Iesaki rakstu: 
Lai nebūtu kādu neskaidrību vai pārmetumu, uzreiz paskaidrošu - attiecībā uz Rīgas un tās satiksmes "saimnieku" izdarībām ar sabiedriskā transporta tarifiem un saistītajām cenām es esmu ārkārtīgi mazieinteresēta persona.
Riskējot izskatīties pēc budža, tomēr izkāpšu no skapja un atzīšos, ka galvaspilsētas sabiedrisko transportu pēdējos gados lietoju caurmērā dažas reizes mēnesī - un itin mierīgi varu no šīm dažām reizēm atteikties.
Pavasarī, vasarā un rudenī, cik vien ilgi iespējams, braucu ar skūteri - un, pateicoties šim naskajam mazgabarīta transportlīdzeklim, uz mani īpaši neattiecas ne satiksmes sastrēgumi, ne autostāvvietu maksas.
Pārējā laikā braucu ar mašīnu - un, tā kā šo laiku izmantoju, lai ar audiogrāmatu palīdzību mācītos spāņu valodu, sastrēgumi mani īpaši neuztrauc. Turklāt zinu centrā dažas vietiņas, kur mašīnu var nolikt bez maksas - arī "saimnieku" stāvvietu maksas celšana mani nesatrauc.
Taču, pat nebūdams neko īpaši ieinteresēts un tādēļ arī bez motivācijas aizrautīgi lādēt Rīgas pašvaldības īpatnos sociāldemokrātisko vērtību nesējus, nevaru neatzīt, ka atšķirībā no daudzām citām viņu "saimnieciskajām darbībām" šī nu vienreiz ir pašā saknē nesaprotama.
Protams, raugoties uz tām, jau ilgāku laiku ir bijis pagrūti saskatīt kaut jel kādu principiālu atšķirību starp vienotībnieku un saskaņiešu "saimniekošanas" rokrakstiem, - drīzāk jau tie ir bijuši pārsteidzoši vienādi.
Vieni sākumā noslēdz līgumu par vilcienu piegādēm, bet pēc tam sāk domāt, vai vispār tik daudz vajadzēja pasūtīt, kur ņemt visu vajadzīgo naudu un kāpēc gan visi "otkati" nav nonākuši pareizajās rokās.
Otri tieši tāpat vispirms savelk līnijas uz centra ielām, bet pēc tam atceras, ka "piemirsuši" veikt kaut jel kādu transporta plūsmu analīzi, un neliekas ne zinis, ka savilktās līnijas der visam kam, tikai ne netraucētai un drošai velosipēdistu kustībai.
Vieni "saimniekotāji" lien vai no ādas ārā, lai neatklātu, ar kādiem noteikumiem īsti tiek pārdota valsts banka vai bankrotējis metalurģijas uzņēmums. Otri savukārt gatavi kaut nožņaugties, lai tikai neatklātu, kā tad īsti viņu "saimniekošanas" paraugs - galvaspilsētas sabiedriskā transporta uzņēmums veido savus tarifus. Un tā tālāk.
It kā - jā, tādi nu tie visu līmeņu "saimniekotāji" mums ir, gandrīz vai aprasts, ka tā ir un citādi nez vai vispār iespējams. Taču pašlaik Rīgā notiekošais šo tradicionālo līmeni būtiski pārsniedz.
Tas, ka Rīgas ielu segums pēc silts-auksts-silts-auksts maiņas ik gadu pabrūk, ir ierasta lieta. Taču tas, ka pašlaik pat pilsētas galvenās ielas (par daudzām citām nemaz nerunājot) segums vietumis ir faktiski izjucis, tomēr ir kaut kas neredzēts.
Tas, ka Rīgas "saimnieki" šoreiz uz šo apjomīgo katastrofu vienkārši noskatās, arī ir kaut kas īpašs - iepriekšējos gados tā tomēr nav bijis. Kaut solījumu un taisnošanās līmenī šādas tādas skaņas ir izdotas - atšķirībā no šīs reizes. Šoreiz viņi tiešām vienkārši noskatās.
Tas, ka šoreiz Rīgas "saimnieki" ārkārtīgi būtiskas izmaiņas sabiedriskā transporta tarifos pieņem bez jebkādas iepriekšējas apspriešanas vai pat pabrīdināšanas, arī ir kaut kas samērā neredzēts, - par to, ka šāda jautājuma pēkšņai izlemšanai spēji jārīko ārkārtas domes sēde, nemaz nerunājot. Vienudien pamanīja, rau, ka biļete par lētu, un apšokējās...
Tas, ka argumentācija lēmumam par tarifu faktisko dubultošanu tiek piemeklēta, pat nemēģinot parūpēties, lai tā būtu kaut jel cik pārliecinoša un loģiska, arī ir kaut kas iepriekš neredzēts. Iepriekš ir skaidrots šā vai tā, bet šoreiz vienīgais arguments - pilnīgi neiespējamā kārtā valdība un valdošā koalīcija neesot iedevusi naudu, un nu "saimnieki" izbrīnā esot uz mutes.
Tas, ka pašreizējie Rīgas "saimnieki" mēģina kaut vai savu visēdošo vēlētāju lokā atrast kādu muļķi, kurš noticētu, ka viņi varētu būt bijuši tādi naivuļi, lai pilnīgi stulbi rēķinātos ar kaut ko tik neiespējamu kā nauda no valdošās koalīcijas, arī ir kaut kas neredzēts. Gandrīz vai rodas iespaids, ka "saimniekus" faktiski vairs neinteresē - notic kāds viņiem vai ne.
Tas, kā no malas izskatās kopējās Rīgas "saimnieku" haotiskās darbības ar transporta tarifiem, arī, protams, ir, maigi izsakoties, dīvaini. Patiesībā - vienkārši neiespējami.
Vispirms viņi paziņo par savu lielo, skaisto stratēģisko mērķi - atbrīvot centru no mašīnām, attīstīt sabiedrisko transportu, padarīt to visādā veidā pieejamu un patīkamu, apgrūtināt automašīnu kustību centrā, sazīmēt velojoslas, bet pa Rīgas malām sabūvēt "park&ride" autonovietnes.
Tiktāl visnotaļ loģiski - drusku pātaga, bet daudz vairāk burkānu; šis tas sanāk, šis tas izgāžas. "Park&ride" mēģina, bet atmet; velojoslas sazīmē, bet nenodrošina, lai tās ik pa simt metriem netiktu aizšķērsotas; dārgie jaunie transportlīdzekļi ir jauki, bet cīnīties ar tos smirdīgajiem līdzpilsoņiem Rīgas "saimnieki" nevēlas.
Ar vārdu sakot, viss kā pie mums. Taču tas, kas notiek pašlaik, faktiski līdz pamatiem sagrauj un pārsvītro visu "saimnieku" iepriekš ar grūtībām un ķeršanos paveikto.
Pēc būtības vispirms Rīgas "saimnieki" ir naski rosījušies, lai cilvēkus ar labu vai ļaunu piespiestu atteikties no auto par labu sabiedriskajam transportam. Tagad, kad tas varbūt zināmā mērā arī tiešām ir noticis, šie paši "saimnieki" ar vieglu roku izdara visu, kas viņu spēkos, lai liktu sabiedriskā transporta izmantotājiem no tā atteikties par labu individuāliem transporta līdzekļiem.
Turklāt nekā citādi kā par stulbu cinismu nevar nosaukt faktiski vienīgo "saimnieku" argumentu - nekas, nekas, mēs pie viena uzreiz pacelsim arī stāvvietu cenas, lai jūs, no mūsu zelta tramvajiem izlīduši, ātri vien tajos atgrieztos, izmisumā spiedzot, tā ka nekur jūs neliksieties.
Ar vārdu sakot, noraugoties šajā "saimniekošanā", kas pašlaik izteikti atgādina bez galvas palikušas vistas mētāšanos, pat ārlietu ministra "stratēģija", vispirms demonstratīvi izmetot no Latvijas dažus nenozīmīgus "zīmuļus", bet tad aicinot attiecībās ar Krieviju uzvesties apdomīgi un skrienot uz Maskavu draudzēties, izskatās pārdomāta un loģiska.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
