Reinbahs atkal ķēries pie vecajām metodēm – vai Rīgas domē gaidāma kārtējā KNAB vizīte?
Jānis Oškalns, aktīvs Rīgas dzīves vērotājs25.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms četriem mēnešiem Rīgas dome bija spiesta atjaunot amatā savulaik atlaisto Satiksmes departamenta direktoru Vitāliju Reinbahu. Neviens par to, protams, nepriecājās, jo nav jau aizmirsta KNAB pastiprinātā interese par šo personu, KNAB veiktā aizturēšana, aizdomas par kukuļošanu un tā tālāk un tā joprojām, un pa vidu vēl savas arodbiedrības LABA interešu lobēšana, lai pie naudiņas tiktu arodbiedrības sporta klubs Mežaparks.
Bet ko tu padarīsi. Tiesa tā lēma, un viņš atkal sēž savā kabinetā un šeptējas. Darba noteikti Satiksmes departamenta direktoram nevarētu trūkt, paskatoties uz Rīgas ielu stāvokli, korupcijas orkānu pārņemto Rīgas satiksmi un citām nebūšanām.
Nu jau pagājuši četri mēneši kopš atgriešanās siltajā krēslā, taču reāli taustāma paveiktā darba joprojām nav. Un nav jau arī nekāds brīnums. Vai tad nu kādreizējais šeptmanis tagad būtu mainījies, kad lielā dūšā uzvarējis Rīgas domi visās instancēs un atgriezies kārotajā amatā.
Reinbahs nekautrējas izmantot tās priekšrocības, ko dod atrašanās šajā amatā. Ne jau brauc trolejbusā bez maksas. Nebūt nē. Viņš kā nu jau atkal svarīgs vīrs saposies vizītēs uz dažādām pašvaldības un valsts kapitālsabiedrībām. Un ne jau, lai stāstītu par savām lieliskajām iecerēm, Satiksmes departamentu vadot, bet gan, lai diedelētu naudu savai arodbiedrībai.
Tā nu sanācis, ka, žurnālista Māra Zandera vārdiem runājot, esmu nosapņojis, ka Reinbahs pēdējo mēnešu laikā paviesojies gan Rīgas namu pārvaldniekā, gan Latvijas gaisa satiksmē, un abos vizītes mērķis bijis viens – izsist naudu savai arodbiedrībai.
Ja tā nav dienesta stāvokļa ļaunprātīga un savtīga izmantošana, tad esmu gatavs apēst savu cepuri. Izskatās, ka KNAB atkal jāaun kājas un jādodas vizītē uz Rīgas domes Satiksmes departamentu un atkal varbūt jāizrāda savas viesmīlīgās aizturēšanas telpas misteram Reinbaham.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
