Iesaki rakstu: 
Vakar izlasīju skumju stāstu, ka civilizētajā Kanādā boksa ringā ir nosista astoņpadsmit gadus veca meksikāņu meitene Dženete. Nezinu, kā šo cīņu baudīja tuvu ringam esošie kanādiešu labieši, bet visdrīzāk baudīja katru sitienu pa nu jau mirušās meitenes galvu.
Latvieši šajā ziņā nav izņēmums, un nu mums ir civilizētās cīņas – boksa supergladiators Mairis Briedis, kurš var pārsist uzaci ne vienam vien un, kazi, arī nosist. Tuvu ringam asins pili no pretinieka uzacs par milzu naudu ir gatavi baudīt simtiem mūsu bāleliņu.
Varbūt Rietumu cilvēce kopš senās Romas laikiem nemaz tik daudz nav mainījusies. Holivudas filmas mums rāda, kā šļakst asinis Kolizejā, bet būtiskākais, ka galvenais mīļais varonis ir sveiks un vesels, - kas tur tika nokauts, tas pupu mizas.
Savulaik ar savu kolēģi – vēstures zinātāju, kurš ir tāds pats basketbolmīlis kā es, braucot uz augsta līmeņa basketbola spēlēm, spriedelējām, vai grozā no augšas ietriekta bumba (slam dunk) ir tāds pats gandarījums sabiedrībai, kāds pirmajā mūsu ēras gadu simtenī Kolizejā nocirsta galva… Mūsu atzinums bija - visdrīzāk, ka jā.
Ar nosacītām šausmām skatījos Tokijas olimpisko spēļu sieviešu cīņas cīņu sporta veidos, kur daža jaunkundze otrai uzkāpj uz kakla un žņaudz. Nu šajās spēlēs beigto, paldies dievam, nebija, nebija, bet cik ilgi… Pieļauju, ka daļai pasaules sabiedrības šī ne pārāk radikālā sieviešu laužšanās patika.
Pirms neilga laika jeņku policists, pārmēru žmiedzot veikala apzadzēju, izpelnījās smagu sodu. Zaglis ņēma galu, un viņa aizstāvības procesijas ielās nerimās mēnešiem ilgi. Štrunts par nosisto meksikāņu meiteni, mums skatīt šo cīņu tak bija interesanti.
Tajā pat laikā Rietumu sabiedrībai, ir pilnīgi nepieņemami un par milzīgu nesmukumu tiek uzskatīts, aizstāvot manas zemes vai, kā tagad modernāk teikt, Eiropas Savienības robežas, izšaut lodes pāri robežpārkāpēju galvām. Neatkarīgi no tā, vai tas būtu Silenē, Lampedūzas vai Lesbas salā.
Toties bezjēdzīgi izšaut simtiem lādiņu par baisu naudu manas valsts armijai, kura nespēj nosargāt manas valsts robežas, ir pilnīgi normāli,
Latvijā ir brīnišķīgas sabiedriskās organizācijas, cik saprotu, SABIEDRISKĀ LABUMA, kuras pašlabuma vārdā aizstāvēs savu pašlabumu. Nu piemetam naudiņu arī tām.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
