Re, cik forši man tūrisma iespaidi Aļaskā par nodokļu maksātāju naudu! Ceru, visiem prieks!
Ina Strazdiņa, LTV korespondente ASV*22.08.2025.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Es ļoti būtu gribējusi nokļūt Aļaskā cita iemesla dēļ, pilnīgi noteikti ne tāpēc, ka Ukrainā ir karš un, ka uz Ameriku brauc Putins. Bet tā ir noticis, ka Aļaska šoreiz nonāca daudzu mūsu, žurnālistu, profesionālajos ceļos, un blakus visam notikumu smagumam vienkārši bija līdzās un, pilnīgā pretstatā varai, pārsteidza ar savu spēku un cilvēcību un, protams, neaprakstāmi skaisto dabu. Dažas piezīmes, kurās vēlējos dalīties ar jums.
Ankoridža, kur tika uzņemts diktators Putins, ir Aļaskas lielākā pilsēta (ap 200 000 iedzīvotāju), bet ne galvaspilsēta. Gandrīz kā Stambula Turcijā, kur nesēž prezidents, bet notiek visa aktīvākā dzīve. Un te arī mīt gandrīz puse visas Aļaskas iedzīvotāju, jo lielu teritoriju klāj meži, kalni, vulkāni, ledāji un ūdeņi.
Aļaska ir ASV lielākais štats un resursu ziņā arī turīgākais, kā viņi paši saka - Aļaska sēž uz naftas, (pilsētā turīgumu gan pavisam nevar manīt) un vienīgais ASV štats, kas robežojas ar Krieviju.
19. gadsimta beigās notika lielais darījums - Krievijas cars Aleksandrs II pārdeva Aļasku Amerikai par 7,2 miljoniem zelta dolāru, jo impērija bija pamatīgi iztērējusies Krimas karā. Krievija pēc tam to vienmēr ir nožēlojusi un bija pat izplatījusi baumas, ka Aļaska ir tikai iznomāta.
Daļai krievu ļāva iegūt Amerikas pilsonību, bet daudzi aizbrauca prom. Joprojām Aļaskā ir pareizticīgo baznīcas un vietas, kam ir krieviski nosaukumi un, kas nav pārdēvētas. Viena no tām ir Voroncova rags, kas nosaukts krievu diplomāta, vēstnieka Lielbritānijā Semjona Voroncova vārdā. Ankoridžieši tur brauc skatīties saulrietus.
Aļaskas vasaras ir trīs mēnešus ilgas, gluži kā Latvijā. Var būt pat 30 grādu silts. Bet dienās, kad bijām mēs, turējās ap 16 - 20 grādiem pēc Celsija.
Pirmās izjūtas Ankoridžā bija kā Somijas ziemeļos, tad skats uz pilsētas panorāmu nez kāpēc atgādināja Prištinu Kosovā un, kad nokļuvām līdz dzīves vietai piepilsētas rajonā, pēkšņiem sajutos kā Latvijā - vēss augusta valgums gaisā, apkārt bērzi, pelašķi, pīlādži, saules pasargātas, šur tur aizķērušās pienenes un rudzu puķes. (Arī lidojums no Vašingtonas uz Ankoridži ir gandrīz tik pat ilgs, kā no Amerikas līdz Rīgai, kopā 10 h ar pārsēšanos).
Bet tad ir kalni, kas atgriež realitātē. Tie ir katrā Ankoridžas ielas galā un tajos var raudzīties bezgalīgi.
Kad biju ieradusies un stāvēju ar kameru pie militārās bāzes, kur bija paredzēta Trampa un Putina tikšanās, un gaidīju tiešraides pieslēgšanos Rīgai, klāt pienāca armijas cilvēki, lai izstāstītu, ko darīt, ja pēkšņi laukumā parādās lācis. Pirmais, ko atceros, nedrīkst skriet. Bet tā ir Ankoridžas realitāte. Lāči un aļņi var Ienākt pilsētā, kad vēlas, un cilvēks paiet malā, lai viņiem netraucētu. Drošībai, ja nu ķepainis kļūst neprognozējams, mēdz būt līdzi atbaidīšanas baloniņi. Daudzviet publiskās vietās ir instrukcijas, kā rīkoties, bet tā ir ikdiena un tās nav šausmas.
Es ļoti vēlējos ieraudzīt lāci, un Aļaskas daba arī pasniedza šo lielo dāvanu. Vienu redzējām turpat pie bāzes krūmos mierīgi ēdam. Bet uzkavēties un nofotografēt gan neļāva. Aļņu mammu ar bērniņu ceļa malā gan izdevās iemūžināt.
Aļaskas debesis visu laiku zum, jo gandrīz katrā saimniecībā ir maza lidmašīna, lai varētu pārvarēt lielos attālumus un nokļūt saimniecībās pāri kalniem, upēm un mežiem. Tām pilsētas vidū ir iekārtots lidlauks. Nosēšanās ir ūdenī.
Ankoridžā dzīve salīdzinoši ir dārga, un arī aļaskietim nokļūšana citā pilsētā var izmaksāt simtus.
Biju gan Ukrainas, gan Trampa atbalstītāju demonstrācijās. Uzklausīju dažādus viedokļus. Aļaska ir republikāņu štats, un daudzi ir sajūsmā par Trampa atbalstu fosīlajai enerģijai, kas Aļaskai nes būtiskus ienākumus. Taču ir arī viņa kritiķi, kuri bija ārkārtīgi sarūgtināti, ka kara noziedzniekam Putinam ir ļauts ierasties viņu zemē.
Daudzi cilvēki, redzot Latvijas mikrofonu, nāca klāt sasveicināties un teica paldies par tālo lidojumu. Vismaz divi bija satikuši citus latviešus un viens plānoja apmeklēt Baltiju. Aļaskieši atstāja ļoti izglītotu, siltu un ārkārtīgi viesmīlīgu cilvēku iespaidu, bija daudz informētāki par notikumiem Baltijā un pasaulē, nekā nācies to piedzīvot citos štatos.
Lai arī Putina delegācija nolaidās uz Amerikas zemes, aļaskieši, nebūdami “pērnā raudzējuma”, arī sagaidīja “kā nākas”. Krievijas propagandas presei ierādīja saliekamās gultas sporta arēnā, sankciju dēļ nedarbojās krievu bankas kartes, telefona sakari un mobilais internets. Un tā kā Krievijas varas iestāties nedēļu pirms tam pašas bija nobloķējušas WhatsApp un Telegram balss ziņu iespējas, tad Kremļa lakstīgalas bija nonākušas neapskaužamā situācijā. Tiesa, to visu neizjuta Putins un viņa neliešu svīta, kuriem atradās labāki apstākļi Ankoridžas universitātes kopmītnēs.
Un vēl- tā paša iemesla dēļ, ka spēkā ir sankcijas, krievu delegācijas bijušas spiestas Ankoridžā samaksāt skaidrā naudā 85 000 dolāru par vienas lidmašīnas (kopā trīs) uzpildīšanu ar degvielu.
Pēc visa šī smaguma, prom braucot, man palika izjūta, ka Ankoridža un tās cilvēki ir to nokratījuši nost, ka viņi stāv pāri šim kaunpilnajam brīdim. Varbūt dabas spēka tuvums ir tas, kas dod citu cilvēcības līmeni. Aļaska kartē ir ļoti tālu, bet tikai kartē…
* Publikācijā saglabāta autores izpratne par latviešu valodas pareizrakstību.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
