Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā kā LR ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers nevēlas atklāt komunicēt ar „neērtajiem medijiem”, kuri viņu „nomelnojot”, un attiecīgas neoficiālas norādes ir dotas arī padotajiem, Pietiek šodien ar nelieliem īsinājumiem pārpublicē to, kas „Rīdzenes sarunu” sakarā trim tieši iesaistītām prokuratūras amatpersonām - Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokuroram Ingemāram Masaļskim, Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokuroram Aleksandram Višņakovam un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram Mārim Lejam - ir bijis sakāms valstiskā Latvijas Vēstneša portālam.

Īsumā

Operatīvās darbības subjektu amatpersonas ir patstāvīgas savā darbībā. To darbiniekus ikdienā kontrolē attiecīgās iestādes vadītājs, kurš arī nosaka galvenos operatīvās darbības virzienus un prioritātes.

Sākumā ir operatīvā izziņa, kas ietver izzināšanu, un, ja ir iegūtas pietiekamas ziņas, ir iespējama pārbaude, un tad jau notiek izstrāde, kurā var izmantot visus Operatīvās darbības likuma sestajā pantā minētos pasākumus. Katru reizi, izvēloties konkrētu operatīvo pasākumu, jāizvērtē tā nepieciešamība.

Operatīvās darbības subjekta darbinieki ir ar likumu īpaši pilnvarotas valsts institūciju amatpersonas, tās darbojas patstāvīgi, turklāt likumā ir skaidri noteikts, ka neviens nedrīkst iejaukties šo personu darbībā.

Tas prokurors, kurš uzrauga operatīvo darbu, nebūs tas, kas uzraudzīs kriminālprocesu un lems par to, vai ir savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai.

Operatīvā darbinieka viedoklis, kas bija pirms kriminālprocesa, un izmeklētāja viedoklis, kas bijis pēc kriminālprocesa uzsākšanas, prokuroram nav saistošs. Viņš pārvērtē abu divu stadiju laikā savākto materiālu.

Virzot lietu uz tiesu, prokuroram ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši konkrētā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Šai pārliecībai vienmēr ir jābūt racionālai.

Nav tā, ka ierakstīta saruna nekad nebūs pietiekams pierādījums. Tas ir atkarīgs no noziedzīgā nodarījuma sastāva konkrētajā lietā.

Lietas rezultāts kriminālprocesā lielā mērā ir atkarīgs no operatīvās darbības laikā savāktās informācijas apjoma un kvalitātes.

Uzraudzību pār operatīvo darbību veic gan prokurors, gan tiesnesis. Prokurors, lemjot jautājumu par to, vai pagarināt operatīvās izstrādes lietas lietvedības termiņu, vienmēr pozitīvi izskatīs jautājumu, ja ir tiesneša sankcija veikt operatīvās darbības pasākumu.

Noziedzīgu nodarījumu atklāšana un izmeklēšana ir darbs komandā. Viens otru papildina, jo operatīvais darbinieks nevar zināt, kāda informācija ir nepieciešama izmeklētājam, un izmeklētājs savukārt nezina, kas ir operatīvā darbinieka rīcībā.

Operatīvās darbības likums regulē, kādā veidā prokurors realizē uzraudzību. Ir diezgan stingri noteikti rāmji, lai darbības būtu tiesiskas un uzraudzību nevarētu ļaunprātīgi izmantot.

Kriminālprocesā ģenerālprokuroram nav nekādu tiesību. Viņš ir tikai iestādes darba organizators.

Lai arī kriminālprocess nav beidzies ar apsūdzību konkrētā nodarījumā, ir sasniegti citi mērķi.

Sāksim ar piemēru. Ir kāda izmeklēšanas iestāde, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB). Līdz KNAB nonāk informācija par notikumu vai informācija par ziņām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Kas notiek? Ko dara izmeklētājs? Vai uzreiz tiek sākts kriminālprocess, un vai pirms tam veicamas kādas operatīvās darbības?

Ingemārs Masaļskis: Izmeklēšanas iestādes, pārbaudot ziņas par, iespējams, izdarītu noziedzīgu nodarījumu, strādā pēc diviem likumiem – Operatīvās darbības likuma un Kriminālprocesa likuma. Svarīgi saprast, kādā veidā informācija nonāk līdz izmeklēšanas iestādei. Ja informāciju iestādē iesniedz noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona vai noziedzīga nodarījuma aculiecinieks, vai persona (fiziska, juridiska), kuras rīcībā ir ziņas par noziedzīgo nodarījumu, šādos gadījumos informāciju pārbaudīs Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā. Turklāt, ja sākotnējā informācija ir nepilnīga, nepietiekoša – par to, ka patiešām noticis kāds noziedzīgs nodarījums, tiek sākta resoriskā pārbaude, kuras laikā tiek iegūta informācija, uz kuras pamata vēlāk uzsāk kriminālprocesu, vai arī tiek atteikts sākt kriminālprocesu.

Atšķirīga situācija veidojas, ja ziņas iestādē tiek iegūtas no personas, kura informāciju sniedz konfidenciāli (tā sauktie informācijas avoti), vai arī ziņas ieguvusi iestādes amatpersona, atklāti vai slepeni nodibinot kontaktu ar operatīvo interesi izraisošu personu. Tādējādi iestādes iegūst ziņas par faktiem sakarā ar jau notikušu noziedzīgu nodarījumu vai gatavotu noziedzīgu nodarījumu, un šīs informācijas pārbaude notiek Operatīvās darbības likuma ietvaros.

Operatīvās darbības procesā ir trīs stadijas – operatīvā izziņa, operatīvā pārbaude un operatīvā izstrāde. Operatīvo darbību atbilstoši Operatīvās darbības likumam veic īpaši pilnvarotas valsts amatpersonas – operatīvās darbības subjektu amatpersonas. Šīs amatpersonas var veikt gan atklātas, gan slepenas darbības.2

Tur prokuratūra vispār vēl nekādā veidā nepiedalās?

Ingemārs Masaļskis: Operatīvās darbības subjektu amatpersonas ir patstāvīgas savā darbībā. To darbiniekus ikdienā kontrolē attiecīgās iestādes vadītājs, kurš arī nosaka galvenos operatīvās darbības virzienus un prioritātes. Ņemsim par piemēru Valsts policiju, kura ir lielākais operatīvās darbības subjekts ar centrālo un sazarotām reģionālām struktūrvienībām. Viens iestādes vadītājs detalizēti nevar aptver visas darbības jomas. Tādēļ iestādes vadītājs kontroles tiesības uz likuma un iekšējo normatīvo aktu pamata ir deleģējis vietniekam – Kriminālpolicijas priekšniekam, kā arī citām amatpersonām, piemēram, Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšniekam, Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšniekam utt.

Šobrīd policijā ir nepilni 7000 darbinieku, no tiem 1900 ir kriminālpolicijas amatpersonas, kuru starpā ir arī operatīvie darbinieki. Lielākas vai mazākas izmeklēšanas iestādes vadītājs fiziski nevar vienpersoniski veikt šo pienākumu, jo viņam jāveic arī citas ar iestādi saistītas funkcijas, piemēram, jārisina darba organizatoriskie jautājumi, jāpiedalās valdības sēdēs utt. Līdzīga situācija ir arī mazākās iestādēs – piemēram, KNAB, kur par operatīvo darbību tieši ir atbildīgs KNAB priekšnieks, bet šī atbildība ir deleģēta arī viņa vietniekam korupcijas apkarošanas jautājumos (otrs vietnieks ir   korupcijas novēršanas jautājumos). Atbilstoši KNAB reglamentam, iekšējai kārtībai un pienākumu sadalījumam priekšnieka vietnieks nodrošina un kontrolē apkarošanas bloka darbību – gan operatīvo pasākumu ietvaros, gan kriminālprocesā. Jāņem vērā, ka iestādes vadītājam kriminālprocesā ir ierobežotas tiesības, par to vēlāk Lejas kungs vairāk pastāstīs. Savukārt operatīvajā darbībā iestādes vadītājam un viņa vietniekam ir ļoti plašas pilnvaras.

Operatīvās darbības likuma 17. panta pirmā daļa noteic, ka, lai veiktu darbības, pamatojoties uz šo likumu, ir vajadzīga "pamatota informācija par gatavotu vai izdarītu noziegumu". Tātad jau šajā brīdī ir vajadzīga diezgan liela pārliecība…

Ingemārs Masaļskis: Operatīvās darbības process ir plašs. Tāpēc es vērsu uzmanību uz iepriekš pieminētajām trim stadijām, kas ir uzskaitītas Operatīvās darbības likuma 18. panta trešajā daļā. Savukārt pilns operatīvās darbības saturs ir uzskaitīts Operatīvās darbības likuma 6. panta pirmajā daļā.3

Līdz ar to sākotnējā stadijā izziņa tiks īstenota līdzīgi kā resoriskā pārbaude, lai iegūtu pamatojumu pārbaudes vai izstrādes uzsākšanai. Šajā sākotnējā procesa stadijā ir ierobežots pasākumu loks, kurus var izmantot ziņu iegūšanai un pārbaudei, – nedrīkst noklausīties personu nepubliskas sarunas, tostarp pa telefonu, iekļūt publiski nepieejamās telpās, novērot (izsekot) personu. Tā ir sākotnējā informācijas pārbaude. Ja šajā stadijā tiek iegūts apstiprinājums aizdomām par, iespējams, gatavotu vai izdarītu noziedzīgu nodarījumu, varam jau uzsākt operatīvās pārbaudes lietu. 

Tātad prasība pēc "diezgan lielas pārliecības" ir vairāk attiecināma uz operatīvās izstrādes procesu?

Ingemārs Masaļskis: Jā, vairāk gan uz izstrādi. Bet jāsaprot, ka operatīvās izstrādes lieta uzreiz netiek ierosināta. Sākumā ir operatīvā izziņa, kas ietver izzināšanu, un, ja ir iegūtas pietiekamas ziņas, ir iespējama pārbaude, un tad jau notiek izstrāde, kurā var izmantot visus Operatīvās darbības likuma sestajā pantā minētos pasākumus. Katru reizi, izvēloties konkrētu operatīvo pasākumu, jāizvērtē tā nepieciešamība. Šajā procesā jau tiek iesaistīts arī tiesnesis.

Tātad tiesnesis iesaistās jau pie izstrādes?

Ingemārs Masaļskis: Tiesnesis iesaistās arī pārbaudes laikā, ja tiek īstenoti sevišķā veidā veicamie pasākumi. Tas notiek situācijā, ja būtiski aizskartas personu pamattiesības. Šajā gadījumā operatīvie pasākumi veicami ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.4

Operatīvās darbības subjekta darbinieki ir ar likumu īpaši pilnvarotas valsts institūciju amatpersonas, tās darbojas patstāvīgi, turklāt likumā ir skaidri noteikts, ka neviens nedrīkst iejaukties šo personu darbībā. Tātad likumā ir nepārprotami definēta šo amatpersonu neatkarība.

Mēs runājam par izmeklētājiem?

Ingemārs Masaļskis: Mēs runājam par operatīvajiem darbiniekiem.

Tātad, kad notiek izziņa, operatīvie darbinieki iestādē veic pārbaudi. Ja viņi gūst apstiprinājumu aizdomām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu un vēlas uzsākt operatīvo pārbaudi, viņi iet uz Augstāko tiesu?

Ingemārs Masaļskis: Nē, operatīvās pārbaudes lietu viņi var ierosināt paši ar iestādes vadītāja atļauju. Taču, ja ir nepieciešamība pārbaudes lietas ietvaros veikt operatīvās darbības pasākumus, kuru gaitā tiek būtiski aizskartas personu pamattiesības, tad viņiem jāsaņem Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akcepts. Vispārējā veidā veicamos pasākumus, piemēram, informācijas iegūšanu no valsts reģistriem un dažādām datubāzēm, var veikt bez Augstākās tiesas tiesnešu akcepta.

Vai operatīvo izstrādi iespējams veikt, nepiemērojot speciālās darbības?

Ingemārs Masaļskis: Teorētiski var.

Aleksandrs Višņakovs: Bet tad izstrāde būs tukša aktivitāte.

Māris Leja: To pašu jau var veikt iepriekšējā stadijā.

Ingemārs Masaļskis: Kāpēc es saku, ka var? Teorētiski izstrādes ietvaros iegūstot ziņas par personu, kas gatavojas izdarīt noziegumu, operatīvajiem darbiniekiem nav nepieciešams veikt noklausīšanos, bet gan veikt operatīvo eksperimentu, kas nav sevišķā veidā veicamais pasākums. To akceptē prokurors.

Pieņemsim, ka operatīvās darbības subjekta amatpersona līdz pat izstrādes brīdim neiet uz Augstāko tiesu, jo nav nepieciešams saņemt akceptu. Vai šādā gadījumā prokurors operatīvajā lietā vispār neiesaistās?

Ingemārs Masaļskis: Ja mēs runājam par procesuālām stadijām – izziņa, pārbaude, izstrāde, tad prokurors atbilstoši likumam un instrukcijās noteiktajai kārtībai iesaistās uzreiz no operatīvās izstrādes lietas uzsākšanas. Par operatīvās izstrādes lietu uzreiz ir jāpaziņo prokuroram, kurš, saņemot paziņojumu, jau var vērtēt, vai operatīvā izstrāde ir uzsākta pamatoti. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. pantam prokurors veic uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem. Prokurors nav šī procesa virzītājs un nenosaka galvenos virzienus.

Prokurors arī nedrīkst pateikt, kas konkrēti būtu darāms operatīvās darbības procesā?

Ingemārs Masaļskis: Prokurors var ieteikt. Bet galvenos virzienus tomēr nosaka iestādes darbinieki un tās vadītājs. Operatīvās darbības subjektiem ir cilvēku un tehniskie resursi, par to kapacitāti visplašākajos aspektos ir daudz runāts plašsaziņas līdzekļos. Mēs visi saprotam, ka nevienā valstī noziedzība nav izskausta, tāpēc tiek noteiktas prioritātes kaut vai valstiskā līmenī, lai definētu vienotu noziedzības novēršanas un apkarošanas politiku.

Tas ir tas interesantākais. Prokurors ir tas, kas beigās dabūs to materiālu, ar ko ir jāiet uz tiesu, bet patiesībā viņa iespējas kādā brīdī pateikt – man lietā vajadzētu vēl kaut ko – ir ierobežotas. Ja prokurors iesaka, operatīvais darbinieks vai iestādes vadītājs var to neņemt vērā?

Māris Leja: Jāatzīmē, ka tas prokurors, kas uzrauga operatīvo darbu, nebūs tas, kas saņems lietu uzraudzībai kriminālprocesa laikā. Līdz ar to prokurora, kas veic uzraudzību operatīvās izstrādes lietā, viedoklis var atšķirties. Vispār operatīvās lietas ietvaros parasti aina ir citāda, salīdzinot ar to, kas parādās, kad tiek uzsākts kriminālprocess. Tam par iemeslu var būt gan informācijas trūkums, gan citi apstākļi.

Aleksandrs Višņakovs: Šajā daļā prokurors pārstāv tiesu varai piederīgu institūciju, kura veic neatkarīgu uzraudzību pār operatīvo darbību. Varētu būt grūti uztvert, kā vienā iestādē var būt dažādas funkcijas – veikt uzraudzību pār operatīvo darbību un pēc tam pārņemt un veikt kriminālvajāšanu. Tas vienmēr tiek sajaukts. 

Ingemārs Masaļskis: Faktiski tas ir līdzīgi kā tiesās – izmeklēšanas tiesnesim izmeklēšanā un kriminālvajāšanā ir noteiktas funkcijas kriminālprocesā, bet turpmāk lietas iztiesāšanā viņš nepiedalās.

Līdzīgi arī īpaši pilnvaroti prokurori uzrauga operatīvo darbību, tiek savāktas ziņas par faktiem, un tālāk šī informācija tiek virzīta kriminālprocesā. Kriminālprocesa likuma 127. pantā ir noteikts, ka  informāciju un ziņas var izmantot kriminālprocesā, ja tās ir iespējams pārbaudīt kriminālprocesuālā kārtībā. 

Sabiedrībā ir neskaidrība. Lejas kungs, jums par to jautāja arī tiešajā ēterā – vai nav tā, ka prokurors vienpersoniski ir pieņēmis lēmumu: "Nē, tiesā tas neies cauri," un izbeidzis kriminālprocesu. Tad ko īsti nozīmē "pārbaudīts kriminālprocesā noteiktā kārtībā"?

Māris Leja: Tur ir jāskatās, par kāda rakstura informāciju mēs runājam. Ja tas ir audioieraksts – sarunas, kas ir ierakstītas Operatīvās darbības likuma ietvaros, tad parasti pārbaude nozīmē fonoskopijas ekspertīzi vai sarunā iesaistīto personu nopratināšanu. Citādi man grūti iedomāties, kā interpretēt šo nosacījumu. Praksē tā parasti ir gājis. Pats izmeklētājs pārbauda. Ja netiek veikta fonoskopijas ekspertīze, tad atsevišķos gadījumos ar mērķi nostiprināt pierādījumu kriminālprocesa likuma kārtībā esmu lūdzis, lai izmeklētājs noklausās sarunas un taisa apskates protokolu. Tā arī ir operatīvajā lietā esošo materiālu pārbaude kriminālprocesuālā kārtībā, jo procesuālā apskate ir procesuālā darbība.

Aleksandrs Višņakovs:  Nepareizi ir domāt – ja kriminālprocess ir uzsākts pēc ziņām, kas ir iegūtas operatīvajā darbībā, tad krimināllieta obligāti jāsūta tiesai. Ziņas, kas iegūtas operatīvās darbības procesā, ir tikai viens no iemesliem, kad jāuzsāk kriminālprocess. Nav atšķirības, vai ziņas par iespējamu noziegumu mēs dabūjam no iesniedzēja, vai veicot operatīvo darbību. Pēc kriminālprocesa uzsākšanas izmeklētājs, prokurors vēlreiz pārbauda, cik būtu pamats secināt, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums. Tieši pēc tam prokurors pieņem lēmumu par kriminālprocesa virzību.

Māris Leja: Tāpat kā operatīvās darbības ietvaros var sadalīt stadijas, arī kriminālprocesu var sadalīt stadijās līdz pat tiesai. Viena procesa stadija ir tā, kas notiek izmeklēšanas iestādē – policijā, KNAB vai Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijā u. tml. Šis process notiek līdz brīdim, kamēr tiek savākti pietiekoši pierādījumi, kas izmeklētāja ieskatā norāda uz konkrētas personas vainu konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Operatīvās lietas ietvaros šī aina var būt neskaidrāka. Ir skaidrs, ka ir kaut kāds noziedzīgs nodarījums, bet nav īsti skaidrs, kurš to ir izdarījis. Arī tas var būt pietiekošs pamats sākt kriminālprocesu. Kopš 2005. gada kriminālprocesu var uzsākt ne tikai pēc konkrēta Krimināllikuma panta, bet arī pēc Krimināllikuma nodaļas, piemēram, pēc nodaļas par noziegumiem valsts amatpersonu dienestā, kas aptver samērā plašu noziedzīgu nodarījumu spektru. Šādi gadījumi ir diezgan bieži, kad ir aizdomas par kādu prettiesisku rīcību, bet operatīvās darbības stadijā vēl nav iespējams noteikt, kāds precīzi noziedzīgs nodarījums ir noticis. Ja kriminālprocess ir uzsākts pēc nodaļas, tad tajā mirklī, kad lietu nodod prokuroram, izmeklētājam jau ir jādefinē, kāds konkrētajā Krimināllikuma pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts. Pat ja izmeklētājs atzīst, ka viņa ieskatā ir pietiekoši daudz pierādījumu, prokurors, saņemot kriminālprocesa materiālus, pārbauda un lemj, vai viņš piekrīt izmeklētāja viedoklim.

Tas jau būs tas prokurors, kas ar konkrēto lietu ies uz tiesu?

Māris Leja: Normālā situācijā – jā. Pēc kriminālprocesa uzsākšanas virsprokurors nozīmē uzraugošo prokuroru. Parasti, ja vien nav kāda aiziešana no darba vai slodzes izmaiņas, tad tas prokurors, kurš uzrauga attiecīgo kriminālprocesu, lemj, vai ir savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai. Šajā stadijā prokuroram ir vairākas iespējas. Ja ir pietiekami pierādījumi, viņš ceļ apsūdzību. Ja nav pietiekamu pierādījumu, viņš var kriminālprocesu atgriezt atpakaļ izmeklēšanas iestādei, norādot, kādas papildu izmeklēšanas darbības veicamas. Ja viņš uzskata, ka lieta izmeklēta vispusīgi un objektīvi un tur vairs nav nekas papildus veicams, bet tur nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes, prokurors pats arī šajā stadijā var pieņemt lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Šādu lēmumu savā stadijā var pieņemt arī izmeklētājs.

Vai prokurors var neļaut izmeklētājam izbeigt kriminālprocesu?

Māris Leja: Atkarībā no pamata, uz kāda izmeklētājs grib izbeigt kriminālprocesu. Ja viņš uzskata, ka tas izbeidzams sakarā ar to, ka nav iespējams pierādīt aizdomās turētās personas vainu, viņam šis lēmums ir jāsaskaņo ar uzraugošo prokuroru.

Tātad jebkurā gadījumā ir dubultā kontrole – izmeklētājs bez prokurora neko nevar izdarīt. Savukārt prokurors var likt izmeklētājam turpināt, kamēr viņi abi nevienojas, ka viss ir izdarīts.

Māris Leja: Operatīvā darbinieka viedoklis, kas bija pirms kriminālprocesa, un izmeklētāja viedoklis, kas bijis pēc kriminālprocesa uzsākšanas, prokuroram nav saistošs. Viņš pārvērtē abu divu stadiju ietvaros savākto materiālu. Arī tad, ja prokurors nolemj celt apsūdzību, tad, ja lieta ir tik perfekti izmeklēta, ka prokuroram vairs nav ko darīt, viņš kaut vai nākamajā dienā var nosūtīt lietu uz tiesu. Otrs variants – turpināt, papildus veikt vēl atsevišķas izmeklēšanas darbības, lai nostiprinātu savu pārliecību, jo saskaņā ar mūsu Kriminālprocesa likumu prokuroram jābūt iekšējai pārliecībai, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Vispār tas ir interesanti. Kriminālprocesa likuma 59. pants regulē dažādos pārliecības līmeņus, pie kāda pierādījumu kopuma var atzīt personu par aizdomās turēto, par apsūdzēto, pie kāda pierādījumu kopuma prokurors ir tiesīgs nodot lietu tiesai.5

Vai tas ir tāds subjektīvs vērtējums?

Māris Leja: Protams, tas ir subjektīvs viedoklis. 

Vai var būt gadījums, kad vienai lietai ir vairāki uzraugošie prokurori?

Māris Leja: Jā, tā var būt, bet tas ir ļoti retos gadījumos.

Tad viens no viņiem ir galvenais?

Ingemārs Masaļskis: Jā, ja ir grupa, tad vienmēr ir sadalītas lomas. Ir izmeklēšanas grupas vadītājs un dalībnieki.

Māris Leja: "Latvenergo" lietā tā bija.

Tātad visi lēmumi, kurus parasti saskaņo ar uzraugošo prokuroru, tiek pieņemti koleģiāli?

Māris Leja: Par uzraudzību runājot, mēs nevaram neatgriezties pie "oligarhu" lietas. Arī šajā lietā vienā daļā bija nozīmēti vairāki prokurori, kas pārbaudīja pierādījumus un vērtēja, vai tie ir pietiekami apsūdzības celšanai. Tas notika pēc manas personīgās iniciatīvas ar domu pārliecināties, vai es nekļūdos. Lieta tomēr bija skaļa un sarežģīta, tāpēc lūdzu lietas materiālus nodot vēl vairākiem citiem prokuroriem.

Bet, turpinot par pārliecības līmeni, kas prokuroram ir jāsasniedz, pirms lietu nodot tiesai, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši konkrētā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Protams, tā ir subjektīva pārliecība, bet tai vienmēr ir jābūt racionālai. Ne pārliecība par to, ka lietu var nodot uz tiesu, ne pārliecība par to, ka pierādījumi nav pietiekami, nevar būt bez racionāla pamatojuma.

Man šķiet, ka šis ir tas jautājums, par kuru, moderni runājot, cilvēki "cepās", tieši par šo pārliecību. Man šķiet – ja es zinātu, ka es nespēšu pārliecināt tiesu par personas vainu, es arī nenodotu lietu tiesai. Bet tas, ko grib sabiedrība, – pārvarēt šo prokurora barjeru un likt viņam par pienākumu tomēr nodot lietu tiesai, lai jau tiesa vērtē…

Ingemārs Masaļskis: Bet tad ir jāmaina likums.

Māris Leja: Jā, jo pretējā gadījumā prokurors pārkāps Kriminālprocesa likuma regulējumu. Esmu dzirdējis, ka citās valstīs ir nostāja, ka lietu sūta uz tiesu tad, ja prokurors ir pārliecināts, ka ir lielāka iespēja notiesājošam spriedumam nekā attaisnojošam. Piemēram, 60:40. Pēc mūsu likuma, ja mēs to izteiktu procentuāli, tad te prokuroram jābūt vismaz 90% pārliecībai.

Aleksandrs Višņakovs: Es teiktu, pārliecībai jābūt simtprocentīgai.

Ja prokurors sabiedrības spiediena ietekmē atdos lietu izskatīšanai tiesā, bet nespēs noturēt apsūdzību, viņš pakļaus sevi pārbaudei no prokuratūras puses par nepietiekamu pierādījumu nodrošināšanu?

Māris Leja: Mēs varam dabūt šādus pārmetumus arī no tiesas pat gadījumos, kad esam aizgājuši ar pareizo pārliecību (smejas).

Tad jau jums varētu teikt – nu tad labāk dodiet, ja jau saņemsiet pārmetumus jebkurā gadījumā!

Māris Leja: Es varu salīdzināt ar savu pieredzi citās lietās. Kad prokurors aiziet uz tiesu un tiesu zaudē, tad pārmetumus saņem viņš, nevis tiesa, kura taisījusi attaisnojošu spriedumu, jo, "redziet, prokurors aizsūtīja lietu uz tiesu ar vājiem pierādījumiem". Prokurors vainīgs. Te grozi, kā gribi. Jebkurā gadījumā – vai lietu prokurors nolems sūtīt uz tiesu un tiesa attaisnos, vai prokurors nolems, ka pierādījumi nav pietiekami, un viņš nepārliecinās tiesu – abos gadījumos viņš sabiedrības acīs būs pieņēmis sliktu lēmumu.

Esam likumsakarīgi pietuvojušies tēmai par pierādījumiem. Sabiedrībai, piemēram, jau šobrīd viss ir skaidrs. Sarunās taču viss esot pateikts, un neviens nesaprot, ko tā prokuratūra vēl cenšas pierādīt. Mēs kā juristi zinām, ka pierādījumiem jābūt pieļaujamiem, ticamiem, attiecināmiem… Taču pašas sarunas vēl neko nepierāda, ja vien persona skaidri nepasaka – es eju nogalināt personu X, persona X atrasta mirusi, turklāt vēl kāds liecinieks redzējis, ka persona, kas to teikusi, bijusi nozieguma vietā.

Māris Leja: Pilns komplekts (smejas).

Runājot par konkrētu lietu, šajā gadījumā pati saruna, ņemot vērā, ka tiek lietoti vietniekvārdi, apzīmējumi, iesaukas, nav pierādījums. Vai es pareizi saprotu?

Māris Leja: Es aicinātu paskatīties plašāk. Es negribētu kategoriski atbildēt, ka ierakstīta saruna nekad nebūs pietiekams pierādījums, jo tas ir atkarīgs no noziedzīgā nodarījuma sastāva, par kuru mēs runājam. Piemēram, Krimināllikumā ir paredzēta kukuļa došanas piedāvāšana un kukuļa ņemšanas piedāvājuma pieņemšana, kur nevajag ne pieņemt konkrētu lēmumu pēc tam, ne vispār kaut ko darīt.

Ingemārs Masaļskis: Vēl vienkāršāks nozieguma sastāvs būs neizpaužamu ziņu izpaušana. Amatpersona kādai citai personai pa telefonu sniedz ziņas, kuras tā ieguvusi, piemēram, no CSDD datubāzes. Saruna ir fiksēta. Mēs redzam, ka minētā persona datubāzē bija vienīgā, kas  tajā dienā autorizējusies. Ko vēl vairāk vajag? Tā otrā persona dažkārt pat neliecina – saka, mēs runājām par kaut ko citu. Bet mums ir audio fails, un līdz ar to tas ir būtisks pierādījums. 

Pati informācija, ko viņš pateica, jau ir nodarījuma objekts.

Māris Leja: Tāpēc es gribu uzsvērt, ka nevajadzētu teikt, ka ar sarunām nekad nevar pierādīt noziedzīga nodarījuma faktu. Ir jāvērtē, par kādu noziedzīgu nodarījumu mēs runājam. Konkrētajā lietā bija runa par slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām, kas saistītas ar vairākiem citiem sastāviem, – nepatiesu ziņu norādīšana deklarācijā un lēmumu pieņemšana interešu konflikta situācijā. Tālāk jau, iespējams, arī dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Šādā situācijā sarunas fakts vien nevarēja būt par pietiekamu pierādījumu, pat ja šīs sarunas būtu pietiekami konkrētas. 

Jau no paša sākuma es sarunas "oligarhu" lietā salīdzinu ar sarunām citās lietās. Pirmajām raksturīgs ļoti liels vispārīgums un neskaidrība. Viena lieta ir vietniekvārdi "mēs" un "viņi". Otrs ir tas, ka bieži vien pašās sarunās notiek mētāšanās no viena temata uz otru, par vienu uzņēmumu, tad otru, trešo. Es domāju, ka pat tad, ja iesaistītajām personām uzrādītu sarunas un viņas godprātīgi gribētu atbildēt, par ko katrā epizodē ir runa, viņas varētu apjukt.

Līdz ar to, lai apsūdzētu par konkrētajiem nodarījumiem, par kuriem bija runa šajā kriminālprocesā, manā skatījumā, ar sarunām bija par maz. Tas ir saistīts arī ar operatīvā darba taktiku. Manā skatījumā, nebija pietiekami trīs gadus no vietas kaut ko noklausīties, bija jāveic arī citi operatīvās darbības pasākumi operatīvās lietas ietvaros. Ja mums būtu cits materiāls, tad, iespējams, būtu cits iznākums.

Vai mēs varam iemest akmeni tā prokurora dārziņā, kurš uzraudzīja operatīvās izstrādes lietu?

Māris Leja: Es šaubos, jo prokurors neplāno operatīvo darbību taktiku – kas, kur, kad jāveic. Tas ir pamatjautājums. Tā ir operatīvo darbinieku kompetence, kuri klausās sarunas, seko līdzi un domā, analizē, kāds būs nākamais solis, ko viņi darīs. Atkarībā no tā, ko saklausīs vienā vai otrā sarunā. Tur prokurors ne klāt sēž, ne viņš zina. Pat ja viņam uzrāda izlases kārtībā kaut kādus materiālus, viņam nebūs pilnīga aina. 

Ja mēs atgriežamies pie konkrētās lietas, tās operatīvā lieta bija ļoti apjomīga gan ilguma ziņā, gan noklausīto sarunu apjoma ziņā. Kad saņēmu to materiālu daļu, kas bija pievienota kriminālprocesam, atšifrētās sarunas bija apkopotas divos sējumos. Lai izskatītu atšifrējumus un saprastu, kas sarunās ir runāts, nebija vienkārši izlasīt. Lasīt vajadzēja vairākas reizes, klausīties, analizēt. Tikai tad, kad visu sarunu saturu jau zināju no galvas, varēju ieraudzīt kaut kādas kopsakarības. Operatīvās darbības uzraudzības ietvaros prokurors to nevar izdarīt. To vislabāk zina operatīvais darbinieks, kas strādā pie konkrētās operatīvās lietas.

Ingemārs Masaļskis: Papildinot gribu norādīt, ka Operatīvās darbības likuma 28. panta ceturtajā daļā ir pateikts, ka nevienam nav tiesību iejaukties operatīvās darbības subjektu un to amatpersonu operatīvajā darbībā. Izņemot ar likumu īpaši pilnvarotas amatpersonas, kas to veic likumā noteiktā kārtībā. Operatīvās darbības likumā ir noteikta prokuroru un tiesnešu kompetence operatīvās darbības ietvaros. Proti, prokurors uzrauga operatīvās darbības atbilstību likumam. Taču šī uzraudzība, kā mēs pārrunājām, pirmajās divās stadijās faktiski neparādās. Pie operatīvās izstrādes uzsākšanas operatīvais darbinieks paziņo par lietas uzsākšanu prokuroram, kurš vērtē, vai ir pamats turpināt, vai ir nepieciešams iejaukties. Turpmāk jau prokurors iepazīstas ar lietas materiāliem tikai saistībā ar atsevišķiem pasākumiem, piemēram, operatīvā eksperimenta akceptēšana, kur ir jāvērtē, vai ir pamats to veikt, iefiltrēšanās noziedzīgā vidē, kontrolētās piegādes. Prokurors lemj arī par to, vai operatīvā izstrādes lieta ir turpināma, jo Operatīvās darbības likumā noteikts, ka operatīvās izstrādes lietas termiņš ir 6 mēneši. Vēl pagarināt uz 6 mēnešiem var iestādes vadītājs, bet pēc tam tikai ar īpaši pilnvarota prokurora piekrišanu (akceptu). Līdz ar to ik pēc pusgada prokurors vērtē, vai ir pamats pagarināt lietvedības termiņu, vai nav zudis iemesls operatīvās darbības turpināšanai. Protams, saskarsmē ar operatīvajiem darbiniekiem prokurors pārrunā lietas virzību, sniedz arī savu redzējumu.

Attiecībā uz īstenoto pasākumu kompleksu, ko varēja darīt "oligarhu" lietā, jāatzīst, ka šī nav tipiska, ikdienišķa lieta. Tās ietvaros tika pārbaudītas ziņas par augsta līmeņa valsts amatpersonām un tām pietuvinātiem uzņēmējiem. Jāuzteic KNAB operatīvie darbinieki un to tiešā vadība par profesionālo sagatavotību un tehniskajām spējām tikt klāt un kontrolēt šāda veida nepubliskas sarunas, jo tas nav nemaz tik vienkārši.

Līdz šim brīdim man no mūsu sarunas ir radusies tāda sajūta, ka, piemēram, operatīvais darbinieks veica noklausīšanos, viņš secināja, ka tur ir pietiekams pamats sākt kriminālprocesu. Uzsāka kriminālprocesu. Noklausīšanās turpinājās kriminālprocesa ietvaros. Strādāja izmeklētājs, varbūt pat operatīvais darbinieks, uzraudzīja prokurors. Viņi klausījās. Izmeklētājs ar prokuroru sprieda – tur ir tāds fakts, pārbaudām to un vēl to. Ņemot vērā, ka kriminālprocess ir izbeigts, tas nozīmē, ka tika izdarīts viss, ko varēja izdarīt, bet pierādīt to, ko viņi runāja, nevarēja? Sanāk, ka juridiski no "oligarhu" puses viss ir ļoti labi nostrādāts?

Māris Leja: Tās ir shēmas, par kurām vairākkārt bija runāts. Es zinu, kas tā ir par shēmu. Tās būtību var raksturot īsi – Koziols bija parādā Šleseram lielu naudas summu. Bija reāls aizdevums. Šlesers zināja, ka Koziols naudu nevarēs atgriezt. Līdz ar to bija risināms jautājums, kā parāds atgūstams. Un šajā shēmā viņi paši domāja – tā kā parādu nevar atgriezt naudā, vajag kādu citu mantisku vērtību. Par to kļuva Rīgas Tirdzniecības ostas (turpmāk – RTO) daļas. Būtībā, ja šo shēmu vērtē no civiltiesiskā viedokļa ārpus fona, kas ar to saistīts, tas ir vienkāršs civiltiesisks darījums. To es teicu arī izmeklētājam. Bet KNAB vadība uzskatīja, ka aizdomīga jau ir pati shēma un tas vien jau pierāda, ka jau pirms tam Šlesers bija slēptais īpašnieks, kas pēc tam legalizējās.

Šai lietai ir liela morālā slodze. Ir atbildība pret sabiedrību un politiskās atbildības vairāk nekā juridiskās. Klausoties visu, kas notiek, ir skaidrs, ka ir slikti, bet ko varam darīt – pakratīt ar pirkstu? Pierādīt jau nevaram.

Māris Leja: Es varu salīdzināt ar "Latvenergo"  izdalīto kriminālprocesu. Tajā sarunas bija, piemēram, par naudas evakuāciju, kur skaidri bija redzams, ka kaut kad nauda tika ieguldīta. Uzņēmumā bija haoss, un tad viņi domāja, kā ieguldīto naudu dabūt laukā. Tie slēptie īpašnieki tika saukti par šefiem. Viņi kopīgi organizēja sanākšanas, kuras tika ierakstītas. Ar vienu no īpašniekiem tika saskaņots automašīnas iegādes fakts. Nevis vienkārši kā padoms, uz ko tiesā mēģināja norādīt aizstāvība, bet no sarunas bija redzams, ka konkrēti tiek prasīts – "pirksim tad, ja mums dos akceptu". Tātad vajadzēja šefu piekrišanu. Lietā tika izņemti dokumenti, kuros katrs juridiskais īpašnieks nosaukts vārdā, uzvārdā, bet ir norādīts arī, cik personu viņš pārstāv. Par dividenžu sadali – nevarēja pierādīt saņemšanas faktu, bet plānošana dokumentos parādījās. Ja es šos pierādījumus salīdzinu ar tiem pierādījumiem, kas bija par Šlesera statusu RTO, tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Un man ir tā priekšrocība, ka abas šīs lietas bija manā uzraudzībā un es varēju salīdzināt pierādījumu bāzes.

Es žurnālistiem esmu teicis – te nebija tikai pierādīšanas jautājums, bet radās arī juridisks strīds, vai vispār valsts amatpersonām savā deklarācijā līdz 2015. gadam bija jānorāda slēptās īpašumtiesiskās attiecības, ja tās nebija juridiski noformētas. Aizstāvība uzstāja uz to, ka Ministru kabineta noteikumos tikai no 2015. gada 1. janvāra iekļāva jaunu noteikumu, ka personai jānorāda, ka viņa ir patiesā labuma guvēja kādā no uzņēmumiem. Aizstāvība uzskatīja, ka es piemēroju likumu ar atpakaļejošu spēku. Tiesa pilnu spriedumu vēl nav taisījusi.

Aleksandrs Višņakovs: Visiem rodas interese – ar ko nodarbojas prokurors operatīvajā darbībā. Man gribētos akcentēt, ka sarunu noklausīšanos ir sankcionējis tiesnesis. Līdz ar to uzraudzību pār operatīvo darbību veic gan prokurors, gan tiesnesis. Prokurors, lemjot jautājumu par to, vai pagarināt operatīvās izstrādes lietas lietvedības termiņu, vienmēr pozitīvi izskatīs jautājumu, ja ir tiesneša sankcija veikt operatīvās darbības pasākumu. Operatīvās izstrādes saturu veido operatīvie pasākumi. Konkrētajā gadījumā vienīgais pasākums, ar kura palīdzību amatpersonas ieguva ziņas, bija tehniskais pasākums – sarunu noklausīšanās. Var piekrist Bojāra (LTV žurnālists Guntis Bojārs – red.) kungam, ka šādai informācijai jābūt izmantotai, lai plānotu citus pasākumus. Vai to varēja darīt amatpersonas, tas droši vien jājautā Strīķes kundzei un Juraša kungam vai KNAB darbiniekiem.

Māris Leja: Tas ir jautājums par operatīvā darba taktiku.

Ingemārs Masaļskis: Un arī par ziņām un faktiem, kas vēlāk jau kļūst par pierādījumiem.

Māris Leja: Kad kriminālprocess jau ir uzsākts un veiktas sākotnējās kratīšanas, šādā lietā cerības pēkšņi atrast kaut ko būtiski jaunu teorētiski, protams, ir, bet ļoti mazas. 

Uz jautājumu "Vai jūs esat pārliecināts, ka šajā lietā tika izdarīts viss?" es tagad atbildētu nedaudz citādi. Es teiktu, ka jebkurā lietā var izdarīt vēl kaut ko. Bet šajā gadījumā, ja es izmeklētājam teiktu, ka vajag vēl 50 lieciniekus nopratināt vai vēl 50 procesuālās apskates izdarīt, vai vēl 100 pieprasījumus dokumentu saņemšanai no citām iestādēm, rezultāts jau nemainītos, jo nav operatīvo pasākumu ietvaros iegūtas būtiskas bāzes, ar kuru strādāt tālāk. Mēs neko nevaram likt pretī liecinieku liecībām. Vai arī tas, ko mēs liekam pretī, ir vājš. Procesuālās apskates ir atkarīgas no tā, kas ir iegūts kratīšanās. Šādos gadījumos tikai ar dokumentiem, kas iegūti no iestādēm, neko daudz pierādīt nevar. Tātad, manā ieskatā, šāda rakstura lietās vissvarīgākais ir tas, kas ir iegūts operatīvā darba ietvaros – cik daudz ir pavedienu, cik daudz ir būtisku pierādījumu.

Šobrīd dzirdam, ka, iespējams, līdz prokuratūrai nav nonākuši visi pierādījumi, kas bija KNAB rīcībā. Nerunāsim par noziedzīgu darbību. Ja kāds kaut ko noslēpa, skaidrs, ka noticis noziegums. Vai tad, kad izmeklētājs dod prokuroram vajāšanas uzsākšanai lietu, viņš pieņem kaut kādu lēmumu, ka šāds pierādījumu apjoms ir pietiekams, bet šie prokuroram nebūs vajadzīgi? Vai viņš dod visu, kas ir viņa rīcībā?

Māris Leja: Izmeklētājam ir jādod viss, kas ir viņa rīcībā, jo tad, kad tiek lemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, attiecīgais operatīvais darbinieks, kas ir atbildīgs par šo lietu, lemj, kādā apjomā ir deklasificējama operatīvajās lietās esošā informācija un attiecīgi pievienojama kriminālprocesam.

Viņš nedod izmeklētājam visus materiālus?

Māris Leja: Nekad tā nav.

Ingemārs Masaļskis: Nodod to, kas attiecas uz kādu konkrētu noziedzīgu nodarījumu, bet izmeklētājam, zinot, ka par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai ir bijusi operatīvā lieta, ir visas tiesības un pat pienākums pieprasīt, lai uzrāda operatīvās lietas materiālus vai sniedz kādas papildu ziņas.

Noziedzīgu nodarījumu atklāšana un izmeklēšana ir darbs komandā. Viens otru papildina, jo operatīvais darbinieks nevar zināt, kāda informācija ir nepieciešama izmeklētājam, un izmeklētājs savukārt nezina, kas ir operatīvā darbinieka rīcībā.

Vai nav loģiskāk, ka izmeklētājs saka: "Parādi man visu, kas tev ir?" un to, ko nevajag, to arhivējam. Viedokļi var atšķirties, kā mēs secinājām. Varbūt operatīvais darbinieks nav novērtējis kādas informācijas nozīmību.

Ingemārs Masaļskis:  Procesa virzītājam ir iespēja iepazīties ar operatīvās lietas gaitā iegūto informāciju. Šādas tiesības ir arī prokuroram.

Galvenais, ka izmeklētājs un prokurors var piekļūt informācijai, ja šāda nepieciešamība ir.

Ingemārs Masaļskis: Operatīvās darbības pasākumu gaitā iegūtā informācija tiek dokumentēta un pievienota operatīvai lietai, un operatīvā darbinieka uzdevums ir izanalizēt šo informāciju. Lielā informācijas apjoma dēļ, protams, ir iespējams kaut ko palaist garām. Iespējams, ka šajā lietā ir palikusi viena epizode, kas nav līdz galam pārbaudīta, – saistībā ar ministra īpašumiem ostas teritorijā.

Aleksandrs Višņakovs: Būtu nekorekts viedoklis, ka tā operatīvā lieta bija jāpārņem ģenerālprokuroram, pašam personīgi šķirstot lapas. Atvainojiet, tā nav pieņemts.

Ingemārs Masaļskis: Turklāt šobrīd ir 11 operatīvās darbības subjekti, lielākais no tiem – Valsts policija. Lietu skaits ir ievērojams, īpaši pilnvaroti prokurori gribot nevar visas lietas izlasīt no A līdz Z. Turklāt prokurors un tiesnesis savas kompetences ietvaros iepazīstas ar dienesta dokumentiem, kuros fiksēti operatīvās darbības rezultāti.

Aleksandrs Višņakovs: Kad rodas jautājums par politisko atbildību, nav pieņemts runāt par krimināltiesiskiem jautājumiem. Nevienu cilvēku vairs neinteresē, kas reāli notika. Visi vēlas redzēt rezultātu. Lai politiski būtu iznīcināta konkrēta persona. Bet operatīvā darbība nav paredzēta šā mērķa sasniegšanai. Par operatīvās darbības pasākumos iegūtās informācijas izmantošanu un aizsardzību agri vai vēlu būs jārunā arī sakarā ar šo lietu. Kāpēc šādas ziņas, kuras bija paredzētas tikai un vienīgi izmantošanai kriminālprocesa mērķiem, mēs redzam publiskajā telpā?

Māris Leja: Kontekstā ar šo lietu es gribu aizstāvēt izmeklētāju. Kriminālprocesam bija pievienots pietiekami apjomīgs sarunu materiāls, jau te bija tik daudz kas skaidrojams un meklējams. Uzliekot viņam pienākumu iepazīties ar visu operatīvo lietu, tiktu paralizēta izmeklēšana. Otrkārt, ir gadījumi, kad es pats prasu iepazīties ar visu operatīvo lietu vai kādu konkrētu materiālu. Tas ir gadījumos, kad lieta ir jau vajāšanas stadijā, bet no lietas materiāliem redzu, ka vajadzēja būt vēl kaut kam – parādās atsauce vai sasaiste. Tad operatīvajiem darbiniekiem prasu, vai tā nav palikusi operatīvajā lietā.

Vai es pareizi saprotu, ka operatīvās lietas materiāli un kriminālprocesa materiāli ir valsts noslēpums?

Ingemārs Masaļskis: Krimināllietas materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, izņemot, ja lieta ir saistīta ar informāciju, kas atzīta par valsts noslēpumu.

Māris Leja: Tas ir mazliet citāds statuss.

Ingemārs Masaļskis: Operatīvās lietas materiāli var būt gan dienesta vajadzībām atzīta informācija, gan valsts noslēpums. "Oligarhu" lietā iegūtā informācija bija klasificēta kā valsts noslēpums.

Protams, ka ģenerālprokuroram ir augstākās pakāpes atļauja darbam ar valsts noslēpumu, bet, ņemot vērā prokuroru neatkarības principu, vai konkrētā lietā ģenerālprokurors var iet un prasīt – parādi man, ko jūs te darāt, kādā stadijā mēs esam, kas te notiek? Viņam ir tādas tiesības?

Ingemārs Masaļskis: Operatīvās darbības likuma 35. pantā ir noteikts, kādā veidā prokurors realizē uzraudzību. Ir diezgan stingri noteikti rāmji, lai darbības būtu tiesiskas un uzraudzību nevarētu ļaunprātīgi izmantot. Līdz ar to, pagarinot lietu vai lemjot par akceptu kādam operatīvajam pasākumam, gan ģenerālprokuroram, gan īpaši pilnvarotam prokuroram ir visplašākās tiesības iepazīties ar operatīvo lietu.

Akceptēt – jā, bet šobrīd jau ģenerālprokuroram pārmet, ka viņš neuzraudzīja, neteica: vāciet vēl pierādījumus, vēl kaut ko. 

Aleksandrs Višņakovs: Konkrētajā lietā tika veikti operatīvās darbības pasākumi, turklāt ar tiesneša akceptu. Pēc tam operatīvās darbības pasākumos iegūtā informācija tika pakļauta pārbaudei kriminālprocesuālajā kārtībā. Iemesls uztraukties būtu tad, ja tiktu konstatēs, ka operatīvās izstrādes lietā netiek veikti operatīvās darbības pasākumi vai to rezultātā iegūto informāciju neplāno izmantot kriminālprocesa uzsākšanai.

Šobrīd sabiedrība uzskata, ka "oligarhu" lietā operatīvie pasākumi tika veikti nepietiekami, un atbildību prasa no ģenerālprokurora.

Māris Leja:  Arī Augstākās tiesas tiesnesis neiepazīstas ar visām atšifrētajām un neatšifrētajām sarunām. Parasti ir tā, ka tiesnesis iepazīstas ar ziņojumu, kurā ir koncentrēti apkopots galvenais. Tas ir pamats, uz kura balstās tiesnesis. Tāpat arī prokurors.

Aleksandrs Višņakovs: Daļai sabiedrības ir aizspriedumi pret konkrētu cilvēku, un šī sabiedrības daļa vēlas, lai būtu rezultāts. Taču kriminālprocess īstenojams pēc citiem apsvērumiem.

Māris Leja: Mēs iepriekš runājām par ģenerālprokurora lomu operatīvās darbības ietvaros. Taču kriminālprocesā ģenerālprokuroram pēc likuma vispār nav nekādu tiesību. Viņš ir tikai iestādes darba organizators. Pat izskatot sūdzības kriminālprocesa ietvaros, pēdējā instance ir departamenta virsprokurors.

Būtu loģiski, ja visus pārmetumus izteiktu man kā uzraugošajam prokuroram, jo es jau biju tas ļaunais, kurš nobremzēja lietu un pateica, ka es neesmu gatavs sūtīt tālāk lietu uz tiesu. Bet nezin kāpēc visus pārmetumus saņem ģenerālprokurors, iestādes vadītājs, kurš kriminālprocesā nepilda nekādu funkciju.

Prokuratūra dara to, kas ir rakstīts likumā. Tādējādi sanāk, lai cik sabiedrība gribētu sodīt kādu personu, izdarīt to nevar, apejot likumā noteikto kārtību.

Ingemārs Masaļskis: Turklāt "oligarhu" lietā prokuratūra nav likusi nekādus šķēršļus, nav iebildusi un ir atbalstījusi KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas darbiniekus. Par šo sadarbību sabiedrība tika informēta 2011. gadā. Tagad, kad lietā faktiski nav sasniegts gaidītais rezultāts, viss akmens tiek novelts uz prokuratūras pusi. It kā visi pārējie ir izdarījuši visu, ko varēja, tikai prokuratūra nav bijusi savu uzdevumu augstumos. Sākotnēji tas tika pasniegts citādi.

Jāsaprot, ka prokuratūra operatīvos pasākumus neveic, lai savāktu sākotnējās ziņas (pierādījumus). Uz brīvprātības pamata ar operatīvajiem darbiniekiem personas sadarbojas, dažādu motīvu vadītas: tiesiskā audzināšana, atriebība, lai konkurentam rastu šķēršļus darbībā, vēlme saņemt soda mīkstināšanu sakarā ar palīdzību citas personas nozieguma atklāšanā, tostarp nav izslēdzama materiālā atlīdzība. Kāpēc citas lietas ir veiksmīgas? Šie cilvēki sastrīdas, viņiem ir domstarpības par kaut kādu biznesa projektu, tad jau šīs personas ir tie liecinieki, kuri gatavi pastāstīt par kādu noziedzīgu notikumu vai darījumu.

Vai var ticēt tādām liecībām, ja viņi ir ieinteresēti?

Māris Leja: Piemēram, Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietā galvenais motīvs bija atriebība. Liecinieks Štālbergs sāka liecināt par kukuli kurpju kastē. Ja tās būtu tikai viņa liecības, tad advokāti šo situāciju veikli izmantotu, jautājot – kā gan jūs viņiem ticat? Bet toreiz sanāca ļoti veiksmīga sakritība, ka Štālbergs gribēja atriebties Vilkastei, bet bija vēl liecinieks Janita, kuram bija savas intereses. Viņš bija naidīgās attiecībās ar Štālbergu. Visu iesaistīto personu  liecības bija tik ļoti sakrītošas par apstākļiem, ka neatkarīgi no Štālberga vēlmes atriebties man neradās pārliecība, ka tāpēc ir melots.

Ingemārs Masaļskis: Svarīgākais ir konstatēt, ka liecības ir ticamas un patiesas. Motīvi nav tik svarīgi. Advokāti citās lietās norāda, ka šīm liecībām nevar ticēt, jo personai sods ir samazināts izņēmuma kārtā par to, ka tā, sniedzot liecības, ir faktiski nodevusi citu personu. Galvenais ir liecību ticamība. Motīvi liecināt ir dažādi.

Aleksandrs Višņakovs: Operatīvās darbības subjekta amatpersonām, veicot operatīvo darbību, vajadzētu veikt ne tikai tehniskos pasākumus, piemēram, operatīvo sarunu noklausīšanos, bet arī meklēt cilvēkus, kuri var liecināt kriminālprocesā. Ja operatīvās darbības subjekta amatpersonas nemāk to darīt, būtu destruktīvi izteikt pārmetumus prokuratūrai.

Māris Leja: Vēl svarīgi pieminēt, ka operatīvajiem darbiniekiem un prokuroram, personīgi man konkrētajā lietā, bija atšķirīgs viedoklis par to, kas ir slēptais īpašnieks un kādi fakti uz to norāda. Arī tas ir būtisks jautājums. No operatīvo darbinieku viedokļa izskatījās tā – pietiek, ka viņš ir painteresējies par konkrēto uzņēmumu un ieteicis kaut ko. Tas, viņu ieskatā, jau norādīja, ka viņam ir kāda interese tajā uzņēmumā. Manā skatījumā, ir strikti jāvadās pēc Komerclikuma, jāvelk paralēles, kādas tiesības un pienākumi ir juridiskajam īpašniekam. Ir jāpierāda, ka juridiskais īpašnieks ticis nostumts malā un visas viņa tiesības, pienākumus izmanto slēptais īpašnieks – dod naudu daļu iegādei, saņem dividendes, piedalās lēmumu pieņemšanā u. tml. Šīs ir pamatpazīmes, kas raksturo juridisko īpašnieku, līdz ar to tām ir jābūt arī slēptajam īpašniekam. "Oligarhu" lietā bija plašas diskusijas un būtiska viedokļu atšķirība. Operatīvie darbinieki uzskatīja, ka es prasu par daudz.

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis J. Stukāns ir izteicies: "Ziņas presē var būt par pamatu pārbaudes vai kriminālprocesa sākšanai, proti, vai ir pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamu noziegumu." Presē nekas jauns pēc būtības nav parādījies, vienīgi ziņa, ka ir vēl kaut kādi papildu pierādījumi, kas nav nonākuši prokuratūras rīcībā. Vai gadījumā, kad ir pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, ja prokuratūra spēj konstatēt, ka ir bijuši kaut kādi citi pierādījumi, šāds iznākums dod pamatu atjaunot kriminālprocesu?

Māris Leja: Šajā gadījumā ir jāskatās, kāds būs pārbaudes rezultāts. Pirmkārt, kādas sarunas īsti bija, cik daudz no tām ir publicēts, varbūt pat ir vēl vairāk, nekā ir publicēts, un kāds ir to saturs. Vai saturs vairāk attiecas uz tiem jautājumiem, kas risināti kriminālprocesā, kas tika izbeigts? Vai šis saturs norāda uz noziedzīgu nodarījumu, kas nebija kriminālprocesā izbeigts? Pirmajā gadījumā, ja ir kādi pierādījumi, kas attiecas uz izbeigto kriminālprocesu, varētu teorētiski runāt par tā atjaunošanu. Savukārt, ja tur ir pierādījumi, kas attiecas uz citu noziedzīgu nodarījumu, par kuru nebija izmeklēšanas, piemēram, par Dūklava slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām, tad ir jārunā par pilnīgi jauna procesa uzsākšanu.

Šobrīd sociālajos tīklos virmo ziņa, ka noklausīšanos varot arī neierakstīt, bet ir speciāli apmācītas personas, kas klausās šīs sarunas un stenografē, ka audioieraksti nemaz dabā nepastāv. Vai tā vispār var būt?

Ingemārs Masaļskis: Tā nevar būt vai vismaz nevajadzētu būt. Noklausīšanās ir tehnisks pasākums, kuru fiksē ar tehniskiem līdzekļiem. Ir pasākumi, kurus veic persona, darbinieks - eksperimenta veicējs. Šādās situācijās var iztikt bez tehnikas, tomēr vienmēr cenšas nodrošināt ziņu fiksēšanu ar tehnisku. Tehnikai mēdz gadīties arī kļūmes, tā var nenostrādāt. Tādos gadījumos persona tiek nopratināta, lai iegūtu pierādījumus par pasākuma norises gaitu. Liecības gan pēc tam var censties apgāzt. Tāpēc vienmēr mēģina iegūt  audiofailu, to var pakļaut ekspertīzei, noteikt, vai tas ir montēts.

Aleksandrs Višņakovs: Tad tas nav pierādījuma avots. Pirmavots ir cilvēka balss. Mums jādzird. 

Ingemārs Masaļskis: Ja būtu tikai stenogramma, to nevarētu pārbaudīt ne prokurors, ne tiesa. Tiesneši, piemēram, tiesas sēdēs, ja viņiem ir kādas šaubas, arī klausās audiofailos ierakstītās sarunas. Vēl vairāk – kopš grozījumiem Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturtajā daļā cietušie, apsūdzētie un viņu aizstāvji lūdz tiesnešus iepazīties arī ar operatīvās lietas materiāliem.

Ja mēs runājam par kriminālprocesa atjaunošanu, tas atgriezīsies izmeklēšanas stadijā? Nonāks izmeklēšanas iestādē, respektīvi, KNAB?

Māris Leja: Tas atgriezīsies tajā iestādē, kur tas tika pabeigts. Tur tas arī turpināsies.

Ingemārs Masaļskis: Lai arī šis kriminālprocess nav beidzies ar apsūdzību konkrētā nodarījumā, ir sasniegti citi mērķi (tie noteikti Operatīvās darbības likuma 24. panta trešajā daļā). Ar iegūto informāciju ir jāiepazīstina valsts varas un pārvaldes institūciju vadītāji, kam šī informācija nepieciešama uzticēto pienākumu izpildei. Par to ir izteicies arī bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Māris Leja: Šo lietu bieži vien sabiedrībā pasniedz tā, ka prokurors ir pateicis, ka pēc būtības viss ir likumīgi. Tā tas nav. Ir bijušas aizdomas, bet ar aizdomām vien ir par maz. Es, starp citu, masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem sarunās esmu jautājis – kur jūs bijāt pēdējos četrus gadus, kad no "Latvenergo" lietas izdalīja kriminālprocesus par šiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem? Ja jūs vai kāds jūsu kolēģis būtu bijis tiesas zālē, jūs redzētu, kā tiesā iet ar daudz labākām sarunām. Kas tik nav jādzird no aizstāvības puses! Uz "Latvenergo" lietu četru gadu garumā neviens nebija ieradies. Pat spriedumu neviens nepamanīja. Ja žurnālisti sēdētu kaut vai dažās tiesas sēdēs, viņi pavisam citādi raudzītos arī uz sarunām "oligarhu" lietā. Tas nav tik vienkārši, kā žurnālisti pasniedz.

Bērnu slimnīcas lietā ir ļoti labas sarunas. Tā bija liela veiksme. Taču arī šī lieta ir iestrēgusi uz septiņiem gadiem pirmajā instancē.

Ne velti sarunām ir savs stils. Šīs personas taču noteikti labi zina, kā ir jārunā. 

Aleksandrs Višņakovs:  Aizdomu apjoms, uz kura pamatojas operatīvais darbinieks, uzsākot operatīvo izstrādi, vai tiesnesis, dodot akceptu veikt operatīvo sarunu noklausīšanos, krasi atšķiras no tā, kas ir vajadzīgs prokuroram, lai pārliecinātu tiesu, ka konkrēta persona izdarījusi noziegumu.

Pilns divu publikāciju teksts:

http://m.lvportals.lv/visi/viedokli?id=288543

http://m.lvportals.lv/visi/viedokli?id=288558

Novērtē šo rakstu:

40
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Nekad neesmu sapratis iemeslus, kas Saeimām, valdībām un pieciem prezidentiem traucēja panākt lustrācijas likuma pieņemšanu

Foto„Neziņa un neizpratne veicina dažādus pieņēmumus,” par Valsts drošības komitejas dokumentu atslepenošanu un īpaša lustrācijas likuma nepieciešamību Latvijā saka Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Georgs Andrejevs, kurš savulaik, iemantodams sabiedrības cieņu, atkāpās no ārlietu ministra posteņa, atzīdams atskaišu rakstīšanu čekai par saviem zinātniskajiem ārvalstu komandējumiem.
Lasīt visu...

12

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

FotoEs esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un, kā jau visiem ticis paziņots, ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!
Lasīt visu...

21

Kurš piesedz Andu Čakšu?

FotoVeikli darboņi cenšas panākt Eiropas Savienībā nereģistrētu un nepārbaudītu zāļu masveida ievešanu Latvijā, tādējādi apdraudot veiksmīgi sākto cīņu ar C hepatītu un pakļaujot nopietnam riskam daudzus pacientus.
Lasīt visu...

21

Ja vēlēšanas būtu rīt

FotoŠis socioloģisko aptauju jautājums mani vienmēr ir nedaudz mulsinājis. Jo, ja vēlēšanas nav rīt, tad cilvēki nekad nejūtas un nedomā tā, kā viņi jūtas un domā vēlēšanu kampaņu pēdējā dienā. Bet nu neko darīt – nekur pasaulē nekas labāks nav izgudrots, lai sekotu vēlētāju izvēles dinamikai.
Lasīt visu...

21

Ādama nolādēšanas monitorings: ekonomikas izpratne

FotoĀdama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā. No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus.
Lasīt visu...

12

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā

FotoEiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Lasīt visu...

21

AKKA/LAA rijībai un alkatībai nav robežu

Foto5. decembrī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) bija uzaicināta piedalīties Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē. Izskatāmais jautājums – pieejas nodrošināšana periodika.lv pilnam saturam izglītības iestādēs. Tā nu sanācis, ka saskaņā ar šī brīža likumdošanu, periodika.lv saturs ir brīvi pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās, bet, piemēram, skolu bibliotēkas formāli nav publiskas bibliotēkas un tāpēc tur, tāpat kā no publisku lietotāju datoriem ir pieejami tikai tie laikraksti, kas izdoti līdz 1946. gadam (nākamgad kļūs pieejams arī 1947. gads).
Lasīt visu...

15

Par partiju pārbēdzējiem, suņiem un blusām

FotoPublicējam mazmazītiņu fragmentu no Rīga TV24 aizvadītās nedēļas raidījuma TOP5, kurā Lato Lapsa sniedz, domājams, visiem labi izprotamu skaidrojumu par mūsdienu Latvijas politiķiem, kas "Latvijas labā" no vienas partijas mēģina pārbēgt uz kādu citu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

“Replace Baltica”, un vai jauna migrantu iepludināšana glābs Latviju

Ieraudzīju sejgrāmatā diskusiju par migrāciju. Paldies rakstītājiem, ierosinājāt arī mani izteikties. Tā kā domas gaŗākas par caurmēra sejgrāmatas atsauksmi...

Foto

JKP nepieļaus savās rindās negodprātīgus politiķus

Lai nodrošinātu Jaunās konservatīvā partijas (JKP) principu un vēlētājiem doto solījumu pildīšanu – strādāt sabiedrības, nevis šauru grupu interesēs, JKP...

Foto

Ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki liek kāju durvīs

Ievērojot, ka ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki savai likumdošanas iniciatīvai (Kopdzīves likums) ir savākuši 10 tūkstošus...

Foto

Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani

Sīnaja pussalas pilsētā Ravdā (al Rawdah) 25.novembrī sunnītu musulmaņi uzbruka vietējai sūfiju mošejai un, izmantojot sprāgstvielas un šaujamieročus, nogalināja vairāk nekā...

Foto

Advokāta piezīmes uz Anša Ataola Bērziņa (ne)izdošanas lietas materiāliem

Novembra beigās beidzot bija iespējams iepazīties ar oficiālo Čehijas tiesas nolēmumu, ar kuru nolemts, ka mans klients...

Foto

Latvijas Zaļās partijas valde aicina savus ministrus un zaļos Saeimas deputātus iestāties pret grozījumiem noteikumos par koku ciršanu mežā

29. novembra valdes sēdē Latvijas Zaļās partijas...

Foto

Kāpēc „Silavas” direktors sešu gadu laikā kardināli mainīja viedokli par cērtamajiem kokiem

„Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku...

Foto

Etniskais sadisms un patogēnais tārps

Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties par visas tautas ciešanām....

Foto

Somijas piemērs - vai Latvijas mežu nākotne?

Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas...

Foto

Neļaujiet vēl vairāk iznīcināt Latvijas mežus

Jūs uzrunā iniciatīva 100 kailcirtes Latvijas simtgadei. Mēs esam vairāku organizāciju un privātpersonu sākta kustība, un mūsu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Zemkopības...

Foto

Tjarvei-Ločmelei no vēršanās Ģenerālprokuratūrā nekas nesanāk, tagad iesniegumu Kalnmeieram nosūta Paiders

Žurnāla Ir izdevēju pārstāvei Nellijai Tjarvei (publiski zināma kā Ločmele) vēršanās Ģenerālprokuratūrā pret žurnālistu Juri Paideru nekādus...

Foto

Aicinām valdību nepieņemt grozījumus noteikumos par koku ciršanu un rosinām Latvijas iedzīvotājus parakstīt petīciju

Trešdien, 22.novembrī, Zemkopības ministrija nosūtīja piecu dienu saskaņošanai pēc starpministriju sanāksmes precizēto...

Foto

Ušakovs virza neveselīgu politiku, „Saskaņa” tiek izmantota kā „satelītpartija” Lembergam

Saskaņas un Aivara Lemberga pakļautībā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sadarbība ir pastāvējusi vienmēr. Tā tas...

Foto

„Rīdzenes sarunas”: nevienu konkrētu faktu neminēšu, bet aizdomas apstiprinās

Patstāvīgi strādājot ar oligarhu krimināllietas un operatīvās lietas materiāliem, esmu guvis pārliecību, ka pieņēmumi par valsts sagrābšanas...

Foto

Deputātu pieprasījums par Ašeradena ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par subsidētās elektroenerģijas ražošanu

Mēs, Saeimas deputāti, saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli un Latvijas Republikas Satversmi,...

Foto

Operatīvās informācijas avotu filosofija

Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK. Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija...

Foto

Imigrācija - fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī...

Foto

VID nodokļu audits un pušu tiesības

Statistika jau daudzus gadus nemainīgi apstiprina: ja Valsts ieņēmumu dienests (VID) nolēmis veikt nodokļu auditu, aptuveni 95% gadījumu tas noslēgsies...

Foto

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta stāvoklis tuvojas bioloģiskajai nāvei

Kopš Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) augustā pametusi tā direktore Sarmīte Villere, dienesta stāvokli var raksturot kā klīnisko...

Foto

Vai Maizīša aste ir čekas maisos?

“Drošības dienestiem, redzot kartotēku, ir zināms, ar ko ikdienā nodarbojas personas, kas strādājušas VDK,” – šādi Saeimas cilvēktiesību komisijas sēdē...

Foto

Latvieši, nepieļaujiet mūsu kļūdas ar mežu iznīcināšanas grozījumiem

Mēs esam iepazinušies ar grozījumiem, kas ierosināti Latvijas mežu ciršanu regulējošajos noteikumos un ietekmētu milzīgas mežu platības, atļaujot...

Foto

Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas...

Foto

Esiet gatavi rīkoties

Mīļā Latvijas tauta! Es sirsnīgi sveicu jūs Latvijas dzimšanas dienā! Es to daru ar patiesu lepnumu. Šodien sākas Latvijas simtais gads. Gadsimts nozīmē...

Foto

Vai Latvija kļūs par Eiropas kabeļu izgāztuvi?

Kad iegādājamies Eiropā ražotas sadzīves preces, tad paļaujamies taču, ka eksistē noteikti standarti (ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā),...

Foto

Dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes

1918. gada 18.novembris ir tā vēsturiskā diena, kurā pirms 99 gadiem tika proklamēta mūsu...

Foto

Nāk kailcirtes izgreznot Latviju?

Jau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu...

Foto

Valsts svētkos vēlu beidzot sākt domāt par nacionālo drošību

Patriotiskā nedēļa pirms mūsu valsts svētkiem ir laiks, kad cildinām Latviju un arī tos cilvēkus, kas rūpējas...

Foto

Par Neo lietu – pie prezidenta

Lai arī šī gada 27. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atstāt spēkā Rīgas apgabaltiesas 2017. gada 17. janvāra...

Foto

Kāpēc lai Čakša rūpētos par resursu efektīvu izmantošanu, ja var vienkārši paprasīt Saeimai vēl 16 miljonus

Saeima no valdības ir saņēmusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma projektu,...

Foto

Pirms četriem gadiem pirmoreiz publicēts raksts: vai aicinājums turpināt „dzīvot melos”?

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja (raksts pirmoreiz publicēts 2013. gada decembrī)...