Reiz bija kompartijas piesegšanas projekts: Satversmes aizsardzības birojs
Jānis Skandis17.12.2021.
Komentāri (0)
Kamēr mēs visi dzīvojam valdības un koalīcijas radītajā COVID-19 apkarošanas realitātē, kas neļauj mums īsti līdz galam saprast, kas notiek citās valsts jomās, tikmēr kādā ļoti īpašā Latvijas drošības dienestā tiek rūpīgi plānota jauna direktora iecelšana. Jā, es runāju par Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kuru sagaida, iespējams, patīkamas, bet varbūt ne tik patīkamas pārmaiņas jau tuvākajā laikā. Kaut arī brīžiem liekas, ka visapkārt ir nenormāls haoss un bezcerība.
Jaunā SAB šefa iecelšanas process kā parasti notiks nesteidzīgi, klusi un pārliecinoši, tā, lai tauta atkal neko nepamanītu. Kopš padumjajiem laikiem nekas jau īsti nebija mainījies cilvēku domāšanas veidā ne tad, ne tagad – vairums mūsu politiķu tāpat kā latviešu tautas nīdēji, kas ceļ jaunus pieminekļus okupantiem Kurzemē, un valsts naudas izsaimniekotāji turpina dzīvot savas egoistiskās dzīves uz mūsu rēķina. Un, lai tas tā turpinātos arī turpmāk, īpašā drošības dienesta vadībā ir obligāti jāiebīda savējais.
Es iepriekš esmu uzdevis vairākus svarīgus jautājumus virknei Latvijas tiesībsargājošo institūciju un atbildīgo iestāžu, bet uz manām tāpat kā arī citu pilsoņu vēstulēm Saeimas deputāti un valsts ierēdņi nespēj vai arī negrib atbildēt. Viņi acīmredzot mūs atkal pamanīs tikai īsu brīdi pirms 14. Saeimas vēlēšanām. Tautas kalpi joprojām turpina uzvesties diezgan augstprātīgi pret mums pārējiem.
Ar šo es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka SAB kopš Kamaldiņa laikiem tikai formāli ir pildījis Latvijas valsts drošības dienesta funkcijas, spēlējot vienu ļoti lielu leļļu teātri. Par to diemžēl nākas pārliecināties ik reizi, atskatoties uz to, kā SAB tika izveidots un kādi cilvēki ir likti tā priekšgalā. Par šiem cilvēkiem būs arī mans stāsts.
Vai kāds vēl atceras SAB pirmo direktoru Laini Kamaldiņu, kurš nezināmu iemeslu dēļ centās izskatīties kā labi situēts suteners, ar pielaizītiem matiem, spilgtiem uzvalkiem un kājās uzautām laķenēm. Varbūt tāpēc, ka viņš kā tikai 28 gadus jauns Saeimas deputāts no kaunpilnās partijas “Latvijas Ceļš” tika iecelts par jaunradītā drošības dienesta direktoru.
Šaubos, vai kāds vispār jebkad spēs mani pārliecināt, ka SAB un Kamaldiņš nav bijušo čekistu un komjauniešu labi izplānots un paveikts politisks projekts, kura mērķis bija piesegt projekta autorus, turot čekas maisus aizvērtus pietiekami ilgu laiku.
Toreiz Kamaldiņa kandidatūru SAB šefa amatam formāli izvirzīja šodien zaļā pūķa nomocītais Andrejs Panteļējevs no tās pašas partijas “Latvijas Ceļš”. Šie sakari Panteļējevam lieti noderēja mazliet vēlāk, lai iegūtu siltu vietiņu tai pašā SAB. Pats briesmīgākais ir tas, ka jaunais Kamaldiņš kļuva par pirmo SAB šefu, jo toreizējais partijas “Latvijas Ceļš” priekšsēdētājs Indulis Bērziņš bija noprecējis Laiņa māsīcu. Protams, ka arī Bērziņam toreiz ģimene bija svēta lieta.
Turklāt Kamaldiņš bija uzaudzis cienījamā Latvijas komunistu ģimenē, kā nekā viņa tēvs reiz bija cienījams Beibežu (vieta netālu no Vecumniekiem Bauskas novadā) meliorācijas izmēģinājumu stacijas direktors, bet mamma – galvenā ekonomiste. Liekas, ka pats Bērziņš pirms atbildīgā lēmuma pieņemšanas bija konsultējies ar savu sievu, kura acīmredzot arī pateikusi, lai tak dod kārtīgu darbu viņas brālēnam Lainītim, citādāk šis caurām dienām slaistās pie spoguļa ,pucēdams frizūru un šikās kurpītes.
Varbūt par labu Kamaldiņa kandidatūrai nospēlēja tas fakts, ka vēl PSRS laikos viņš bija vienkārši ļoti izpalīdzīgs komjaunietis, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu uzņemties čekas maisu noslēpumu glabātāja lomu. Cik atceros, tad pats Kamaldiņš, lai nezaudētu labi apmaksāto amatu un uzticību veco komunistu acīs, vienmēr pie mazākās izdevības centās apšaubīt čekas maisu satura autentiskumu.
Līdzīgs radu un čomu būšanas stāsts tagad tiek šķetināts tiesā saistībā ar viena Latvijas Bankas darbinieka izbraucienu pamakšķerēt lašus kopā ar atvaļinātiem krievu ģenerāļiem Kamčatkā. Varbūt kādu dienu ne tikai Lainis, bet arī viņa brālis Salvis kādā tiesas zālē pastāstīs kaut ko vairāk par kontrabandas piesegšanu, par dalību nevēlamu personu slepkavībās un par dīvainiem naudas pārskaitījumiem no Alphanet Establishment, kā arī par intrigu vērpšanu citās Latvijas tiesībsargājošās iestādēs un specdienestos. Žēl, ka Latvenergo trīs miljonu lieta tā arī palika tikai Latvenergo trīs miljonu lieta.
Nopietni runājot, normālā tiesiskā valstī šāda situācija nebūtu bijusi iespējama. Savukārt spriežot pēc vēlāk publicētajām Kamaldiņa intervijām un viedokļiem, tikai vairs retais nešaubījās par to, ka Kamaldiņš ir Lemberga cilvēks tāpat kā visi pārējie partijas “Latvijas Ceļš” politiķi. Ne velti īsi pirms Latvijas kļūšanas par pilntiesīgu NATO un ES dalībvalsti bija pienācis laiks tikt vaļā no Kamaldiņa kā no baigo deviņdesmito gadu simbola.
Principā uzņēmēja Arnolda Laksas teiktais medijiem ļoti labi parāda, kādam mērķim kalpoja virkne Latvijas tiesībsargājošo institūciju, to skaitā SAB, līdz 2003. gadam: “Līdzīgas sanāksmes trešdienās notika Vecrīgā, uzņēmuma LatRosTrans birojā iepretim Romas viesnīcai. No Laksas mapītēm sāktajā krimināllietā atrodamas liecības, ka uz tām mēdza nākt ne tikai politiķi, visbiežāk “zaļzemnieki” jeb Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvji, bet arī tā laika Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Lainis Kamaldiņš un Valsts kontrolieris Raits Černajs.” (lsm.lv)
Kamaldiņa laiki SAB beidzās 2003. gadā līdz ar atvaļināta britu ģenerāļa Jāņa Kažociņa kļūšanu par jauno SAB vadītāju. Protams, gadu pirms kļūšanas par pilntiesīgu NATO dalībvalsti Latvijai šur tur bija kaut kas jāmaina, arī SAB vajadzēja patīrīt no 90. gadu atmiņām.
Par labu Jankas kļūšanai par SAB vadītāju nospēlēja vairāki faktori un, iespējams, vienkārši laimīga sagadīšanās. Kaut gan man pašam liekas, ka vietējie ierēdnīši sakaunējās par savām angļu valodas zināšanām, ko krietni vēlāk ar uzviju pierādīja visai pasaulei gan Tautas partijas Slakteris, gan bijušais ZZS prezidenta izstrādājums Andris Bērziņš, arī Rumpītis vēl pirms NATO laikiem Rietumu pasaulē paspēja paspīdēt ar anglenes zināšanām Latvijas un ASV hartas parakstīšanas pasākumā Vašingtonā 1998. gadā, netīšām, bet varbūt tīšām, visus nosaucot par meļiem. Papildus tam ar angleni savā laikā taču paspīdēja gan ZZS premjera izstrādājums Straujuma, gan nabaga Ģirts Valdis Kristovskis un daudzi jo daudzi citi.
Bet patiesībā, 2003. gadā Kažociņam par SAB direktoru kļūt ļoti palīdzēja Repše un kompānija, kura, šķiet, noticot pašu radītajai pasaciņai par tiesisku valsti bez korupcijas un Kremļa ietekmes, izdarīja lāča pakalpojumu Latvijai, turpinot graut tās aizsardzības spējas, to skaitā Latvijas bruņoto spēku kaujas spējas, dodot darbu Kažociņam Latvijā augstos amatos.
Cik var noprast no runām NBS aizkulisēs, Kažociņam būtu jāuzņemas atbildība par to, ka par mūsu nodokļu maksātāju naudu Aizsardzības ministrija ir tikusi spiesta iegādāties dažāda kalibra aukstā kara laika militāros lūžņus no Lielbritānijas.
Toreiz, pateicoties Repšes biroja darbinieku pūlēm un „Jaunā laika” Saeimas deputātu atbalstam, Anglijas pilsonim ar Saeimas balsojumu tika piešķirta Latvijas pilsonība un pat mainīts SAB likums, no kura tika svītrota prasība, lai SAB direktoram būtu juridiskā izglītība. Tātad sanāk, ka SAB vadītāja krēslā esošais deviņdesmito gadu bandīts tika nomainīts ar prastu atvaļinātu britu ģenerāli bez juridiskās izglītības un pieredzes.
Protams, paldies dievam, ka Latvija bija tikusi vaļā no Kamaldiņa, bet diez vai uzpūtīgs latviešu izcelsmes britu snobs būtu gana labs SAB šefa amatam. Amatam nē, bet rūdīto veco čekistu un komjauniešu bandai Kažociņš kā naivs pašlabuma meklētājs bija mazākais no ļaunumiem. Turklāt Kažociņa reputācija tika pavisam iedzīta zemē īsu brīdi pēc Zolitūdes traģēdijas, kad Jankam sanāca šmuce ar Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko komisiju, jo gribēja uz Zolitūdes traģēdijas cietušo rēķina “mazliet” iedzīvoties un iegūt bez maz vai latviešu tautas varoņa statusu.
Bet tā ikdienā Kažociņš joprojām cenšas visiem pārdot saukli – “krievi nāk!”, turpinot čukstēt austiņā nu jau otram pēc kārtas Latvijas Republikas prezidentam, ka „vajag tankus, un es zinu, kur par lētām britu mārciņām tos var dabūt”.
Diemžēl, bet tagad, kad bijušais Latvijas PSR iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļas vecākais izmeklētājs, respektīvi bijušais SAB direktors Jānis Maizītis ir devies citos medību laukos, Jānim Kažociņam kā Egila Levita padomniekam drošības jautājumos jau atkal ir radusies laba izdevība ieteikt vēl kādu latviešu izcelsmes izbijušu britu ģenerāli ar darba pieredzi SAB kā labu esam nākamo SAB direktoru. Iespējams, ka Kažociņš pats ir atkal sailgojies pēc šīs siltās vietiņas.
Dīvaini ir tas, ka čekas maisi galu galā tika atvērti Maizīša un nevis Kažociņa laikā, kaut arī Maizītis līdz pēdējam brīdim bija pret to atvēršanu, izdomājot un publiski paužot visādus aizdomīgus iemeslus, cerot, ka kāds viņam ļaus nodarboties ar šīs informācijas digitalizēšanu veselu gadsimtu.
Bet to jau var saprast, ka tā rīkojas cilvēks, kurš mirkli pirms Latvijas brīvības atgūšanas apgūst PSRS juridiskās zināšanas un pēc tam strādā par izmeklētāju PSRS, proti, okupācijas režīma represīvajā sistēmā kā maziņš cītīgs zobratiņš. Turklāt nez kāpēc nevienā no mūsdienu Latvijas institūcijām, kurās reiz ir darbojies Maizītis, interneta vietnēs nav minēts viens interesants fakts par Maizīti, ka – citēju no 1989. gada 23. novembra Cēsu avīzes Padomju Druva – “reģistrēti pilsētas [Cēsis] padomes deputāti [..] Jānis Jāņa d. Maizītis, dz. 1961.g, rajona iekšlietu daļas izmeklētājs”. Jā, arī Maizītis PSRS laikos gribēja kļūt par deputātu!
Cik atceros, jau tajā laikā cilvēki, jūtot, ka ar PSRS ir cauri, dažādu motīvu dzīti centās nokļūt pie varas. Bieži vien, kā mēs to redzam, galvenais iemesls bija naudas un varas kāre, kā teikt, kāpēc nenokost savu kumosu no aizejošās PSRS, kā to veiksmīgi izdarīja, piemēram, Andris Šķēle, Aivars Lembergs, Šmidre, Ķirsons, Krasovickis, Kargins un vēl vesela virkne tamlīdzīgu lielāku un mazāku komjaunatnes pabiru. Kāds cits centās nokļūt pie varas, lai pieliktu arī savu roku pie Latvijas neatkarības atjaunošanas un labākas nākotnes veidošanas. Ceru, ka šis bija Maizīša galvenais motīvs. Bet vēl kāds cits centās palikt pie varas grožiem (Ždanoka, Rubiks, Alksnis u.c.) vai pat tika speciāli iefiltrēts starp noreibušajiem brīvības cīnītājiem, lai bremzētu vai pat novērstu nenovēršamo un piesegtu vecos čekistus un komunistus, jo bija pienācis laiks gatavoties dzīvei bez PSRS.
Var jau teikt, ko vēlas, bet viens ir skaidrs, ka Maizītim ar komunistisko domāšanu padomju laikos bija viss kārtībā, jo kā nekā viņš bija okupācijas režīma izmeklētājs, no kura darbības bija atkarīgi cilvēku likteņi. Varbūt tāpēc viņu galu galā vietējie neievelēja par pašvaldības deputātu, jo viņš vienmēr bija bijis burta kalps un izskatīja viņam uzticētās lietas pēc likuma burta un nevis pēc būtības.
Iespējams, ka mūsu jaunās paaudzes pārstāvjiem nav ne mazākās nojausmas par to, ka par daudzām lietām, kas eksistē mūsdienās, PSRS laikos tevi mierīgi varēja krimināli sodīt, piemēram, par “uzņēmējdarbību”, netradicionālu orientāciju, par Ziemassvētku eglīti, par PSRS varas aprunāšanu, par prorietumniecisku uzskatu paušanu, par divām automašīnām, par vārda brīvību un par daudz ko citu.
Ja arī mēs pieņemtu, ka Maizītis gribēja to labāko un neizmatoja Tautas frontes birku kā piesegu, tas tāpat neko nenozīmē, jo, kā mēs šodien varam redzēt, daudzi Tautas frontes aktīvisti bija sadarbojušies ar VDK. Turklāt ļoti daudzi no Latvijas Augstākās Padomes, kas nobalsoja par Latvijas neatkarību, vēlāk tika pieķerti valsts apzagšanā, Kremļa propagandas izplatīšanā, Latvijas valsts atklātā diskreditēšanā, arī sakaru uzturēšanā ar Krievijas specdienestiem.
Minēšu jums tikai dažus vārdus kā piemērus, kaut gan es varētu to darīt bezgalīgi, lai jums taptu skaidrs par ko es runāju – tas pats nelaimīgais Aivars Lembergs, viņa laikabiedrs, bijušais Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kurš uzskata ka Krima ir Krievija, arī komponists Imants Kalniņš, kurš ikdienā lepojas ar Putinu, tad vēl – Dzintars Ābiķis, Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, Juris Bojārs, Alfrēds Čepānis, Indulis Emsis (ļoti rets gadījums, reiz pat gribēja viltībā pārspēt kabatas zagli, bet nesanāca), Ivars Godmanis, Andris Grūtups, Ojārs Kehris, Aleksandrs Kiršteins, Ģirts Kristovskis, Andrejs Panteļējevs, Einars Repše, u.c.
Ja ar to vēl nepietiek, lai atvērtos acis, varu atgādināt, ka daudzu tā saukto Latvijas neatkarības cīnītāju vārdi, kas joprojām slēpjas aiz auseklīša un latvju rakstiem izrakstītām prievītēm, ir atrodami čekas kolaborantu sarakstos, minēšu tikai dažus no tiem – Normunds Beļskis (Vitis), Marviks Vulfsons (Grants), Ivars Godmanis (Pugulis), Jānis Gavars (Juris) un Ivars Seleckis (Silējs). Kāpēc minēju tieši šos? Varbūt tāpēc, ka šie indivīdi par saviem nopelniem ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņus. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc čekas maisus nevēra vaļā tik ilgi.
Interesanti ir tas, ka Maizīša karjera neko strauji neattīstījās PSRS laikā salīdzinājumā ar viņa komunistu draugu un paziņu karjerām, piemēram, Latvijas bijušā prezidenta Andra Bērziņa un Andra Guļāna karjeru. Kaut gan šie komjaunieši neaizmirsa par mūžam izpalīdzīgo Maizīti pēc PSRS sabrukuma, nodrošinot viņu ar ļoti siltām un labi atalgotām, bet atbildīgām pret “saimnieku/sistēmu” vietām valsts augstākajās struktūrās. Respektīvi, kā PSRS laikos Maizītis bija viens no sistēmas zobratiņiem, tā arī palika par tādu esam mūsu brīvajā, bet veco čekistu un komjauniešu pārvaldītajā, Latvijā.
To, cik Maizītis bija uzticīgs “sistēmai”, pēc Maizīša nāves neslēpa arī vēl viens sistēmas kalps no ZZS, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, “Vienmēr nosvērts, absolūti godīgs, un visu, ko darīja, darīja pēc labākās sirdsapziņas.” Pret sistēmu, jā, bet ne jau pret Latvijas tautu, jo, kaut arī Maizītis ilgus jo ilgus gadus bija ģenerālprokurors, nekas tā arī līdz galam netika novests. Jā, visu laiku notika izmeklēšana. Un? Šajā laikā mēs piedzīvojām digitalizācijas lietu, “Jūrmalgeitu”, Lemberga stipendiātu lietu un daudzas citas mazsvarīgākas lietas.
Zīmīgi, ka, noslēdzot otro termiņu ģenerālprokurora amatā, Maizītis atzina, ka notiesāti daudzi deputāti, ministri un ietekmīgas personas, un tāpēc, iespējams, viņš netika pārvēlēts uz vēl vienu termiņu. Gribētu zināt, kuri ir tie daudzie notiesātie deputāti, ministri un oligarhi!
Kaut gan vēl padomju laikos, kad Maizītis bija Latvijas PSR iekšlietu ministrijas Valmieras starprajonu izmeklēšanas nodaļas vecākais izmeklētājs, viņš avīzei “Padomju Druva” norādīja, ka “izmeklētājam jāapvaldās un jāsaprot, ja kas nodarīts, viss, kas pēc likuma pienākas, par to arī ir jāsaņem”. Šos vārdu mēs varam saprast divejādi, vai nu Maizītis savā [komunistu] laikā pie staba ir kāris visus spekulantus, LGBT pārstāvjus un kontrrevolucionārus pēc kārtas saskaņā ar PSRS Krimināllikumu, vai nu pilnīgi pretēji, interpretējis to, kā draugiem izdevīgāk.
Visticamāk vecie čekisti un komjaunieši, es domāju ZZS ar Andri Bērziņu priekšgalā kā tā brīža valsts prezidentu, bija izdomājuši, ka ir pienācis laiks Maizīti iebīdīt SAB vadītāja krēslā, lai dzīve mazliet drošāka, jo atkal arvien vairāk tika runāts par čekas maisu atvēršanu, kas arī notika mazliet vēlāk, jo nākamajās vēlēšanās ZZS cieta kaunpilnu sakāvi, kaut gan Maizītis SAB amatā bija palicis, bet ar to nepietika, lai šo procesu novērstu.
Process, kā tiek iecelts SAB direktors, ir gaužām vienkāršs – SAB amata kandidātu izvirza Nacionālās drošības padome. To vada valsts prezidents (Egils Levits, kuram čukst austiņā Jānis Kažociņš). Ppdomē darbojas Saeimas spīkere (Mūrniece), Saeimas Nacionālās drošības komisijas un arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāji (attiecīgi Kučinskis un Rancāns), premjers (Kariņš), aizsardzības (Pabriks), ārlietu (Rinkēvičs) un iekšlietu (Golubeva) ministri. Sēdē var piedalīties arī ģenerālprokurors (Stukāns). Pēc tam kandidāts uz pieciem gadiem atklātā balsojumā jāapstiprina Saeimai. Ceru, ka šoreiz izdosies atrast krietnu cilvēku-profesionāli, kurš būtu SAB šefa amata cienīgs.
Viens ir skaidrs, Latvijas SAB ir nepieciešams jauns vadītājs. Tas, ko gribēju pateikt, ir tas, ka visi iepriekšējie nebija nekādi gaismas cīnītāji vai bruņinieki spīdīgās bruņās, kā par viņiem mēdz tagad mediji rakstīt, bet gan veco čekistu un komjauniešu pēc PSRS sabrukuma radītās sistēmas drošības sargi. Tāpēc nākamais SAB direktors nedrīkst būt nedz Levita kaimiņš, nedz draudzene, nedz jebkādas politiskās partijas biedrs, nedz klaida latvietis no Anglijas, kam nav ne mazākās nojausmas par to, ka 1918. gadā dibinātā Latvija šodien sen jau vairs nav tā Latvija, kas bija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad pār to nāca komunisma sērga, kas ir vēl bīstamāka nekā COVID-19, jo pēdējo gandrīz 32 gadu laikā tā arī neesam tikuši no tās vaļā.
P.S. Dievs svētī Latviju!