Rekordinflācija, nepanesamas elektrības cenas, ekonomikas recesija. Kā vispār var gribēt vēlreiz likt Kariņu par premjeru?
Imants Liepiņš06.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot politisko procesu, kura laikā nemaz netiek apspriesti citi premjera amata kandidāti kā tikai Krišjānis Kariņš, vislielāko izbrīnu izraisa doma, ka pēc viņa darba četriem gadiem vispār kāds nopietni domā, ka šim kungam jādod turpināt.
2018. gada beigās vispārējais valdības parāds saskaņā ar Valsts kases pārskatu bija 10,6 miljardi, un tas nebija mainījies vismaz gadu. Pie valdības stūres nonākot Krišjānim Kariņam, koronavīrusa laikā modelis bija vienkāršs: aizņemties naudu ārzemēs un to Latvijā… iztērēt. Vienkārši iztērēt, neko paliekošu neradot.
Līdz ar to 2020. gada beigās valsts parāds bija jau 12,5 miljardi eiro, bet pagājušā gada beigās tas bija pieaudzis par 2,8 miljardiem eiro līdz 15,2 miljardiem. (Dati par šo gadu vēl nav pieejami, bet publicētās prognozes piemin skaitli – 17 miljardi.) Kariņa valdības “darba” rezultātā valsts parāds pieaudzis vismaz uz pusi.
Elektrības cenas divu gadu laikā no vidēji 30 līdz 40 eiro par megavatstundu pieaugušas līdz 350 un 450 eiro par MWh. Rekords bijis 4000 EUR/MWh, un vēl lielāks rekords nav fiksēts tikai tāpēc, ka biržas sistēma nespēj attēlot lielākus skaitļus. Cenu kritums prognozēts netiek.
Valstij piederošie “Latvenergo” (gala patērētājiem pazīstams arī kā “Elektrum”), “Augstsprieguma Tīkls”, “Sadales Tīkls” gūst rekordpeļņu no neticamajām elektrības cenām, kas noved pie uzņēmumu izmaksu pieauguma — ražotāji un pakalpojumu sniedzēji nespēj atpelnīt šādas izmaksas.
Tāds izmaksu kāpums nevar neizraisīt inflāciju. No veselīgiem 2,5% gadā, Kariņam kļūstot par premjeru, inflācija tagad jau ir virs 20%. Kontos un maciņos esošā nauda, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir zaudējusi piekto daļu no savas vērtības. Un turpina zaudēt.
Inflāciju un izmaksu kāpumu daudzi uzņēmumi vairs nespēj pavilkt, tie samazina darba apjomus, pat ja vēl nelikvidējas. Rezultāts — kopš gada vidus Latvijas ekonomikas pieaugums ir negatīvs. Kopprodukts krītas.
Lūk, kā to rezumē banku ekonomisti: “Trešajā ceturksnī IKP salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn samazinājās par 0,6%, bet pret gada sākumu — pat par 1,7%. Strautiņš uzskata, ka ekonomikas kritums turpināsies līdz nākamā gada vidum […]. Diemžēl kritums gada griezumā padziļināsies līdz 2 — 3%, pie pozitīvas dinamikas varam atgriezties nākamā gada otrajā pusē, prognozē Strautiņš.” Kariņa valdība ir ievedusi Latviju recesijā.
Citu ekonomistu “nepatīkami pārsteidz” būvniecības nozares kritums šogad par 13,6% un rūpniecības kritums par 8,5%. Samazinājusies tāpat vairumtirdzniecība par 10,3%, kas nebūtu brīnums — ja krītas būvniecība un ražošana, tad jākrītas arī būvmateriālu un izejvielu vairumtirdzniecībai.
Tādi apstākļi nevar neatstāt iespaidu uz algām. Un tiešām: maijā LSM ziņoja — jau šī gada sākumā vidējā bruto darba samaksa sāka kristies, salīdzinot ar 2021. gada beigām, nonākot zem 1300 eiro atzīmes. “Savukārt, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, neto darba samaksa samazinājās par 2,7%, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas krišanos,” rakstīja LSM (un tas vēl bija pirms divciparu inflācijas iestāšanās).
Pēc šādiem Krišjāņa Kariņa valdības četru gadu “darba rezultātiem”, vērojot politisko procesu no malas, šķiet dīvaini, ka viņa kandidatūra tiek nopietni apspriesta vēlreiz.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
