Iesaki rakstu: 
Pirms mēneša Inčukalna sērskābo gudrona dīķu sanācijas veicējs – Gunta Rāvja uzņēmums Skonto būve – izplatīja paziņojumu, ka pēc papildu naudas piešķiršanas izsmelšanas process noris saskaņā ar grafiku, no dīķiem izsmelts 24 tūkstošu tonnu un līdz gada beigām tiks izsmelti visi 30 tūkstoši tonnu. Tomēr tagad uzņēmums prasa vēl 11 miljonus eiro, lai darbus pabeigtu. Ja iepriekš papildu finansējums tika prasīts sakarā ar jaunatklātām ķīmiskām vielām, tagad esot izrādījies, ka jāizsmeļ par 45% vairāk – 44 tūkstoši tonnu.
Ar skandāliem, aizdomām par korupciju un atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņa – valsts sekretāra Aleksandra Antonova atlaišanu apvītā epopejā Skonto būve iepriekš panāca, ka pērn gudrona dīķu sanācijai tika piešķirti prasītie papildu 16,5 miljoni eiro, lai gan kopējās projekta izmaksas sākotnēji bija paredzētas 20,3 miljoni latu (28,88 miljoni eiro). Papildu nauda tika prasīta, jo gudrona dīķu ķīmiskais sastāvs izrādījies citādāks, nekā bijis norādīts iepirkuma dokumentācijā.
Tomēr Skonto būvei naudas atkal ir par maz. Šoreiz naudas prasīšanai tiek izmantots cits pamatojums – izrādījies, ka izsmeļamās vielas dīķos ir krietni vairāk, nekā sākotnēji domāts un nekā iepirkuma dokumentos uzrādīts. Situāciju īpaši saspringtu padara apstāklis, ka Inčukalna sērskābo dīķu sanācijas projektu realizē ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu, un, lai nezaudētu Eiropas naudu, ir svarīgi projektu pabeigt paredzētajā termiņā – šā gada beigās.
Skonto būves sabiedrisko attiecību speciāliste Ilga Sokolova norāda, ka papildu līdzekļi 11 miljonu eiro apmērā ir nepieciešami tāpēc, lai šogad pilnībā pabeigtu projekta īstenošanu, nevis kā papildu izmaksas par esošā darba apjoma veikšanu. „Pretējā gadījumā ES fondu līdzfinansējums draud izgāzties,” uzsver uzņēmuma pārstāve.
Pēc viņas sniegtās informācijas, projekta īstenošanas gaitā aprēķināts, ka kļūda Valsts vides dienesta izsludinātajā iepirkuma konkursā, uz kura pamata tika iesniegts pieteikums un parakstīts līgums par darbu veikšanu, esot aptuveni 45% apmērā - dienvidu dīķī atrodas aptuveni 44 200 tonnu gudrona, nevis 30 200, kā norādīts VVD veiktajā priekšizpētē.
„Tātad ar uzņēmumu Skonto būve ir noslēgts līgums par darbu veikšanu apmērā, kas patiesībā ir gandrīz uz pusi lielāks. Līdz ar to 11 miljoni eiro ir nepieciešami tam, lai būtu iespējams veikt visa gudrona sanāciju, ne tikai par apjomu, kas norādīts līgumā ar uzņēmēju,” papildu finansējuma nepieciešamību pamato Skonto būve.
Uzņēmums uzsver, ka jau līdz maija beigām Skonto būve kopīgi ar vācu partneriem būs izsmēlusi un pārstrādājusi visu līgumā noteikto gudrona apjomu – 30 200 tonnu. „Par to, kas notiks pēc maija un ar atlikušajām 14 000 tonnām materiāla, šobrīd Valsts vides dienests nekādu lēmumu nav pieņēmis,” norāda Sokolova, piebilstot, ka maija beigās beigsies līgums arī ar vācu partneri - MUEG GmbH, kas veic materiāla piegādi un pārstrādi Vācijā.
Vācijas kompānijas pieredze ar līdzīgiem sanācijas projektiem Vācijā un citviet Eiropā rādot, ka pasūtītājs līgumu vienmēr noslēdz ar vienošanos par apmaksu “post factum” – pēc faktiskā apjoma, kurā ir norādīti plānotie, nevis faktiskie apjomi, lai izmaiņu gadījumā projektu varētu īstenot pilnā apmērā. „Kā zināms, tā tas nav noticis Latvijas gadījumā,” atgādina Skonto būves pārstāve.
Pēc uzņēmuma pārstāves teiktā, jāņem vērā arī fakts, ka pasūtītājs par šo problēmu ir informēts jau kopš februāra.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šīs dienas laikā tā arī neatbildēja uz jautājumu, vai Skonto būve lūdz papildu finansējumu gudrona dīķu projektam.
Kā jau ziņots, Inčukalna gudrona dīķu sanācijas projektu sāka 2011.gadā, bet tikai 2012.gada februārī Skonto būve oficiālā vēstulē ziņoja, ka attīrīšana izmaksās dārgāk, nokavējot termiņu, kurā darbu izpildītājs varēja ziņot par neparedzētiem apstākļiem līguma izpildē. Pārvarot birokrātiskos šķēršļus, VARAM un valdība atrada risinājumu, kā piešķirt papildu prasīto finansējumu 16,5 miljonu eiro apmērā.
Līgums ar Skonto būvi par Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanāciju tika noslēgts vēl Vides ministrijas laikā 2010.gada septembrī. Projekta pasūtītājs ir Valsts vides dienests (VVD), galvenais būvuzņēmējs - SIA Skonto būve, savukārt tehnoloģisko aprīkojumu nodrošina Vācijas kompānija Mueg. Projekta izmaksas sasniedz 20,3 miljonus latu (28,88 miljoni eiro), no tiem Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi ir 14,2 miljoni latu(20 miljoni eiro), bet valsts budžeta finansējums - 6,1 miljons latu (8,68 miljoni eiro).
Dīķi atrodas Inčukalna pagasta teritorijā 30 līdz 35 kilometrus uz austrumiem no Rīgas. 20.gadsimta 50.-80.gados no Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīcas tika izvests sērskābais gudrons - ražošanas atkritums, kas veidojās medicīnisko un parfimērijas eļļu ražošanas procesā. Līdz 20.gadsimta 70.gadu sākumam tā uzglabāšanai tika izmantots ziemeļu dīķis, bet vēlāk - dienvidu dīķis. Atkritumi tika izgāzti smilts karjeros bez pamatnes un bortu hidroizolācijas.
Abos gadījumos gudrona dīķu piesārņojums infiltrācijas ceļā nonācis gruntsūdeņos un arī artēziskajos ūdeņos 70 līdz 90 metru dziļumā. Piesārņotie artēziskie ūdeņi ar ātrumu 25 līdz 35 metri gadā virzās uz ziemeļiem Gaujas upes virzienā. Piesārņoto pazemes ūdeņu apjoms ziemeļu dīķa apkārtnē ir 108 000 kubikmetru, savukārt piesārņoto pazemes ūdeņu izplatības areāli ziemeļu dīķim ir 148 hektāri, bet dienvidu dīķim - 139 hektāri.
Sērskābais gudrons pēc izskata ir melna, šķidra, pusšķidra vai cieta masa ar izteiktu sēra dioksīda smaku. Šo gadu laikā dīķos regulāri gājuši bojā dažādu sugu ūdensputni, kuriem gan sērskābes, gan naftas dēļ salīp spalvas, kas liedz putniem lidot.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
