Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši
Dainis Īvāns04.05.2022.
Komentāri (78)
Iesaki rakstu: 
Tik daudz laimīgu cilvēku seju kā 1990. gada 4. maija pievakarē pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojuma par valsts neatkarības atjaunošanu Latvijā neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam. Pret debesīm cēlās rokas ar uzvaras simbolā izstieptiem pirkstiem. 4. maijs bija uzvara gan jaunievēlētajiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja "par", gan cilvēku tūkstošiem, kas pie tagadējās Saeimas nama, mājās un darbavietās saskaitīja tās 138 balsis. Gandrīz neticama uzvara pēc pusgadsimta okupācijas, sovjetizācijas un rusifikācijas. Izcīnīta kailām rokām pret totalitāru impēriju un "pasaulē otro" armiju.
Ārēji 1990. gada 4. maijā viss it kā bija pa vecam. PSRS militāri rūpnieciskais komplekss Latvijā kaut ko ražoja mūžīgajam karam pret Rietumiem. Vairāki simti padomju armijas bāzu Latviju padarīja par vienu no visvairāk militarizētajām teritorijām pasaulē. Tomēr PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins tūlīt pēc 4. maija balsojuma brīdināja jaunievēlētās Augstākās padomes vadību, ka viņa armija no "nacionālistu tīkojumiem" īpaši sargāšot Rīgas Ļeņina pieminekli. Krievu bruņutehnika aplenca arī Liepājas ļeņinekli. Latvijā tādu bija aptuveni četrdesmit. Ienaidnieks paredzēja, ka Maskavas vara beigsies, kad sāksies tās galveno simbolu demontāža.
Okupācijas simbols Pārdaugavā, šķiet, nevienu vēl īsti neinteresēja. Tas vēl nebija pārvērsts Krievijas revanšistu un propagandistu svētvietā. 1990. gada 9. maijā ģenerālis Kuzmins apmierinājās vien ar "neuzvaramās" armijas parādi Daugavmalā. Par varītēm viņš vēl gribēja tās skatītāju tribīnēs ievilkt visu atgūtās Latvijas vadību. Augstākās padomes Prezidijs no šī ielūguma atteicās.
Viss Latvijas pārejas posms uz neatkarību un demokrātiju kopš toreizējā 4. maija jau uzskatāms par simbolu, argumentu un likumu karu. Maskavas un Latvijas. Augstākajā padomē pretim Tautas frontes vairākumam turējās komunistiskā opozīcija ar prāvu padomju armijas un VDK virsnieku kodolu. Arī tā nikni sargāja savus simbolus un kolonistu privilēģijas. Vēl pirms 4. maija PSRS prezidents Gorbačovs LTF vadību brīdināja: "Nekur neaiziesiet! Tauta jūs gāzīs!"
Augstākās padomes Neatkarības deklarāciju viņš izsludināja par apturētu un "neatbilstošu PSRS konstitūcijai" kopš pieņemšanas brīža. Mēs atbildējām, ka Latvijas Satversmei nav nekā kopīga ar viņa konstitūciju. Sākās divu varu laikmets, caur kuru devāmies uz priekšu kā pa naža asmeni. Stīvējās divas prokuratūras, Latvijas un PSRS. Pastāvēja divas ekonomikas, PSRS brūkošā un Latvijas cerīgā. Karoja divi karaspēki, PSRS armija un mūsu gara spēks. Jau 15. maijā brāļu Kokaru diriģēts koris un LTF brīvprātīgie kārtības sargi stājās pretī Gorbačova piesauktajai "tautai", galvenokārt civildrēbēs pārģērbtiem krievu karaskolu kursantiem, kas organizēti lauzās Augstākās padomes namā. Ar tādu pašu argumentāciju, kā Putins tagad laužas Ukrainā. Tikai mūsu Augstākās padomes gāzēju uzbrukums izira ap pusdienlaiku.
Tad armijas kazarmās sākās pusdienu laiks. Tomēr bruņoti uzbrukumi un provokācijas te vienā, te otrā Latvijas vietā gan muitniekiem, gan Latvijai lojāliem miličiem turpinājās. Te leģionāru, te sarkanarmiešu pieminekļiem, te savējiem, te svešiem, kā tas parasts arī Putina Krievijā, tika pa kādam armijas ziķeru sagādātam spridzeklim. Esmu pārliecināts, ka šo laiku izturēt līdz galam un uzvarēt gan Augstākās padomes deputātiem, gan Latvijas sabiedrībai ļāva tieši 4. maijā līdzīgi kodolreakcijai iegūtā un atraisītā pašapziņa, drosme, noteiktība un aša izlēmība, kam pretinieks nespēja turēt līdzi.
Viens no LTF un Augstākās padomes vadītājiem profesors Pēteris Laķis pārejas parlamenta misiju raksturoja vārdiem: "Vispirms jāsagrauj bordelis, ko sauc par Latvijas PSR, un jāizmētā akmeņi tā, lai neviens tos nespētu salasīt. Pēc tam – ko kājas nes, uz Rietumiem!"
Vai un kā tas izdevies, vēl vajadzētu pētīt akadēmiskajai zinātnei un mākslai. Skaidrs, ka Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši. Ļeņinekļu vietā viņi nu pielūdz citus simbolus un rod citas enkurvietas grimstošajam krievu karakuģim. Tāds ir bēdīgi slavenais Pārdaugavas piemineklis. Tāpēc tas nav pārdēvējams. Nav pārveidojams. Vienīgā patiesībai atbilstošā "atbrīvotāju" monumenta transformēšanas iespēja būtu driskainā sievietes tēla novietošana līmeniski pret tikko kā Ukrainas karā atmaskoto izvarotāju, marodieru un slepkavu grupu. Labākais un 4. maija ideāliem atbilstošākais lēmums būtu betona varmāku "izformēšana". Varbūt vienīgi stabus atstājot zirgu piesiešanai. Par godu mūsu un ukraiņu Uzvaras dienām.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
