Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)
Edgars Rinkēvičs01.02.2024.
Komentāri (89)
Iesaki rakstu: 
Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām par izglītību allaž nāk līdzi liela emocionālā slodze. Un katram ir, ko teikt. Es ticu, ka ikviens saviem bērniem grib to labāko. Bet kā to sasniegt?
Pirmkārt, lai kāds arī būtu mūsu viedoklis un lai kādas domas domātu mūsu oponenti, visiem ir jāsarunājas cieņpilni. Nav noslēpums, ka finanšu resursu visām vēlmēm un visām skolām nav un nebūs pietiekami. Taču cieņpilna attieksme, iedziļināšanās un uzklausīšana nemaksā neko. To mēs varam atļauties gan lielpilsētā, gan laukos.
Cieņu varam atļauties gan Izglītības ministrijas kabinetos, gan pašvaldību rīkotajās apspriedēs, gan diskusijās sociālajos tīklos. Mēs taču bērnus mācām sarunāties cieņpilni. Rādīsim piemēru.
Gadiem esam rēķinājuši un meklējuši ideālās skolas finansēšanas veidu, bet neko tā arī nenolēmuši. Rezultāts vienīgi ir tāds, ka iedzīvotāji diemžēl neuzticas valsts pārvaldei, netic tam, ka viņus sadzird un redz. Vārds “reforma” ir kļuvis par lamuvārdu, nevis pozitīvu pārmaiņu vēstnesi. Šobrīd jārīkojas pragmatiski, loģiski un atbildīgi.
Domāju, ka saprātīgi ir vienoties par ieraugāmu un ticamu pirmo soli. Strādāt ar tām pašvaldībām, kurām ir skaidrs plāns un nepieciešams papildus atbalsts, finansējums. Pārējās- konsultēt, palīdzēt sagatavoties pārejai noteiktā laikā. Vienā dienā nesalabosim visu iepriekšējo gadu kļūdas, ar spēku tikai izrausim vēl lielākus robus sabiedrības audumā.
Modelējot piedāvāto skolu tīklu, ir jābūt skaidrībai par ceļiem un autobusiem, redzējumam par Latvijas austrumu pierobežu un to, ka saglabājam skolas, kuru sniegums centralizētajos eksāmenos ir virs vidējā.
Cilvēku bažas nedrīkst noraidīt kā nepamatotas, negudras vai tumsonīgas, uz tām ir jāatbild. Jāmeklē risinājumi pēc būtības. Daudz dzirdam par to, kā nebūs. Taču pārāk maz tiek skaidrots tas, kas būs. Vai lielākajās skolās būs gana daudz labu pedagogu? Un ja nu ne? Vai būs transports un šoferi, lai bērnus vestu uz tālākām vidusskolām? Un ja nu ne? Vai ziemā būs tīri un droši ceļi, lai autobuss kur vispār varētu aizbraukt? Ja nu ne? Vai skolai, kurā tagad mācīsies slēgtās skolas bērni, būs kapacitāte kvalitatīvi uzņemt šos jaunos bērnus? Un ja nu ne? Kas notiks ar visiem “ja nu ne”?
Jāskatās pavisam tuvā nākotnē – ko un kā skolu pārveides vai slēgšanas gadījumā mēs attīstīsim un kādi resursi tam būs nepieciešami? Jābūt plānam un īpašam risinājumam ar visatbilstošāko atbalstu konkrētai skolai.
Izmaksu samazināšana nav pārmaiņu mērķis, izglītības kvalitāte ir, bet ir jābūt skaidram redzējumam, kādas kvalitātes izmaiņas panāksim, tās jāskaidro.
Diskusijās par Latvijas skolu nākotni tiek runāts par skolu sociālo funkciju. Par skolu kā kultūras dzīves centru. Par skolu kā nozīmīgu darbavietu. Skola pilda šīs funkcijas. Bet skolas pamtuzdevums ir bērnu izglītība. Kvalitatīva bērnu izglītība. Un uz skolu slēgšanu un pārveidošanu visupirms vajadzētu lūkoties caur šo prizmu – vai pāreja no tuvākas, bet mazākas skolas uz tālāku, bet lielāku tiešām uzlabos bērnu izglītību un neiedragās viņu labsajūtu.
Mūsu uzdevums ir dot bērniem vissvarīgāko instrumentu, kas ļaus savas dzīves veidot un izvēli izdarīt pašiem. Šis instruments ir laba izglītība. Latvijā katrai skolai jābūt ļoti labai skolai. Ikvienu iesaistīto lūdzu domāt par to, kā tieši mainīsies eksāmenu rezultāti, kā mainīsies bērnu iespējas iestāties universitātē, kā mainīsies viņu iespējas pašiem izvēlēties darbavietu, uzsākt savu biznesu vai būt radošas profesijas pārstāvim. Galu galā- kā veidosies viņu, kā jauno pilsoņu attieksme pret mūsu valsti, kurā ir un allaž būs gan mazi ciemi, gan dižas pilsētas.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
