Rīgas pašvaldības izdarību rezultāts ir tas, ka šobrīd ielās valda sankcionēta un nekontrolēta anarhija
Verners Gabranovs09.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīga. Esošās satiksmes infrastruktūras ietvaros kā prioritāte tiek sasteigti ieviesta velobraukšana un pārvietošanās ar elektroskūteriem. Tas apdraud pašu riteņbraucēju, gājēju, citu satiksmes dalībnieku drošību. Ieviesēji un aizstāvji piesauc Nīderlandes un citu valstu piemērus, kur esot tieši tā kā vajagot būt Rīgā. Blēņas! Rīgas pašvaldības izdarību rezultāts ir tas, ka šobrīd ielās valda sankcionēta un nekontrolēta anarhija!
Un, proti, - vesela satiksmes dalībnieku grupa ir anonīma un nekontrolēta. Anonīma - tas nozīmē - bez atbildības, kas satiksmē kā jebkurā ar risku saistītā jomā ir nepieļaujami principā. Tajā pašā Nīderlandē visi velosipēdi ir reģistrēti, velosatiksmi regulē stingri satiksmes noteikumi, un skolās jau no mazākajām klasēm mācību programmā ir satiksmes noteikumi.
Mums ir moderns, ar atbilstošiem resursiem apgādāts dienests - CSDD, kas var veikt velosipēdu reģistrāciju, katram braucamajam piešķirot numuru vai tos čipojot kā suņus. Tas risinātu arī apdrošināšanas lietu, kas nepieciešama katram satiksmes dalībniekam. Un jāsamaksā mazs, bet taisnīgs nodoklītis, lai man nav jāfinansē staķīš..., piedodiet, stabiņu mazgāšana.
Katram braucējam būtu jānokārto kāds eksāmens, jo satiksmē nedrīkst piedalīties bez pamatzināšanām par to, piemēram, vadājot paštaisītā kulbā mazus bērnus. To varētu darīt, piemēram, autoskolas. Nevajadzētu būt tā, ka dzērājs, zaudējis tiesības piedalīties satiksmē ar vienu braucamo, nākamajā dienā to turpina darīt ar citu braucamo! Vai regulāri "pālī" braukāt ar velo.
Ir jābūt ceļu policijas nodaļai (kā tajā pašā Nīderlandē), kas kontrolē šo satiksmes segmentu, patrulējot uz divriteņiem. Nomas elektrisko skūteru darbība būtu jāfokusē uz parkiem un tamlīdzīgām atpūtas vietām, bet privātie jāreģistrē kā satiksmes dalībnieki ar visām no tā izrietošajām atbildībām un pienākumiem.
Tiem būtu jābūt bijušiem pašiem pirmajiem soļiem Rīgas velosipedizācijā, līdztekus risinot satiksmes infrastruktūras piemērošanu ielu funkcionalitātes pārdalei (Rīgas centra apvedceļi). Atcerēsimies piesaukto Nīderlandi, kur iedzīvotājus uz riteņiem pārsēdināja XX gadsimta 70. gadu degvielas krīze, nevis domubiedru pulciņš.
Tāpat jāregulē velo izmantošana publiskos masu pasākumus (salūti, koncerti utt), kur gan šis dzelzs gabals, gan stabiņi būs posts citiem un pašiem braucējiem. Arī cilvēku pilnā Vecrīgā (gan tā atkal tāda būs) velo īsti nebūs ok. Pagaidām, kamēr Rīga mierīga kā lauku ciems, var pildīt "vēlētājiem dotos solījumus", pa galvu pa kaklu naktīs pārkrāsojot ielu svītras un savā starpā ķildojot sabiedrību. Ja nav secīga rīcības plāna, tad tā ir "zīmēšanās" un amatierisms...
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
