Režisors noslinkoja ar savu neveiklo politisko performanci: atbilde "Hermaņa pēcvārdam"
Vents Sīlis19.12.2025.
Komentāri (79)
Iesaki rakstu: 
Tikai mākslinieks var domāt, ka sociālas pārmaiņas var izaugt no populistiskas, kaut arī no sirds nākošas bļaustīšanās sociālajos tīklos, kas balstīta analfabētiskos (lai neteiktu – aplamos) priekšstatos par vēlēšanu sistēmas kā demokrātijas instrumenta darbību. Tikai nedaudz narcisks režisors, kurš pieradis vadīt aktierus un precīzi aranžēt pārdzīvojumus skatītājos, var iedomāties, ka politiskā realitāte funkcionē pēc tiem pašiem principiem kā izrāde, kur publika atnāk tieši tāpēc, lai tiktu aizkustināta, mobilizēta un aizvesta līdz iepriekš paredzētam kulminācijas punktam.
Taču politika nav teātris, un sabiedrība nav skatītāju zāle. Tā ir nogurusi, fragmentēta, ar ikdienas rūpēm pārslogota kopiena, kuras apātija nav stulbums, bet pieredze. Lai šādu sabiedrību iedarbinātu, nepietiek ar karognesēja žestu vai moralizējošu aizvainojumu. Tur vajadzīgas lielas idejas – nevis tehniskas shēmas.
Kur palika saruna par brīvību ne kā saukli, bet kā eksistenciālu stāvokli? Kur palika lepnums būt latvietim nevis kā mitoloģisks fetišs, bet kā atbildība? Kur palika saikne ar tautas garīgajām dzīlēm, kas ir vienīgais, kas padara šo mazo zemes pleķi par tēvzemi, kas katram latvietim svēta? Kur palika valoda, kas spēj savienot strēlnieku sirds degsmi ar digitālās ēras jauniešiem - viņu mazmazdēliem? Kur bija mēģinājums iedvesmot, nevis pārmest; uzrunāt ar cieņu un ticību, nevis kaunināt?
Režisors noslinkoja. Un mājasdarbs arī netika izdarīts - kas pats par sevi ir labs arguments, kāpēc mākslinieciskā kompetence automātiski nepārvēršas politiskajā. Rezultāts bija pilnīgi likumsakarīgs.
Taču paradoksālā kārtā tieši šajā izgāšanās brīdī slēpjas cerība. Tas, ka sabiedrība neiekrita šajā populisma piedāvājumā, neliecina par bezcerību, - tas liecina par imunitāti. Par klusu, neuzkrītošu, bet svarīgu briedumu. Par spēju atšķirt emocionālu manipulāciju no reālas transformācijas.
Jo īstas pārmaiņas parasti nenāk ar saukļiem un karogiem. Tās nāk no negaidītas puses - no sociotehniskām pārmaiņām, kas pakāpeniski maina spēles noteikumus pašā pamatā: kā cilvēki pieņem lēmumus, kā viņi sadarbojas, kā tiek sadalīta atbildība un vara. No procesiem, kas piešķir pavisam citu svaru cilvēka autonomijai un izvēlei, nevis tikai kaislīgai retorikai.
Un varbūt tieši tas ir labākais, kas ar šo neveiklo politisko performanci varēja notikt. Tā nevis atmodināja pūli - bet atsedza robežu starp teātri un realitāti. Un reizēm tieši šī robeža ir vieta, kur sākas patiesas pārmaiņas.
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
