Rēgi Kariņa kabinetā jeb Evika Siliņa - Juraša pārstāve valdībā
Pietiek lasītājs08.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Jaunajā Vienotībā" pēc vēlēšanām notiekošais atgādina savulaik politiskajā pārpratumā - Zatlera reformu partijā - notikušo. Savulaik „Olšteina sešinieks” bija sākums partijas aizsūtīšanai vēstures mēslainē. Toreiz sešiniekā viena no partijām liktenīgajām figūrām bija Elīna Siliņa, bet šoreiz intrigu un notikumu epicentrā ir Evika Siliņa.
Jauna, enerģiska, varaskāra un ambicioza. Piedalās koalīcijas veidošanas sarunās, nogurusi, ne pārāk pārliecināta aizvien vairāk parādās zilajos TV ekrānos, intrigo partijas iekšienē, saimnieciski shēmo jau šobrīd ar apskaužamu bezkaunību, vienvārdsakot, cenšas uzkāpt uz lielās politiskās skatuves.
Šobrīd starmešu gaismu apspīdētās meitenes kontekstā ir vairāki jautājumi. Kāpēc, tuvojoties vēlēšanām, arvien uzmācīgāk Evikai Siliņai piezagās šaubas un satraukums par ko viņa saspringtākajos brīžos dalījās ar apkārtējiem? Vai tiešām eksistē kādi tumši rēgi un grēki, kas tik cieši premjeram pietuvinātai, tik ļoti dziļi visos nopietnajos procesos iesaistītajai premjera parlamentārajai sekretārei naktīs neļauj gulēt?
Evika Siliņa uz politiskās skatuves parādījās līdz ar Zatlera reformu partiju. Dedzīga, cītīga un efektīva dāma. Diezgan ātri parādījās arī vēlme pēc ietekmīgiem amatiem. Soli pa solim Evika šim sapnim gatavojās un strādāja, līdz kļuva par iekšlietu ministra Riharda Kozlovska parlamentāro sekretāri.
Darbs Iekšlietu ministrijā izrādījās ārkārtīgi aizraujošs un apdullinošs, un pamazām vēlme būt ietekmīgai un kontrolēt arvien būtiskākus procesus iekšlietu sistēmā kļuva tik acīmredzama un nenoliedzama, ka par to jau sāka veidoties pabieza "mapīte". Lieli iepirkumi - formu iepirkums, Austrumu robežas infrastruktūras izbūves projekts un citi. Evikai patika dalīties savās sajūtās, ka "Iekšlietu ministriju jau patiesībā vadu es, nevis Rihards".
Likās, ka viss ritēs mierīgi un gludi vienmēr. Taču līdz ar Evikas Siliņas karjeras izaugsmi arvien redzamākas un bezbailīgākas kļuva viņas vīra Aigara Siliņa ego izpausmes. Aigars Siliņš ir ilgstoši strādājis par ceļu būves kompānijas "Igate" juristu. Viņam ir ciešas attiecības ar Juri Jurašu, kurš savukārt ir ļoti ciešās un draudzīgās attiecībās ar Valsts robežssardzes priekšnieku Gunti Pujātu un viņa brāli, kurš joprojām strādā KNAB. Iespējams, tieši šo ciešo attiecību dēļ koruptīvā rosība un krāšana robežas izbūves projektā bija tik pārliecinoša. Taču neviens laikam nebija rēķinājies ar Iekšējās drošības biroja spēju atšķirt labo no ļaunā. Vismaz šajā projektā.
Viens no šo vēlēšanu jaukākajiem notikumiem bija „Konservatīvo” loģiskā nonākšana politiskajā mēslainē, taču Juris Jurašs kā tāda žurka acīmredzot spēj pielāgoties situācijai. Kamēr dažādi grauzēji pa grupām pamet grimstošo kuģi, tikmēr bēdīgi slavenais kombinators Jurašs tomēr pamanījies nokļūt pie valdības veidošanas galda. Par to, cik tieši Siliņa un viņas vīrs saistīti ar Jurašu, varam vien minēt.
Zinātāji ļoti labi zina par Evikas lomu teju visos lielajos iekšlietu sistēmas iepirkuma projektos. Par to liecina draudzība un saikne ar nu jau bijušo Valsts policijas Administratīvās pārvaldes priekšnieci Renāti Filu-Roķi. Patiesībā darbošanās iekšlietu jomā un sakaru izmantošana arī turpmāk darbā premjera birojā ir atsevišķas izpētes vērta.
Bet tas vēl nav viss. Netalantīgais jurists - Evikas Siliņas vīrs jau krietnu laiku "pilsētā" drosmīgi pozicionē sevi kā "Vienotības" kasieri. Tiesa gan, šobrīd ļoti šaurā nišā - IKT iepirkumos, kā arī šad tad zīmējas ar spēju sakārtot lietas FTKT un FID.
Informācijas tehnoloģiju jomā viņš pozicionējas, arī pateicoties senai draudzībai ar IT kompānijas "Uniso" īpašnieku Jāni Rumkovski, kurš kļuvis slavens ar savu biznesa partneri un "mentoru" Māri Martinsonu, kurš joprojām nodrošina Rumkovska biznesa pastāvīgu naudas plūsmu, ka arī ar sarunām parkos ar Edgaru Jaunupu. Pats Martinsons, savukārt nekautrējas sevi pozicionēt ne vien kā lielu būvzuņēmēju, bet arī ar saviem taustekļiem apvijis lielākos Latvijas IKT iepirkumus.
Evikas Siliņas vīra tirgošanās ar kundzes ietekmi uzņēma apgriezienus jau krietni pirms vēlēšanām. Tā ne tikai ir radījusi patīkamus varas demonstrācijas mirkļus un materiālus labumus, bet arī vienlaikus uzbarojusi šos tumšos rēgus, no kuriem Evikai bija bail pirms vēlēšanām.
Vai šie rēgi būs izzuduši līdz ar Evikas Siliņas ievēlēšanu? Vai tie tiešām nekad, nekad nespēlēs kādu lomu valdības vadītāja lēmumu pieņemšanas procesā? Vai to riebīgās garās rokas nesnaikstīsies gar informācijas mapītēm par valsts ekonomiskajām interesēm, valsts iekšējās un ārējās drošības interesēm, par stratēģiski svarīgiem iepirkumiem, par lielu investīciju iecerēm, par uzsāktiem un uzsākamiem elpu aizraujošiem kriminālprocesiem pret valsts amatpersonām, par Latvijas finanšu sektora būtiskākajām norisēm u.t.t.? Vai izšķirošajos brīžos šis rēgu, grēku un baiļu mākonis neapdullina Eviku Siliņu un viņas vietā lēmumus valdības vadītajam nedod kāds cits? Kurš? Māris Martinsons? Juris Jurašs? Kāds cits? Kā interesēs?
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
