Rīgas domes vadība lielā slepenībā „bīda” savu slimnīcu apvienošanu
Lato Lapsa, Kristīne Bormane20.11.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgas domes vadība lielā slepenībā ir enerģiski sākusi „bīdīt” Rīgas 1. slimnīcas, Rīgas Dzemdību nama un, domājams, arī Rīgas 2. slimnīcas apvienošanu. Šis plāns, kura mērķis ir nepieļaut Rīgas 1. slimnīcas faktisku bankrotu, risinājuma vārdā likvidējot Rīgas Dzemdību namu kā patstāvīgu pašvaldības kapitālsabiedrību, pagaidām tiek slēpts ne tikai no sabiedrības, bet arī no apvienojamo medicīnas iestāžu ierindas darbiniekiem.
„Mēs neko nezinām, visi jautājumi Rīgas domei,” – šādi Rīgas Dzemdību nama valdes locekļu Santas Markovas un Dagnijas Vilnītes vārdā pavēstīja šīs Rīgas domei piederošās kapitālsabiedrības preses pārstāve, savukārt abu pārējo tāpat domei piederošo slimnīcu vadība uz uzdotajiem jautājumiem saistībā ar iespējamo apjomīgo reorganizāciju vispār nereaģē.
Tikmēr no citas Rīgas Dzemdību nama vadības pārstāves (kuras vārdu Pietiek publiski neminēs, lai pasargātu viņu no iespējamām nepatikšanām) ir saņemts apstiprinājums, ka šāda apvienošanās patiešām tiek organizēta, lai gan pat apvienojamo veselības iestāžu vadībai esot daudz neskaidrību.
„Tas vēl nav pieņemts fakts. Tas ir tikai projekts. Nav zināms, kā tas notiks. Tur vēl gaidāmi ministrijas nolēmumi par 1.slimnīcas statusu. Tas viss ir tikai projekts un domu apmaiņa. Nav skaidri noteikumi, uz kādiem mūs pievieno,” skaidroja Dzemdību nama vadības pārstāve, piebilstot – ja pacientu drošība iegūst, tad viņa uz to raugotie pozitīvi.
Saskaņā ar viņas stāstīto šādai apvienošanai varētu būt redzami arī pozitīvi aspekti: „Tas, ka Dzemdību namam ir vājā vieta, ka tā nav multidisciplināra slimnīca, ir fakts. Kādreiz mums ir bijusi ļoti laba sadarbība ar 1.slimnīcu, kad tā bija neatliekamās palīdzības slimnīca. Tas bija mums atbalsta vieta. Mēs varējām dabūt speciālistus. Šajā etapā, kad tā ir ambulatora slimnīca, šī sadarbība ir mazinājusies. Ja tāda sadarbība būtu, tas mūs stiprinātu pilnīgi noteikti.”
Tikmēr domes vadībai tuvi avoti ir informējuši, ka apvienošanas plāna galvenais mērķis esot nevis domāt par pacientu drošību un iespējām, bet gan „glābt Saskaņai lojālo 1. slimnīcu ar tās pašreizējo valdi”.
Saskaņā ar šo avotu skaidrojumu atbilstoši jaunajiem valdības noteikumiem par veselības aprūpes finansējumu no 1. janvāri tiek ievērojami samazināts pakalpojumu klāsts, ko veic dienas stacionāros, līdz ar to 1. slimnīcai varētu draudēt pat bankrots.
Kā rāda Lursoft datu bāzē atrodamais slimnīcas pagājušā gada darbības pārskats, tās kopējais apgrozījums pērn bijis 14,25 miljoni eiro, no kuriem lielākā daļa – 6,07 miljoni saņemti kā valsts budžeta līdzekļi ambulatorajai aprūpei. No maksas pakalpojumiem gūti 5,86 miljoni eiro, bet no domes – tikai nepilni 800 tūkstoši eiro.
Lai glābtu situāciju, 1. slimnīcai būtu jākļūst par vairākprofilu slimnīcu, bet to var panākt tikai, būtībā likvidējot Rīgas Dzemdību namu - slimnīcu ar ilggadīgām tradīcijām un labu struktūru. Dzemdību nams tad tiktu iekļauts apvienotās slimnīcas sastāvā.
„Saprotams, ka Rīgas dome ir pieradusi pie reorganizācijām - namu pārvalžu, tramvaju, trolejbusu, bet slimnīcas un pacienti nav gluži tas pats, jo darbinieku stāvoklis nenoliedzami pasliktināsies un arī par pacientu ieguvumiem ir nopietni jāšaubās,” skaidro domes vadībai tuvie avoti.
Nekādu oficiālu skaidrojumu par slimnīcu apvienošanas plāniem un to pamatojumu Pietiek no domes vadības divu nedēļu laikā nav izdevies saņemt. Jau vairākas dienas par šo tēmu klusē arī Andas Čakšas vadītā Veselības ministrija, skeptiķiem dodot iespēju kārtējo reizi norādīt uz iespējamo ministres pārstāvētās Zaļo un zemnieku savienības un domē dominējošās Saskaņas neformālu „saspēli” praktiskas dabas jautājumos.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
