Iesaki rakstu: 
1983.gada sākumā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja sadarbībā ar Maskavas kolēģiem veica vienu no plašākajām “pretpadomju elementu” tvarstīšanas akcijām pēcstaļinisma ēras vēsturē. Vēlāk tajā pašā gadā notika virkne politisku tiesas procesu, kuros astoņi cilvēki (tostarp Gunārs Astra) tika notiesāti ar ieslodzījumu PSRS soda nometnēs, bet vienam piemēroja piespiedu ārstēšanu “speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā”.
Šie notikumi vēsturē iegājuši kā pēdējā tik vērienīgā brīvības cīnītāju un padomju režīma kritiķu vajāšana okupētajā Latvijā. Okupācijas varai nevēlamu cilvēku izsekošana, aresti un tiesāšana notika arī turpmāk, līdz pat PSRS sabrukumam, tomēr nekad vairs politisko represiju apjoms nesasniedza tādu intensitāti kā 1983.gadā.
Pēc Staļina nāves politisko represiju prakse Padomju Savienībā bija mainījusies - tagad, saņemot “signālu” par kāda cilvēka pretpadomju darbību, šis cilvēks vairs netika arestēts uzreiz, bet noteiktu laiku novērots, saukts uz “profilaktiskām” pārrunām un oficiāli brīdināts. Šādu cilvēku centās dažādi iebaidīt, lai piespiestu pārtraukt vai vismaz samazināt pretpadomju aktivitātes.
Situācija 21. gadsimta "brīvā un demokrātiskā" valstī ir šāda: Rīgas Centrālcietuma vadība pēc sūdzībām par apzinātu inficēšanu ar Covid-19 un iesniegumiem par atsevišķu šī cietuma amatpersonu veiktiem noziegumiem šā gada 12. janvārī "uzrīdīja" Uzraudzības daļas amatpersonas, kuras burtiski izārdīja 5. korpusa kameru, kurā mīt sūdzību un iesniegumu autors kopā ar vēl vairākiem ieslodzītajiem.
Uz kratīšanu (faktiski - demolēšanu) ieradās vismaz 9 amatpersonas, neievērojot ne pulcēšanās, ne distancēšanās ierobežojumus, un, pildot vadības uzdevumu, veica notiesāto personisko mantu kratīšanu; tika salauztas cietuma īpašumā esošās mēbeles; bojātas ieslodzīto mantas. Tika darīts viss, lai ieslodzītie justos mazvērtīgi, bezspēcīgi un pazemoti.
Bez šaubām šis atriebības akts tika veltīts pret cietuma vadību sūdzības iesniegušo notiesāto, režīmu kritizējušo personu. Tika radīta saspringta situācija starp notiesāto un pārējiem notiesātajiem nolūkā ar citu ieslodzīto rokām ietekmēt sūdzībnieku.
Jānorāda, ka jau 12. janvāra rītā cietuma vadība lika no pastaigu laukuma aizvākt sporta inventāru, norādot, ka jāpateicas esot sūdzību pret cietuma vadību autoram. Papildus minētajam 13. janvārī cietuma vadība nolēma radīt vēl lielākas neērtības sūdzību autoram, pārvietojot viņu no vienas kameras uz citu neskatoties uz to, ka cietumā ir noteikta karantīna, kuras laikā jebkādas starpkameru pārvietošanas bez īpaši pamatotiem iemesliem nedrīkstētu notikt. Viss minētais precīzi atbilst politisko represiju praksei Padomju Savienībā.
Gatavojot politiskās prāvas, VDK pirms tam nereti veidoja tām “ideoloģisko nodrošinājumu”. Rīgas Centrālcietuma vadība jau ir sastādījusi divus ziņojumus par it kā iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Tiek radīts "pārkāpēja" tēls. Šeit gan jānorāda, ka pārkāpumi tiek izzīsti no pirksta t.i. sastādīti par "neatbilstošu sezonai apģērbu sporta aktivitāšu laikā" un līdzīgu absurdu formulējumu. Cietuma vadība visādos veidos cenšas pārtraukt vai vismaz samazināt „pretpadomju aktivitātes” - iesniegumus un sūdzības par cietuma vadības pieļautiem pārkāpumiem.
Šis gads ir pasludināts par Gunāra Astras gadu līdz ar ko aicinu tieslietu ministru un valsts prezidentu izbeigt politisko represiju politiku vismaz Rīgas Centrālcietumā.
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
