Reiz Putina režīma spalvainais pirksts, iespējams, iznīcināja Polijas valdību
Bitīte Maija01.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Polijas valdības lidmašīnas Tu-154M aviokatastrofa ir pati lielākā pēc upuru skaita, kur lielākā daļa bojāgājušo ir vienas valsts amatpersonas, precīzāk, gandrīz visa valdība, un tieši tāpēc tā joprojām atrodas mūsu uzmanības centrā. Kaut ir pagājuši 11 gadi, joprojām neviens nav spējis dot skaidru atbildi par šīs katastrofas iemesliem, kas aprāva Polijas prezidenta Leha Kačiņska un viņa sievas Marijas, kā arī faktiski visas Polijas Bruņoto spēku augstākās vadības dzīvības.
Nu, lūk, tagad, 2021. gada 25. februārī Polijas parlaments uzklausīja Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas rezultātu apstiprināšanas apakškomisijas priekšsēdētāja, bijušā Polijas aizsardzības ministra, tagadējā parlamenta deputāta Antonija Macerēviča ziņojumu. Viņš skaidrā poļu valodā pateica, ka Polijas valdības lidmašīna Tu-154M tika iznīcināta spridzekļa eksplozijas rezultātā.
Mecerēvičs teica: „Galvenā tēze, precīzāk, patiesība ir, ka lidmašīna tika uzspridzināta.” Tā tika uzspridzināta ar sprāgstvielu, kuras paliekas tika konstatētas uz avarējušās lidmašīnas vraka daļām.
Tas, kurš bija uzstādījis spridzekli, ir tagad jānoskaidro prokuratūrai tālākas izmeklēšanas laikā. Faktu, ka ir tikusi atrastas sprāgstvielas pēdas, ir apstiprinājuša ne tikai Polijas, bet arī ārvalstu laboratorijas. Tas, ka Krievijas puse joprojām nevēlas atdot Polijai visu lidmašīnas vraku, tikai apstiprina, to, ka lidmašīna ir tikusi uzspridzināta.
Turklāt sākotnēji uzsāktās Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas laikā tika apstiprināts, ka gaisakuģa sarunu ierakstā ir dzirdami divi sprādzieni.
Eksperti ir pārliecināti, ka lidmašīna sadalījās gabalos vēl gaisā, apmēram
Saskaņā ar vēl vienu ekspertīzi, kurā piedalījās arī ārvalstu eksperti, lidmašīnas apkalpe un pasažieri gāja bojā eksplozijas rezultātā un nevis tāpēc, ka lidmašīna ietriecās zemē. Ar šīs ekspertīzes rezultātiem krievu versija par to, ka lidmašīna ir lidojusi pārāk zemu nosēšanās laikā biezā migla, tiek pilnībā izslēgta.
Turklāt tika noskaidrots, ka sprāgstvielas tikušas ievietotas lidmašīnā vēl tās remonta laikā 2009. gadā Krievijā. Ļoti aizdomīgi ir tas, ka sprāgstvielu pēdas tika atrastas arī otrajā Polijas prezidenta lidmašīnā ar borta numuru 102, un arī to bija remontējuši tikai krievu speciālisti.
Es ticu, ka patiesības mirklis ir ļoti tuvu. Izskatās, ka Kremļa specdienesti pastrādāto „labo” darbu sarakstā varēs ierakstīt vēl vienu – „ar iepriekšēju nodomu paveikts terora akts pret NATO dalībvalsts Polijas valdību”!
Ar šo Krievija, pateicoties Putina režīmam, iegūs teroristiskas valsts statusu, un par šo statusu nāksies dārgi maksāt, pat vairāk nekā par MH-17, kura ar Putina pavēli tika notriekta virs Austrumukrainas, nogalinot visus 298 pasažierus.
Kačiņska lidmašīnas sprādziens man liek atcerēties vēl vienu aviokatastrofu, kad virs Sinaja pussalas 2015. gada oktobrī tika uzspridzināta pasažieru lidmašīna ar borta numuru A321, toreiz ziedojot kara dieva un Asada vārdā visus 212 Krievijas pilsoņus. Kremlis vainu uzvēla ISIS kaujiniekiem, tādejādi iegūstot legālu iemeslu Krievijas karaspēka ievešanai Sīrijā.
Runā, ka kāds GRU speciālists, kuram Šarmalšeihā uzturējās „mīļākā”, attiecīgajā brīdī uzdāvināja „spridzekli ar detonatoru EHB-
Un tagad, zinot, cik bieži GRU un FSB rīkļurāvēji ar Putina svētību ir indējuši cilvēkus ar Novičok ķīmisko ieroci, un zinot visu par MH-17 katastrofas apstākļiem, un zinot par Putina algotņu nežēlastību, vai jūs varat droši pateikt, ka Putins nav licis iznīcināt Polijas valdību, kad tāda iespēja parādīsies?
Esmu drošs, ka Putina speciālie bendēšanas dienesti neapstāsies pie jau paveiktā, jo tas, ka Putinam vienmēr ļauj iziet no ūdens gandrīz sausam, tikai mudina viņu pastrādāt vēl smagākus noziegumus pret cilvēci, pret kaimiņiem, pret visiem, kas stājas viņam ceļā vai ko iebilst pretī.
P.S. Putins ne acu galā neieredzēja Kačiņski, tāpat kā Kačiņskis – Putinu!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
