Iesaki rakstu: 
Laika gaitā daudzu vārdu jēga mainās. 20. gadsimta 50.-80. gados tādiem darbības vārdiem un lietvārdiem kā “dabūt”, “ķemmēt”, “izstāvēt”, “izkāst”, “spert”, “orgāni”, “kāposts” u.c bija pilnīgi cita nozīme salīdzinājumā gan ar 20. gadsimta sākumā, gan ar 21. gadsimta sākumā lietoto valodu. Tas pats sakāms par daudziem ideoloģijā un propagandā lietotajiem jēdzieniem un terminiem.
Mani jau labu laiku nodarbina problēma par vārda “padomju” lietojumu mūsdienās latviešu tekstos. Neliela vēsturiska atkāpe. Padomes kā vēlētas varas forma Krievijas impērijā dzima 1905. gada revolūcijas laikā, vēlētas padomes veidojās un uzplauka pēc cara gāšanas 1917. gadā. Arī Latvijā – Vidzemes zemes padome, Kurzemes zemes padome, Latgales zemes padome, Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome, Latviešu pagaidu nacionālā padome u.c. Daudzējādi no latviešu padomēs izlolotajām idejām 1918. gadā dzima Latvijas valsts.
Savukārt Krievijā u.c. zemēs, kurās boļševiki sagrāba varu, padomes un to vara tika izmantota kā “demokrātiskas tautvaldības” aizsegs vienas partijas diktatūrai. Ar “padomju” jēdziena lietošanu gan savai tautai, gan pasaulei it kā varēja demonstrēt, ka augstākā vara pieder tautai Tomēr visā Padomju SRS pastāvēšanas laikā – gan t. s. “republiku” Augstākās padomes, gan PSRS Augstākā padome kā varas forma pēc būtības bija butaforija – padomes bez jebkādām ierunām apstiprināja kompartijas elitē pieņemtos lēmumus un programmas. Režīms, kas saucās “padomju” bija kompartijas nomenklatūras vara.
Pilnīgi apzināti kompartijas propagandā tika ieviesti termini “padomju tauta”, “padomju diplomāti”, “padomju kosmonauti”, “padomju ideoloģija”, kas ir absurdi vārdu salikumi. Atveru kādu nesen izdotu grāmatu, kurā rakstīts “viņš piedzima vienkāršā padomju ģimenē” – pēc vārdu nozīmes pilnīgs nonsenss. Ja vārdu “padome” aizstājam ar “kongress” vai “asambleja”, sanāktu “viņš piedzima vienkāršā kongresu/asambleju ģimenē... un kļuva par kongresu/asambleju lidotāju”.
Man šķiet, ka “Padomju” ir īpašvārds un kā tāds tas būtu jālieto mūsdienās. Ja rakstām to ar mazo burtu, sanāk, ka atzīstam, ka pastāvēja reāla padomju (vēlētu institūciju) vara... un turpinām okupācijas laiku terminoloģisko tradīciju.
Kādas ir citu vēsturnieku, filologu un interesentu domas?
Attēls: Padomju pils projekts. Pilij, kas celta nojauktās pareizticīgo katedrāles vietā, bija jākļūst par augstāko celtni pasaulē (416 m), tajā bija paredzēts noturēt Augstākās padomes sēdes.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
