Iesaki rakstu: 
Par Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Divi, viens no otra neatkarīgi informācijas avoti no struktūras iekšienes uz pilnas anonimitātes pamatiem, gandrīz apzvērot, man apliecināja sekojošo: VID ar pilnu sparu turpinās PVN karuseļshēmu virpulis, kuru tehniski īsteno Latvijas organizētās noziedzības augša, bet piesedz politiķi no koalīcijas partijām Ministru kabinetā un Saeimā.
Paralēli notiek milzu apmēra operācijas ar akcizēto preču kustību, it īpaši - Rīgas Brīvostā. Kas jauns - pēdējo mēnešu laikā kontrabandas konteineros ar cigaretēm paralēli pārvietojas Spānijas apmēriem cienīgas kokaīna kravas. Peļņa no šādām darbībām ir ne vairs miljoni, bet miljardi. Visi Vaškeviča laiku rekordi sisti.
VID mazāka līmeņa klerku līmenī turpinās pandēmijas krīzes piesegā jau ierastā prakse oficiāli atlikt (pagarināt) firmu nodokļu parādu nomaksu, uzkrāt tos līdz 400 000 – 500 000 EUR un tad žiperīgi ātri neveiksmīgo SIA slēgt un likvidēt.
No otras puses - katrai VID tematiskai pārbaudei attiecībā pret reāli darbojošiem uzņēmumiem (it īpaši - ja tiem ir nauda kontā) neformāli, bet ļoti strikti tiek dots uzdevums kontrolsummas veidā, cik jāuzliek sods. Valsts budžets ir tukšs.
Ir piemēri, ka pie firmas, kurai pirmā tematiskā pārbaude neko neatrod, pēc divām dienām atbrauc nākamā. Otrie atklāti pasaka - no jūsu SIA 10 000, uzņēmējs vienojas par 3500 valstij un 1500 VID pārstāvjiem skaidrā un uz vietas. Visi ir apmierināti un var strādāt tālāk.
Uzņēmēja viedoklis - man vienkāršāk šādi, nekā nomaksāt pilnas summas (pie kam pilnīgi izzīstas no pirksta) un tiesāties gadiem. Kā sacīt jāsaka - tāda dzīve. Kontekstā - ir kāds pētījis, cik, piemēram, pēdējo 5 gadu griezumā biznesu no Latvijas ir pārcēlušies uz Igauniju?
Par visu, kas notiek VID, Latvijas specdienestiem ir uzkrāts materiāls par konkrētām personām, darījumiem, shēmām un summām. Cik zinu no sarunām ar bijušajiem SAB un VDD darbiniekiem - augstāk par griestiem. Jautājums - kāpēc nenotiek šī operatīvā materiāla kriminālprocesuālā realizācija?
Un tieši šajā brīdī ir jāatgriežas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Tomēr sāksim ar vakardienu, ar informāciju, kas neta dzīlēs atrodama ap š. g. 19. martu:
"Spiegošanas tīkla priekšgalā ir bijušais Militārās izlūkošanas dienesta vecākais virsnieks, "rezidents", Maskavas Augstākās izlūkošanas skolas absolvents. Viņš pierunājis cilvēkus piekļūt Bulgārijas, NATO un ES klasificētajai informācijai.
Cilvēks, kas izveidoja saikni ar Krievijas vēstniecību Sofijā, bija spiegu tīkla vadītāja sieva, kurai ir Bulgārijas un Krievijas dubultpilsonība.
Atlikušie tīkla locekļi ir augsta ranga valsts amatpersonas, no kuriem viens ir Aizsardzības ministrijas plānošanas departamenta direktors, divi "Militārās izlūkošanas dienesta" darbinieki un ceturtais ir bijušais militārās izlūkošanas virsnieks, kas dienējis kā sekretārs, militārais un aizsardzības atašejs.
Operāciju kopīgi īstenojusi prokuratūra, Bulgārijas Nacionālās drošības pārvalde un Iekšlietu ministrija. ''
Atgriežamies 20. gadsimtā. Visnotaļ solīdā un pat daļēji zinātniskā žurnāla "Kadets" nr. 45 var sameklēt, manuprāt, skaistu pasaku: "Auseklis dzimis 1925. gada 1. janvārī Daugavpilī agronomu ģimenē. Līdz 1941. gada jūnijam skolnieks. No 1941. gada līdz 1944. gada jūlijam strādājis vecāku mājās Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ausekļos. (Vai vecāki nosauca mājas dēla vārdā, vēloties, lai dēls kļūst lauksaimnieks?).
1944. gada jūlijā iesaukts un norīkots par grenadieri 15. latviešu divīzijā. Līdz augusta vidum dienējis Liepājā, Kara ostas kazarmās. Dezertējis un slēpies Kuldīgas apkārtnē, cerot sagaidīt kara beigas. Bet viņam neizdodas palikt civilistam. Sākas Ausekļa Pļaviņa militārā karjera.
Pēc kara beigām, 1945. gada jūlijā saņēmis piedāvājumu iestāties Podoļskas kājnieku karaskolā; 1947. gadā baltiešu rotas izformētas, mācības turpinātas Viļņas karaskolā, Lietuvā, kura pabeigta 1949. gadā. Dienests turpināts Rīgā, 43. latviešu strēlnieku divīzijā vada un rotas komandiera amatos. 1956. gadā 51. motostrēlnieku divīzija Paplakā un Priekulē.
1962. gadā pabeigta Frunzes vārdā nosauktā Kara akadēmija Maskavā. Bijis bataljona un speciālo uzdevumu brigādes štāba operatīvās nodaļas komandieris. 1965. gadā pārcelts darbā Baltijas Kara apgabala štāba militārās izlūkošanas pārvaldē (vecākais virsnieks, daļas priekšnieks). 1967. gadā piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. Bijis dienesta komandējumos arī ārzemēs.
1981. gadā pulkvedis atgriezies Rīgā un atvaļinājies. Darba gaitas turpinātas dažādos amatos sporta biedrībā Daugava, Fiziskās kultūras un sporta komitejas autobāzē. 1988. gadā pulkvedis iestājas Tautas frontē. 1989. gadā pārtrauc savu atrašanos kompartijā. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas kopā ar vairākiem Latviešu strēlnieku apvienības biedriem iesaistījies Augstākās Padomes (AP) Aizsardzības un iekšlietu komisijas darbībā, ticies ar Igaunijas un Lietuvas AP pārstāvjiem, pārrunājot Baltijas valstu pašaizsardzības spēku un robežsardzes veidošanas iespējas.
Strādājis kopā ar LNNK un LTF pārstāvjiem. "1990. gada 7. decembrī arī radās doma par barikādēm," raksta A. Pļaviņš. "Barikāžu laikā 12 dienas un 12 naktis nepārtraukti darbojos Augstākās Padomes operatīvajā aizsardzības štābā. " 1991. gada 1. martā iecelts par jaunizveidotā Ministru Padomes Sabiedrības drošības departamenta direktora vietnieku; tā paša gada decembrī — par Latvijas Republikas atjaunotās Aizsardzības ministrijas Informācijas un ārējo sakaru pārvaldes priekšnieku. Vēlāk — par Militārās pretizlūkošanas dienesta priekšnieku.
Par aktīvo darbību latviešu tautas atmodā un 1991. gada barikādēs PSRS Aizsardzības ministrija degradēja Ausekli Pļaviņu no pulkveža līdz ierindniekam un atņēma arī izdienas pensiju. Jau barikāžu laikā pulkvedim un viņa ģimenei tika draudēts. Provokatīvi apmelojumi, sagrozītu faktu publikācijas turpinājās, periodiski atkārtojās arī pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atgūšanas.
Darba kolēģi novērtēja pulkveža zināšanas un pieredzi, viņa latviešu virsnieka patriotisko stāju, patieso tēvzemes mīlestību. 1991. gada decembrī tika izveidota AM Informācijas un ārējo sakaru pārvalde, lai apzinātu un sekotu KFR karaspēka kontingenta iespējamiem Latvijas neatkarības apdraudējumiem. 1994. gada maijā ar pulkveža iniciatīvu un viņa vadībā tika izveidots AM Militārās pretizlūkošanas dienests, lai atklātu Krievijas slepeno dienestu aktivizēšanos sakarā ar Krievijas karaspēka kontingenta izvešanu no Latvijas."
Runa, kā jau nopratāt, iet par Ausekli Pļaviņu, PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedi, profesionālu okupācijas armijas spiegu. No sevis piebildīšu, ka Krievijas armijas izvešanu kontrolēja vēl viens okupācijas armijas virsnieks - Ilgonis Upmalis, kurš pie LR Ministru padomes vadīja Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņotu spēku izvešanas kontroles biroju. Tagad pensijā un vienu pēc otras raksta grāmatas par okupantu nodarītiem zaudējumiem Latvijai.
Savukārt ar jaunās Latvijas Republikas politisko izlūkošanu ārvalstīs nodarbojās pilnīgi ekskluzīvi tipāži no VDK. Rokam netu. Lūk, uzziņa:
„Andris Trautmanis grāmatā par sevi sniedz šādas ziņas: "Atvaļināts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Drošības policijas 2. Galvenās pārvaldes (ārējā izlūkošana) priekšnieks, pulkvedis, diplomāts, jurists, žurnālists. Dzimis 1934. gadā Jūrmalā mērnieka inženiera un pasta darbinieces ģimenē. 1952. gadā absolvējis Jūrmalas pilsētas Pumpuru vidusskolu, 1958. gadā Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, 1968. gadā PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko akadēmiju. Strādājis Latvijas PSR Ārlietu ministrijā, PSRS vēstniecībā Londonā, PSRS vēstniecībā Berlīnē, PSRS konsulātā Rostokā.
No 1986. gada Ārzemju informācijas galvenās redakcijas galvenais redaktors Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejā. 1991. gadā Latvijas Republikas valdības uzdevumā atjaunoja, organizēja un vadīja Latvijas ārējo izlūkdienestu. 2002. gadā pēc ārzemju kolēģu rekomendācijas uzņemts par biedru "Starptautiskajā izlūkdienestu vēstures asociācijā"." Redakcijas piebilde: autors biogrāfijā nepiemin savu saistību ar PSRS Valsts drošības komiteju.''
Pilnīgi oficiāli var apgalvot, ka jaunās Latvijas militārās pretizlūkošanas dienestu izveidoja un vadīja GRU pulkvedis, bet ārējās izlūkošanas Galveno pārvaldi Drošības policijā - VDK pulkvedis. Abi profesionāli okupācijas laika spiegi, katrs pa savu līniju.
Varētu smieties un teikt, ka šādu amatu ieņemšana okupācijas spiegu pulkvežiem būtu līdzvērtīga, ja Vasiliju Kononovu ieceltu par Okupācijas muzeja direktoru. Diemžēl nekā smieklīga te nav, jo tieši minētajās struktūrās krustojās šī raksta pirmajā daļā pieminēto Viņķeļu ģimenes draugu (kuri ietekmes aģenti no SVR) un mūsu bāleliņa Maigura Strīķa, un Annas Potapovas likteņstāsti.
Jautāsiet - kā tas vispār iespējams? Elementāri, Vatson.
Ilustrācijai pievienoju divas A4 formāta lapas ar mašīnraksta tekstu. 11,, aizkrāsotais uzvārds, ja skatās ultravioletā izgaismojumā, lasāms kā Vladlens Dozorcevs. Personīgi man šīs papīra lapiņas rokās aptuveni (bet nav svarīgi cik) gadus atpakaļ iedeva viens bijušais iekšlietu ministrs (nav svarīgi - LPSR vai LR), - iedeva un viss. Vai teksts ir patiess? Personīgi es domāju, ka jā.
Nobeigums sekos.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
