Iesaki rakstu: 
1983.gada sākumā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja sadarbībā ar Maskavas kolēģiem veica vienu no plašākajām “pretpadomju elementu” tvarstīšanas akcijām pēcstaļinisma ēras vēsturē. Vēlāk tajā pašā gadā notika virkne politisku tiesas procesu, kuros astoņi cilvēki (tostarp Gunārs Astra) tika notiesāti ar ieslodzījumu PSRS soda nometnēs, bet vienam piemēroja piespiedu ārstēšanu “speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā”.
Šie notikumi vēsturē iegājuši kā pēdējā tik vērienīgā brīvības cīnītāju un padomju režīma kritiķu vajāšana okupētajā Latvijā. Okupācijas varai nevēlamu cilvēku izsekošana, aresti un tiesāšana notika arī turpmāk, līdz pat PSRS sabrukumam, tomēr nekad vairs politisko represiju apjoms nesasniedza tādu intensitāti kā 1983.gadā.
Pēc Staļina nāves politisko represiju prakse Padomju Savienībā bija mainījusies - tagad, saņemot “signālu” par kāda cilvēka pretpadomju darbību, šis cilvēks vairs netika arestēts uzreiz, bet noteiktu laiku novērots, saukts uz “profilaktiskām” pārrunām un oficiāli brīdināts. Šādu cilvēku centās dažādi iebaidīt, lai piespiestu pārtraukt vai vismaz samazināt pretpadomju aktivitātes.
Situācija 21. gadsimta "brīvā un demokrātiskā" valstī ir šāda: Rīgas Centrālcietuma vadība pēc sūdzībām par apzinātu inficēšanu ar Covid-19 un iesniegumiem par atsevišķu šī cietuma amatpersonu veiktiem noziegumiem šā gada 12. janvārī "uzrīdīja" Uzraudzības daļas amatpersonas, kuras burtiski izārdīja 5. korpusa kameru, kurā mīt sūdzību un iesniegumu autors kopā ar vēl vairākiem ieslodzītajiem.
Uz kratīšanu (faktiski - demolēšanu) ieradās vismaz 9 amatpersonas, neievērojot ne pulcēšanās, ne distancēšanās ierobežojumus, un, pildot vadības uzdevumu, veica notiesāto personisko mantu kratīšanu; tika salauztas cietuma īpašumā esošās mēbeles; bojātas ieslodzīto mantas. Tika darīts viss, lai ieslodzītie justos mazvērtīgi, bezspēcīgi un pazemoti.
Bez šaubām šis atriebības akts tika veltīts pret cietuma vadību sūdzības iesniegušo notiesāto, režīmu kritizējušo personu. Tika radīta saspringta situācija starp notiesāto un pārējiem notiesātajiem nolūkā ar citu ieslodzīto rokām ietekmēt sūdzībnieku.
Jānorāda, ka jau 12. janvāra rītā cietuma vadība lika no pastaigu laukuma aizvākt sporta inventāru, norādot, ka jāpateicas esot sūdzību pret cietuma vadību autoram. Papildus minētajam 13. janvārī cietuma vadība nolēma radīt vēl lielākas neērtības sūdzību autoram, pārvietojot viņu no vienas kameras uz citu neskatoties uz to, ka cietumā ir noteikta karantīna, kuras laikā jebkādas starpkameru pārvietošanas bez īpaši pamatotiem iemesliem nedrīkstētu notikt. Viss minētais precīzi atbilst politisko represiju praksei Padomju Savienībā.
Gatavojot politiskās prāvas, VDK pirms tam nereti veidoja tām “ideoloģisko nodrošinājumu”. Rīgas Centrālcietuma vadība jau ir sastādījusi divus ziņojumus par it kā iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Tiek radīts "pārkāpēja" tēls. Šeit gan jānorāda, ka pārkāpumi tiek izzīsti no pirksta t.i. sastādīti par "neatbilstošu sezonai apģērbu sporta aktivitāšu laikā" un līdzīgu absurdu formulējumu. Cietuma vadība visādos veidos cenšas pārtraukt vai vismaz samazināt „pretpadomju aktivitātes” - iesniegumus un sūdzības par cietuma vadības pieļautiem pārkāpumiem.
Šis gads ir pasludināts par Gunāra Astras gadu līdz ar ko aicinu tieslietu ministru un valsts prezidentu izbeigt politisko represiju politiku vismaz Rīgas Centrālcietumā.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
