nenosakot, ka žurnālists "nedrīkst pieņemt materiālus labumus vai īpašu apiešanos no tiem, par kuriem viņš veido materiālus". Viss, pēc Sprances domām, esot atkarīgs no tā, kādus tieši pakalpojumus Ir žurnālists sniedzot personai, par kuru viņš veido publikācijas.
"Viņš tak nav saņēmis naudu par tā raksta sagatavošanu. Ir virkne piemēru, kad žurnālisti moderē dažādas diskusijas," - šādi šī Ir žurnāliste sociālajā tīklā skaidroja savu žurnāla ētikas principu izpratni.
Pēc viņas domām, Ir žurnālists tomēr var pieņemt naudu no personām, par kurām tas raksta, - svarīgi esot tikai tas, lai netiktu pieņemta nauda par konkrētā raksta rakstīšanu, un konkrētā raksta saturs.
Tajā, ka vēl tikai pāris nedēļas pirms Ir raksta publicēšanas Raudseps bija saņēmis no Rimšēviča vadītās iestādes 300 latu par raksta veidošanu kādam Vācijas laikrakstam, Sprance nekādas ētiskas problēmas nesaskatīja.
"Ar ētiku ir kā ar grūtniecību - tā vai nu ir vai nav. Sevišķi tas jāapzinās tiem, kas citus kritizē..." - tā Twitter trešdien ironizēja Saeimas deputāts, bijušais TV žurnālists Kārlis Seržants.
Arī uz šo ironiju Sprances atbilde bija - svarīgs esot konkrētais raksts, nevis tas, kas ierakstīts Ir ētikas kodeksā. Uz Seržanta norādi, ka "galvenais, manuprāt, taču ir naudas saņemšanas fakts no raksta objekta, ne raksta saturs", Sprance skaidru atbildi nav devusi.
Tāpat Sprance neatbildēja uz Pietiek izteikto aicinājumu vismaz tagad iepazīties ar savas izdevniecības žurnālistu ētikas kodeksa normām.
Interesanti, ka tieši jaunajā Ir numurā publicēts apjomīgs raksts par mediju satura pirkšanu, kritizējot pašreizējo situāciju, kad "arvien grūtāk nošķirt, kas ir uzticama informācija un kas - smadzeņu skalošana".
Publikācijā pieminēta virkne mediju, taču par sava komentētāja Raudsepa sniegtajiem maksas pakalpojumiem Latvijas Bankai Ir šajā publikācijā noklusē.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
