Rekordinflācija, nepanesamas elektrības cenas, ekonomikas recesija. Kā vispār var gribēt vēlreiz likt Kariņu par premjeru?
Imants Liepiņš06.12.2022.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Vērojot politisko procesu, kura laikā nemaz netiek apspriesti citi premjera amata kandidāti kā tikai Krišjānis Kariņš, vislielāko izbrīnu izraisa doma, ka pēc viņa darba četriem gadiem vispār kāds nopietni domā, ka šim kungam jādod turpināt.
2018. gada beigās vispārējais valdības parāds saskaņā ar Valsts kases pārskatu bija 10,6 miljardi, un tas nebija mainījies vismaz gadu. Pie valdības stūres nonākot Krišjānim Kariņam, koronavīrusa laikā modelis bija vienkāršs: aizņemties naudu ārzemēs un to Latvijā… iztērēt. Vienkārši iztērēt, neko paliekošu neradot.
Līdz ar to 2020. gada beigās valsts parāds bija jau 12,5 miljardi eiro, bet pagājušā gada beigās tas bija pieaudzis par 2,8 miljardiem eiro līdz 15,2 miljardiem. (Dati par šo gadu vēl nav pieejami, bet publicētās prognozes piemin skaitli – 17 miljardi.) Kariņa valdības “darba” rezultātā valsts parāds pieaudzis vismaz uz pusi.
Elektrības cenas divu gadu laikā no vidēji 30 līdz 40 eiro par megavatstundu pieaugušas līdz 350 un 450 eiro par MWh. Rekords bijis 4000 EUR/MWh, un vēl lielāks rekords nav fiksēts tikai tāpēc, ka biržas sistēma nespēj attēlot lielākus skaitļus. Cenu kritums prognozēts netiek.
Valstij piederošie “Latvenergo” (gala patērētājiem pazīstams arī kā “Elektrum”), “Augstsprieguma Tīkls”, “Sadales Tīkls” gūst rekordpeļņu no neticamajām elektrības cenām, kas noved pie uzņēmumu izmaksu pieauguma — ražotāji un pakalpojumu sniedzēji nespēj atpelnīt šādas izmaksas.
Tāds izmaksu kāpums nevar neizraisīt inflāciju. No veselīgiem 2,5% gadā, Kariņam kļūstot par premjeru, inflācija tagad jau ir virs 20%. Kontos un maciņos esošā nauda, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir zaudējusi piekto daļu no savas vērtības. Un turpina zaudēt.
Inflāciju un izmaksu kāpumu daudzi uzņēmumi vairs nespēj pavilkt, tie samazina darba apjomus, pat ja vēl nelikvidējas. Rezultāts — kopš gada vidus Latvijas ekonomikas pieaugums ir negatīvs. Kopprodukts krītas.
Lūk, kā to rezumē banku ekonomisti: “Trešajā ceturksnī IKP salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn samazinājās par 0,6%, bet pret gada sākumu — pat par 1,7%. Strautiņš uzskata, ka ekonomikas kritums turpināsies līdz nākamā gada vidum […]. Diemžēl kritums gada griezumā padziļināsies līdz 2 — 3%, pie pozitīvas dinamikas varam atgriezties nākamā gada otrajā pusē, prognozē Strautiņš.” Kariņa valdība ir ievedusi Latviju recesijā.
Citu ekonomistu “nepatīkami pārsteidz” būvniecības nozares kritums šogad par 13,6% un rūpniecības kritums par 8,5%. Samazinājusies tāpat vairumtirdzniecība par 10,3%, kas nebūtu brīnums — ja krītas būvniecība un ražošana, tad jākrītas arī būvmateriālu un izejvielu vairumtirdzniecībai.
Tādi apstākļi nevar neatstāt iespaidu uz algām. Un tiešām: maijā LSM ziņoja — jau šī gada sākumā vidējā bruto darba samaksa sāka kristies, salīdzinot ar 2021. gada beigām, nonākot zem 1300 eiro atzīmes. “Savukārt, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, neto darba samaksa samazinājās par 2,7%, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas krišanos,” rakstīja LSM (un tas vēl bija pirms divciparu inflācijas iestāšanās).
Pēc šādiem Krišjāņa Kariņa valdības četru gadu “darba rezultātiem”, vērojot politisko procesu no malas, šķiet dīvaini, ka viņa kandidatūra tiek nopietni apspriesta vēlreiz.
Seko mums 
Starptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
ES un ASV stratēģiskie mērķi šobrīd sakrīt, abiem vajadzīga Krievijas paralīze. ES – lai izdzīvotu, bet ASV - lai saistītu Krieviju kā Ķīnas partneri un sabiedroto. Nav noslēpums, ka Ķīnas neitralizēšanai angloamerikāņu pasaule nolēmusi veidot jaunu bloku AUKUS, kur ietilptu visas Britu sadraudzības valstis un, iespējams, Japāna.
Bezgalīgi var vērot uguni, mākoņus, pa upi peldošus liberāļu līķus un aktīvo idiotu rosību, mēģinot vadīt Latvijas valsti. Acīmredzami, ka šī vadīšana ir pilnīgi ačgārna un nekādus rezultātus nedod. Un tas ir saprotams, jo valsts stūre ir nodevēju, nejēgu, ārzemju aģentu un politisku pigmeju rokās. Savukārt propagandas nomāktie ierindas pigmeji, kas izglītības dēļ nespēj saprast visa notiekošā jēgu, ir cietēji, jo tiek maldināti, izdilst un iet mazumā.
Dāmas un kungi! Godātie skolotāji! Es tiešām priecājos par šo vēstures skolotāju konferenci. Tas, manuprāt, Latvijas valstij ir ļoti būtisks temats.
Valstī, kurā pietiek pavisam reālu un steidzami risināmu problēmu, ir mēģinājumi pacelt dažu jautājumu aktualitāti ar iespējami lielāku troksni. T.s. “partnerattiecību”, “visu ģimeņu” (vienalga, kā tagad sauc mēģinājumus panākt viendzimuma laulību atzīšanu) tēma nav tā, kurai es gribētu veltīt sevišķi daudz uzmanības. Bet troksnis ir liels, un tāpēc ir vērts atkārtot dažas lietas, kas ir aksiomas.
Nav noslēpums, ka nu jau vairākus mēnešus akūti trūkst zāļu gan aptieku plauktos, gan slimnīcās. Kāpēc tā? Lai gan Latvijas farmācijas nozarei ir daudz, ko piedāvāt – izcila zinātniskā bāze, vērtīgas tradīcijas, patiešām kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti, tomēr 95% zāļu tirgus veido importa produkti.
Atgriežos pie šīs bildes, jo tai ir lielāka jēga, nekā šķiet ar pirmo acu uzmetienu. Pusgadu pastrādājot skolā, es sapratu, ka mani priekšstati par izglītības sistēmas degradācijas procesu ir nepilnīgi. Neteikšu, ka tagad es visu saprotu līdz galam, bet dažas lietas noteikti esmu sapratis labāk. Un viens secinājums ir šāds: mūsu izglītības sistēma tika nolemta kraham nevis tajā brīdī, kad mēs sākām ieviest degradējošas mācību programmas, bet tad, kad mēs salauzām izglītības procesa ētisko mugurkaulu.
1. Es šodien, 2023.gada 18.janvārī saņēmu kārtējo Latvijas Republikas tiesas spriedumu ar tūkstošu eiro sodiem par “distancēšanos neievērošanu” pirms vairāk nekā diviem gadiem. Ar mani “nedistancējās” daži cilvēki, ar kuriem draudzīgi parunājām. Par to mūs izdrāza “izdevusies valsts”, kaut gan neviens necieta, nevienam no klātesošajiem nekas ļauns netika nodarīts un arī šodien pasaulē ir jau pierādīts, ka distancēšanās bija lielākais absurds pasaules vēsturē.
Jaunā Rīgas teātra (JRT) Lāčplēša ielas mājas remonts turpinās jau 5 gadus un ir atkal iestrēdzis. Darbu pabeigšanas termiņš atkal nav zināms, un pašlaik jau tiek runāts par līguma laušanu starp darba pasūtītāju (Valsts nekustamie īpašumi) un celtniekiem (Skonto). Tas savukārt nozīmētu remonta beigu atlikšanu vēl uz 2-3 gadiem.
