Reorganizēsies “Ludzas Zeme” – iespējams, vissvarīgākais pierobežas laikraksts
Imants Liepiņš27.06.2024.
Komentāri (155)
Iesaki rakstu: 
Pārmaiņu priekšā nonākusi “Ludzas Zeme”, kas aptver lasītājus Latvijas vistālākajā teritorijā Zilupes, Ludzas un Kārsavas pusē: turienes auditorija var palikt bez latviskā satura, kas vienlaikus tiek tulkots arī krieviski.
Redaktore Laima Linuža, kas pēdējos gados vairākos gadījumos bijusi arī tāda kā “Latgales balss pārējā Latvijā”, apstiprina: jūlijā redakcija reorganizēsies, tāpēc avīze abās versijās neiznāks. Ja abonenti gribēs, tie, protams, varēs saņemt naudu par jūliju atpakaļ. Mēneša laikā kļūs skaidrs, kā mainīsies “Ludzas Zeme”, bet līdz tam “lasītājiem būs atvaļinājums no lasīšanas, bet redakcijai — no darba”. Viņa uzsver, ka SIA “Ludzas Zeme” nav maksātnespējīga un netaisās tāda kļūt, tāpēc plāno reorganizāciju tagad — vasaras vidū, nevis gaida neatvairāmu problēmu iestāšanos. Iespējams jauns darba modelis, nav izslēgta arī līdzīpašnieku maiņa.
“Viena lieta, kas mūs nepatīkami pārsteidza, ir valsts atbalsta dalītāju attieksme pret Latgales medijiem. No vienas puses — visi runā par “informatīvās telpas stiprināšanu”, bet praksē, kad vajag kaut ko darīt, tad nekā. Mūsu avīze visu latvisko saturu vienmēr tulkojusi arī krieviski, jo Ludzas rajonam ir garāka robeža ar Krievijas Federāciju nekā pārējo Latviju, un krievi te tiešām vēsturiski dzīvojuši, lielākā daļa no viņiem nav nekādi ienācēji. Vienmēr esam uzskatījuši par pašsaprotamu, ka apgādājam savu auditoriju ar kvalitatīvām ziņām par Latvijā notiekošo, jo Krievijas informatīvā sfēra šeit pierobežā joprojām ir stipri jūtama.”
Par situāciju ar presi pierobežā L. Linuža informējusi arī valsts augstākās amatpersonas, tajā skaitā prezidentu Edgaru Rinkēviču, kad tas jūnija vidū apmeklēja robežas izbūves vietas. Vairākas no dažādu līmeņu amatpersonām apsolījušas reaģēt uz informatīvās telpas pasliktināšanos Latgalē, taču pagaidām konkrēti soļi nav novēroti.
Kā rāda statistikas dati, tādiem pierobežas laikrakstiem kā “Ludzas Zeme” vai Balvu “Vaduguns” ir mazāka potenciālā “barības bāze” nekā daudzu citu reģionu medijiem: tā Ludzas novadā (ieskaitot tā trīs pilsētas) pavisam ir 20,7 tūkstoši iedzīvotāju, bet Balvu novadā — nedaudz zem 20 tūkstošiem, toties Rēzeknes pilsētā ar apkārtējo novadu kopā ir aptuveni 55 tūkstoši iedzīvotāju. Turklāt jāņem vērā, ka daudzi no šiem cilvēkiem tikai deklarēti Latgalē, kamēr faktiski dzīvo Rīgā vai ārzemēs un nekādi nepieder reģionālo mediju auditorijai.
Prakse ar reģionālā satura veidošanu rāda, ka ikvienā teritorijā nepieciešams kāds satura veidošanas “smagsvars”, kas ilgtermiņā veicina publisko diskusiju dienaskārtību. Ja tāds pazūd, tad “valsts informatīvajai stiprināšanai” paredzētā nauda kļūst neefektīva un dažādas sporādiskas aktivitātes, kas parasti organizētas no Rīgas, nespēj dot tik lielu efektu kā tad, ja darbu veic vietējo apstākļu pārzinātāji.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
