Iesaki rakstu: 
Laika gaitā daudzu vārdu jēga mainās. 20. gadsimta 50.-80. gados tādiem darbības vārdiem un lietvārdiem kā “dabūt”, “ķemmēt”, “izstāvēt”, “izkāst”, “spert”, “orgāni”, “kāposts” u.c bija pilnīgi cita nozīme salīdzinājumā gan ar 20. gadsimta sākumā, gan ar 21. gadsimta sākumā lietoto valodu. Tas pats sakāms par daudziem ideoloģijā un propagandā lietotajiem jēdzieniem un terminiem.
Mani jau labu laiku nodarbina problēma par vārda “padomju” lietojumu mūsdienās latviešu tekstos. Neliela vēsturiska atkāpe. Padomes kā vēlētas varas forma Krievijas impērijā dzima 1905. gada revolūcijas laikā, vēlētas padomes veidojās un uzplauka pēc cara gāšanas 1917. gadā. Arī Latvijā – Vidzemes zemes padome, Kurzemes zemes padome, Latgales zemes padome, Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome, Latviešu pagaidu nacionālā padome u.c. Daudzējādi no latviešu padomēs izlolotajām idejām 1918. gadā dzima Latvijas valsts.
Savukārt Krievijā u.c. zemēs, kurās boļševiki sagrāba varu, padomes un to vara tika izmantota kā “demokrātiskas tautvaldības” aizsegs vienas partijas diktatūrai. Ar “padomju” jēdziena lietošanu gan savai tautai, gan pasaulei it kā varēja demonstrēt, ka augstākā vara pieder tautai Tomēr visā Padomju SRS pastāvēšanas laikā – gan t. s. “republiku” Augstākās padomes, gan PSRS Augstākā padome kā varas forma pēc būtības bija butaforija – padomes bez jebkādām ierunām apstiprināja kompartijas elitē pieņemtos lēmumus un programmas. Režīms, kas saucās “padomju” bija kompartijas nomenklatūras vara.
Pilnīgi apzināti kompartijas propagandā tika ieviesti termini “padomju tauta”, “padomju diplomāti”, “padomju kosmonauti”, “padomju ideoloģija”, kas ir absurdi vārdu salikumi. Atveru kādu nesen izdotu grāmatu, kurā rakstīts “viņš piedzima vienkāršā padomju ģimenē” – pēc vārdu nozīmes pilnīgs nonsenss. Ja vārdu “padome” aizstājam ar “kongress” vai “asambleja”, sanāktu “viņš piedzima vienkāršā kongresu/asambleju ģimenē... un kļuva par kongresu/asambleju lidotāju”.
Man šķiet, ka “Padomju” ir īpašvārds un kā tāds tas būtu jālieto mūsdienās. Ja rakstām to ar mazo burtu, sanāk, ka atzīstam, ka pastāvēja reāla padomju (vēlētu institūciju) vara... un turpinām okupācijas laiku terminoloģisko tradīciju.
Kādas ir citu vēsturnieku, filologu un interesentu domas?
Attēls: Padomju pils projekts. Pilij, kas celta nojauktās pareizticīgo katedrāles vietā, bija jākļūst par augstāko celtni pasaulē (416 m), tajā bija paredzēts noturēt Augstākās padomes sēdes.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
