Reorganizācija Jelgavas stilā: ja jau reiz ko likvidējam, tad sākam ar lielu un labu skolu
Gatis Ozols, 2. pamatskolas vecāku padomes loceklis25.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vispārzināma ir mazo skolu problēma, kurās ir maz skolēnu, skolotāju slodzes ir niecīgas, daudzi labākie iet prom, un rezultāts agrāk vai vēlāk ir zema izglītības kvalitāte. Tad ir jāpieņem sāpīgs lēmums par kādas skolas slēgšanu, iepriekš gan precīzi noskaidrojot, kurā skolā ir vismazāk bērnu, vissliktākās sekmes un kā skolēni turpmāk nokļūs līdz lielākai un labākai skolai.
Skolēnu skaits samazinās arī lielajās pilsētās, un nevar noliegt, ka zināma skolu tīkla reorganizācija ir nepieciešama. Taču būtu tikai loģiski, ka reorganizācijas gaitā neviens nesadomā slēgt tieši to skolu, kurā ir visvairāk bērnu, vislabākās telpas un visaugstākās sekmes. Tomēr izrādās, ka tas tā ir tikai teorētiski. Praksē Jelgavas dome vēlas likvidēt skolu, kam ir labākie rādītāji, un domes amatpersonas vēl jūtas aizvainotas, ka bērnu vecāki un skolotāji neizprot viņu gara lidojumu, ir neapmierināti un protestē. Jāpiebilst, ka 18. februārī uz mītiņu sanāca teju četri simti dalībnieku, kas Jelgavā bija kas sen neredzēts.
Kāda tad ir “reorganizācijas” būtība? Lai atrastu jaunas telpas Spīdolas ģimnāzijai, kas darbojas mazā un mācībām īsti nepiemērotā bijušās kompartijas rajona komitejas ēkā, Jelgavas dome nolēma atbrīvot no bērniem 2. pamatskolas ēku, bet likvidējamās skolas skolēnus savukārt nosūtīt uz 6. vidusskolu, kas atrodas pilsētas nomalē RAF masīvā.
Lieki piebilst, ka 2. pamatskolas bērnu vecāku viedoklis nevienu īpaši neinteresē, un, kad vecāki izsaka iebildumus, šaurākā lokā izskan pamācības “paciesties kopējo interešu vārdā”.
Jelgavas amatpersonu domāšanas oriģinalitāti demonstrē daži fakti. 2. pamatskolā šogad mācās 662 skolēni, pēdējos gados viņu skaits palielinās, jo skolai ir laba reputācija un vecāki šo mācību iestādi labprāt izvēlas saviem bērniem. Pašlaik tā pēc skolēnu skaita ir piektā lielākā pamatskola valstī, un telpu piepildījums ir tuvu pieļaujamajam. Savukārt 6. vidusskolā sākumskolas un pamatskolas klasēs mācās 526 bērni.
Panākumus olimpiādēs un zinātniskajās konferencēs ļauj salīdzināt Ata Kronvalda fonda izveidotais Latvijas skolu reitings. Mazo skolu grupā 2. pamatskola no pilsētas mācību iestādēm ir visaugstāk - 53.-57. vieta valstī. 6. vidusskola atrodas 82.-86. vietā. Arī centralizēto eksāmenu rezultāti 2. pamatskolā kopumā ir augstāki nekā vidēji valstī.
Tāpēc ir vietā jautājums, kāpēc mūsu bērniem turpmāk būtu jāmēro vidēji 5,5 kilometri līdz RAF masīvam, bieži vien jābrauc ar pārsēšanos un transportam, pēc mūsu aprēķiniem, papildus jāizlieto 476 eiro vienā mācību gadā? 2. pamatskolas skolēni lielākoties arī dzīvo Jelgavas centrā - tikai 45 ir no Lielupes labā krasta, kur atrodas RAF masīvs. Bērni vēl ir mazi, normatīvie akti un arī veselais saprāts liedz viņiem braukt vieniem pašiem, tāpēc gan no rītiem, gan vakaros viņiem līdzi būs jābrauc arī kādam pavadonim.
Jelgavas domes priekšsēdētājs televīzijā gan izteicās, ka tā neesot nekāda problēma, jo Jelgavā ir labs autobusu parks. Ko gan te piebilst – arī ar Rīgu mums ir laba satiksme...
Visa “reorganizācijas” prakse liecina, ka 2. pamatskolas un 6. vidusskolas apvienošana ir iespējama tikai amatpersonu no dzīves realitātes atrautajos prātos, bet patiesībā rezultāts būs pamatskolas likvidēšana, jo bērnu vairākums ne uz kādu 6. vidusskolu nebrauks, bet centīsies atrast jaunu skolu kaut kur tuvāk dzīves vietai. Dome savu paveikto darbu sarakstā varēs ierakstīt labas skolas un skolotāju kolektīva iznīcināšanu.
Mēs esam vērsušies pēc palīdzības pie valsts augstākajām amatpersonām. Ieskaitot Valsts prezidentu un Ministru prezidentu. Atbildes gan neesam saņēmuši, jo neviens jau laikam nevēlas jaukties “Jelgavas hercogistes” iekšējās lietās. Tiesa, 27. februārī – dienu pirms gala lēmuma pieņemšanas domē - uz Jelgavu plāno atbraukt jaunā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. Jācer, ka varbūt viņa patiešām pastāv kaut kādu jaunu politiku, kurā sava vieta ir ar bērniem, viņu vecākiem un skolotājiem, nevis tikai amatpersonu ērtībām un vajadzībām. Tāpat jācer, ka šī jaunā politika pastāv ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Es saprotu, ka ikviens, ieskaitot domes amatpersonas, var kļūdīties, pieņemt ne to racionālāko un lietderīgāko lēmumu. Taču stāvēt kā klintij par šādiem lēmumiem gan nav pareizā izvēle. Ikviens mēs augstu novērtētu politiķu un ierēdņu spēju ieklausīties un pārvērtēt savus lēmumus. Diemžēl tieši spējas atzīt savas kļūdas un tās labot ļoti pietrūkst lēmumu pieņēmējiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka iedzīvotāji ir neapmierināti, ka viņi nepaliek mājās, nāk uz mītiņu un protestē.
Attēlā - Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
