Reformu nav, personāla nepietiek – kurp virzās stacionārā veselības aprūpe tūrista Hosama "vadībā"?

Lasītājiem es varu piedāvāt tikai dažus nodaļu virsrakstus “Veselības ministrija, pārvaldot stacionāro ārstniecības iestāžu tīklu, nav rīkojusies sabiedrības interesēs” vai “Stacionārās veselības aprūpes pakalpojumus plāno un organizē neefektīvi un neproduktīvi”. Savukārt virsraksti ir ļoti maigi, salīdzinot ar tekstu, kas paskaidro Valsts kontroles viedokli. 

Portāli informē par veselības ministra Hosama Abu Meri tikšanos ar Latvijas Ārstu biedrības valdi (“Abu Meri: demogrāfijas politika ir tikai skaists, bet tukšs solījums”), un lasāms arī ministra iespējamais risinājums veselības problēmām – ministrijai vajag papildus 651 miljonu eiro valsts budžetā. Tiem, kas retāk seko līdzi ministra atklāsmēm, varu pastāstīt, ka šī summa ir mainīga – pirms mēneša tā bija apaļi 700 miljoni, bet pirms nedēļas – 500 miljoni. Valsts kontroles ziņojums gan liecina, ka nauda Hosama Abu Meri vadītās ministrijas rokās nenozīmē racionālus tēriņus.

Katrā ziņā es ar lielu prieku īsā izklāstā Latvijas lasītājiem pavēstīšu visu, kas rakstīts Valsts kontroles ziņojumā, tiklīdz no ziņojuma pirmās lapaspuses būs pazudis ieraksts, ka šī ir ierobežotas pieejamības informācija. Kaut šīs pašas atziņas lielā mērā var pastāstīt tie Latvijas iedzīvotāji, kuri Hosama Abu Meri ministrēšanas laikā ir pamanījuši haosu, rindu pagarināšanos, ievērojamu nelīdzestības pieaugumu no pacientu vidus, kā arī ievērojamu nevienlīdzības pieaugumu pēc pazīmēm “jauns–vecs”, “vesels–slims”, “rīdzinieks–tālu lauku iedzīvotājs” vai “bagāts–nabags”. Nevienlīdzība Latvijā nozīmē, ka labākos veselības pakalpojumus cilvēks var saņemt, ja vien ir bagāts, jauns un vesels rīdzinieks. 

Šonedēļ Jelgavā notika nopietna sanāksme par iespējamajām izmaiņām veselības aprūpes tīklā. Manā e-pastā ir nonākusi prezentācija, ko Veselības ministrija gatavojas rādīt slimnīcu vadītājiem un pašvaldību vadītājiem. Lasot šo prezentāciju, kļūst skaidrs, ka patiesībā pat Veselības ministrija saprot, ka nekāds 651 papildus miljons veselības budžetā neparādīsies un nāksies vien racionalizēt slimnīcu tīklu. Iepriekš minētajā Valsts kontroles ziņojumā lasāms par to, ka jau 2016. gadā Pasaules Bankas eksperti norādījuši ceļu, kā optimizēt ārstniecības iestādes, bet 9 gadus faktiski nekas nav darīts.

Šodien Veselības ministrija gatavojas rādīt ceļu uz neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas nodaļu tīkla pārskatīšanu, slimnīcu līmeņu pārskatīšanu, prasību noteikšanu stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī sazīmēt slimnīcu sadarbības tīkla iespējamos modeļus. Tas, kam es neticu, - ka kaut kādā mērā notiks finansējuma modeļa pārskatīšana, jo tas jebkurā gadījumā radītu šūpošanos mūsu informatīvajā dīķī, bet tieši no tā visvairāk baidās Hosams Abu Meri, kurš ministra darbībā balstās uz dižiem solījumiem, plašu nākotnes redzējumu un pilnīgi nekā nedarīšanu. 

Tātad – neatkarīgi no tā, kas Jelgavā sarunāts un kādi diži mērķi sprausti, līdz nākamā gada 3. oktobrim (15. Saeimas vēlēšanu diena) nekas būtisks nemainīsies, gluži kā nav mainījies iepriekšējos divos Hosama Abu Meri vadīšanas gados. Un tomēr – Veselības ministrijas prezentācija ir pietiekami nopietns dokuments, lai to pārskatītu un komentētu.

Svarīgākais šajā dokumentā ir slimnīcu līmeņa pārskatīšana, un, atbilstoši ministrijas redzējumam turpmāk Latvijā augstākais līmenis jeb daudzprofilu slimnīcas būs Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī, vidējais līmenis jeb reģionālās slimnīcas (stacionārās veselības aprūpes pamatprofili – terapija, ķirurģija, dzemdību aprūpe, traumatoloģija) būs Ogrē, Cēsīs, Madonā, Jēkabpilī, Jelgavā un Kuldīgā, bet pamatprofils – terapija un hronisko pacientu aprūpe – Talsos, Tukumā, Saldū, Dobelē, Bauskā, Aizkrauklē, Līvānos, Preiļos, Krāslavā, Ludzā, Balvos, Alūksnē, Gulbenē un Limbažos.

Jāteic, ka plāns ir interesants, radīs vienmērīgu šūpošanos pašvaldībās, bet pēc tam atradīsies grēkāzis Veselības ministrijā (es domāju, ka tā būs Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka), jo ministrs taču neko tādu baisu kā aprūpes līmeņa mazināšanos kādā Latvijas novadā pat iedomāties nevarēja. 

Optimizējot ārstniecības iestāžu tīklu, ministrijai būtu jāņem vērā vairāki kritēriji – piemēram, iedzīvotāju skaitu un attālumu NMPD brigādes braucienam uz citu slimnīcu. No šī viedokļa apšaubāms scenārijs ir Alūksnes slimnīcas pārvēršana par pamatprofila slimnīcu, jo attālums līdz Valmierai ir 115 kilometri jeb pusotras ceļa stundas. Tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ par reģionālo slimnīcu vajadzēja atstāt vai nu Alūksnes, vai Balvu, vai Gulbenes slimnīcu, un dažādu citu apsvērumu dēļ izvēle kristu par labu Alūksnei. 

Otrs ģeogrāfisks misēklis ir Kurzeme. Kā zināms, parasti lielās avārijas Latvijā notiek uz Rīgas – Liepājas vai Rīgas – Ventspils šosejas, un tagad NMPD brigādei ir vai nu stundas brauciens līdz Rīgai vai kādai Kurzemes piejūras pilsētai – Liepājai vai Ventspilij. 

Kādi būtu mani ieteikumi Veselības ministrijai, skatoties uz Latvijas karti un brīnoties par ministrijas plāniem? Ja uzdevums ir ekonomēt līdzekļus, tad daudzprofilu slimnīcas ārpus Rīgas būtu atstājamas Daugavpilī, Liepājā un Valmierā. Nu nav jācenšas par visu varu saglabāt konkurenci starp Liepāju un Ventspili, kā arī starp Daugavpili un Rēzekni. Būsim godīgi – gan Rēzekne, gan Ventspils ir mazpilsētas, nu jau mazākas, piemēram, par Ogri. Man šķiet, ka Tukums būtu pelnījis vidēja līmeņa slimnīcas statusu. 

Attiecībā uz Alūksni stāsts ir vēl jautrāks. Alūksnes slimnīca ir arī NATO karavīru aprūpes iestāde, bet Alūksnē šobrīd dislocēti gan kanādieši, gan amerikāņi. Tad nu ASV un Kanādas vēstniecības jau nosūtījušas bažu pilnas vēstules Veselības ministrijai, bet – joprojām nav saņēmušas atbildes. Gan kanādieši, gan amerikāņi taujājuši – kas vajadzības gadījumā sniegs medicīnisko palīdzību amerikāņu un kanādiešu militārpersonām, ja Alūksnē ķirurģiskais profils pilnībā tiks likvidēts? 

Vienkāršākā atbilde būtu – kaimiņvalsts Viru mediķi. No Alūksnes līdz Viru ir 64 kilometri jeb 50 minūšu brauciens. Viru slimnīca arī ir akreditēta no NATO Medicīnas dienesta un atrodas krietni tuvāk par Valmieru.

Sarežģīts stāsts ir par slimnīcu līmeņošanu atbilstoši neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļām. Vidējā līmeņa slimnīcām būtu jāspēj nodrošināt pacientu uzņemšanas iespējas traumatoloģijā, pediatrijā un dzemdību palīdzībā, jāspēj veikt pacientu observācija 24/7, pie kam observācijas gultām būtu jābūt iespējai izvietot līdz 20% no tiem pacientiem, ko atved NMPD. 

Tas, ko rāda ministrijas sagatavotajos slaidos, nozīmē – mēģināsim vēl vairāk visu birokratizēt un detalizēt. Šķiet, ka vieglāk būtu skatīt katru slimnīcu atsevišķi. Tiesa, tādā gadījumā uz daudzprofilu slimnīcas statusu sāktu pretendēt Ogres rajona slimnīca. Savukārt no valsts drošības viedokļa pilnīgi netiek skatīts tāds iespējams apdraudējums un slimnīcu noslodze kā iespējamie evakuācijas ceļi vai iespējama tiltu neesamība pāri Daugavai. 

Patiesībā šī raksta mazais mērķis ir lūgt premjerministrei Evikai Siliņai nodrošināt veselības ministram Hosamam Abu Meri mazo kursu Latvijas ģeogrāfijā, jo tieši šī mācību priekšmeta Libānas skolā nebija. Citādi man šķiet, ka es Libānas ģeogrāfiju zinu labāk nekā Hosams – Latvijas. Bet es nepretendēju uz amatiem Libānā. 

Novērtē šo rakstu: