Rekordinflācija, nepanesamas elektrības cenas, ekonomikas recesija. Kā vispār var gribēt vēlreiz likt Kariņu par premjeru?
Imants Liepiņš06.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot politisko procesu, kura laikā nemaz netiek apspriesti citi premjera amata kandidāti kā tikai Krišjānis Kariņš, vislielāko izbrīnu izraisa doma, ka pēc viņa darba četriem gadiem vispār kāds nopietni domā, ka šim kungam jādod turpināt.
2018. gada beigās vispārējais valdības parāds saskaņā ar Valsts kases pārskatu bija 10,6 miljardi, un tas nebija mainījies vismaz gadu. Pie valdības stūres nonākot Krišjānim Kariņam, koronavīrusa laikā modelis bija vienkāršs: aizņemties naudu ārzemēs un to Latvijā… iztērēt. Vienkārši iztērēt, neko paliekošu neradot.
Līdz ar to 2020. gada beigās valsts parāds bija jau 12,5 miljardi eiro, bet pagājušā gada beigās tas bija pieaudzis par 2,8 miljardiem eiro līdz 15,2 miljardiem. (Dati par šo gadu vēl nav pieejami, bet publicētās prognozes piemin skaitli – 17 miljardi.) Kariņa valdības “darba” rezultātā valsts parāds pieaudzis vismaz uz pusi.
Elektrības cenas divu gadu laikā no vidēji 30 līdz 40 eiro par megavatstundu pieaugušas līdz 350 un 450 eiro par MWh. Rekords bijis 4000 EUR/MWh, un vēl lielāks rekords nav fiksēts tikai tāpēc, ka biržas sistēma nespēj attēlot lielākus skaitļus. Cenu kritums prognozēts netiek.
Valstij piederošie “Latvenergo” (gala patērētājiem pazīstams arī kā “Elektrum”), “Augstsprieguma Tīkls”, “Sadales Tīkls” gūst rekordpeļņu no neticamajām elektrības cenām, kas noved pie uzņēmumu izmaksu pieauguma — ražotāji un pakalpojumu sniedzēji nespēj atpelnīt šādas izmaksas.
Tāds izmaksu kāpums nevar neizraisīt inflāciju. No veselīgiem 2,5% gadā, Kariņam kļūstot par premjeru, inflācija tagad jau ir virs 20%. Kontos un maciņos esošā nauda, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir zaudējusi piekto daļu no savas vērtības. Un turpina zaudēt.
Inflāciju un izmaksu kāpumu daudzi uzņēmumi vairs nespēj pavilkt, tie samazina darba apjomus, pat ja vēl nelikvidējas. Rezultāts — kopš gada vidus Latvijas ekonomikas pieaugums ir negatīvs. Kopprodukts krītas.
Lūk, kā to rezumē banku ekonomisti: “Trešajā ceturksnī IKP salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn samazinājās par 0,6%, bet pret gada sākumu — pat par 1,7%. Strautiņš uzskata, ka ekonomikas kritums turpināsies līdz nākamā gada vidum […]. Diemžēl kritums gada griezumā padziļināsies līdz 2 — 3%, pie pozitīvas dinamikas varam atgriezties nākamā gada otrajā pusē, prognozē Strautiņš.” Kariņa valdība ir ievedusi Latviju recesijā.
Citu ekonomistu “nepatīkami pārsteidz” būvniecības nozares kritums šogad par 13,6% un rūpniecības kritums par 8,5%. Samazinājusies tāpat vairumtirdzniecība par 10,3%, kas nebūtu brīnums — ja krītas būvniecība un ražošana, tad jākrītas arī būvmateriālu un izejvielu vairumtirdzniecībai.
Tādi apstākļi nevar neatstāt iespaidu uz algām. Un tiešām: maijā LSM ziņoja — jau šī gada sākumā vidējā bruto darba samaksa sāka kristies, salīdzinot ar 2021. gada beigām, nonākot zem 1300 eiro atzīmes. “Savukārt, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, neto darba samaksa samazinājās par 2,7%, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas krišanos,” rakstīja LSM (un tas vēl bija pirms divciparu inflācijas iestāšanās).
Pēc šādiem Krišjāņa Kariņa valdības četru gadu “darba rezultātiem”, vērojot politisko procesu no malas, šķiet dīvaini, ka viņa kandidatūra tiek nopietni apspriesta vēlreiz.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
