Iesaki rakstu: 
Padomju laikos bija tāda pietiekami izplatīta paruna - valsts izliekas, ka tautai maksā, tauta savukārt izliekas, ka strādā.
Tie laiki ir pagājuši, bet neatkarīgās Latvijas valsts visu līmeņu vadītāji un pusvadītāji dara visu iespējamo, lai šīs parunas fundaments reālajā dzīvē nevis gaistu, bet tikai plauktu.
Šīs parunas attiecināšana uz visdažādāko valsts apmaksāto nodarbju pārstāvjiem - policisti ir tikai visbiežāk pieminētie, ne vairāk - jau ir klasika. Taču ne jau par valsts maksātajām algām vien runa.
Tas, kas pašlaik visos līmeņos notiek Latvijas valstī, - tiek attīstīta un veicināta visiem iesaistītajiem ērta totālas bezatbildības sistēma, vienalga, vai būtu runa par banku uzraudzīšanu vai piļu glābšanu. Tās atšķirība no padomju laikiem - izliekas, ka strādā un par kaut ko atbild, arī tie, kam, maigi izsakoties, maksā tīri labi.
Ņemsim par piemēru to pašu Rīgas pils degšanu, kas mums tīri cilvēciski pašlaik rada drīzāk atvieglojuma sajūtu.
Kā nu ne. Izskatījās baisi, varēja nodegt puse Latvijas vēstures, bet laimīgi nenodega. Tehnikas bija maz, tā pati lūza un plīsa, bet ugunsdzēsēji strādāja varonīgi. Tad vēl kultūras ministre varonīgi lauzās degošajā pilī, lai inspicētu augstāk minētos vēstures krājumus - ko lai saka, kūl!
Ar vārdu sakot, viss varēja beigties briesmīgi, bet beidzās tīri tā neko. Pils tikai papostīta, vēstures krājumi tikai pabojāti, toties laba sajūta, ka visi bija uzdevumu augstumos, varonīgi rosījās un izdarīja visu, kas nu bija viņu spēkos.
Tieši šāda noskaņa ir vajadzīga visiem tiem, kuru nolaidības, nevīžības, primitīva slinkuma un totālas bezatbildības dēļ šis posts vispār atgadījās.
Patiesībā kultūras ministrei, kas laužas degošā pilī, vajadzētu nevis uzslavu un sajūsmu, bet vienkārši pa kaklu (administratīvi, protams).
Tieši viņa ir pirmais un galvenais atbildīgais par to, ka vēstures muzeju krājumi pilī vispār bija palikuši. Nebija amatā ne pirmo nedēļu, ne pirmo mēnesi - visu labi zināja un to pieļāva.
Tikpat ļoti pa kaklu vajadzētu "Valsts nekustamo īpašumu" vadībai - visiem tiem, kas tur saņem savas desmitu tūkstošu latu algas.
Skraidīt pa televīzijām un stāstīt par notikušo, protams, ir jauki, bet kāpēc šī enerģija netika tērēta iepriekš, nodrošinot it kā apsaimniekotajā īpašumā signalizāciju un sarīkojot elementāras ugunsdrošības mācības?
Un, protams, vēl pamatīgākas piepes vajadzētu visai ugunsdzēsēju augstajai priekšniecībai - līdz pat iekšlietu ministram.
Visu cieņu vīriem, kas, nesaņemot pat 300 latu mēnesī, varonīgi nodzēsa visu dzēšamo, bet ne mazākās cieņas tušņiem priekšnieku un puspriekšnieku krēslos, kas visu ugunsdzēsības sistēmu ir nolaiduši līdz tādam kliņķim, kāds bija uzskatāmi vērojams pils degšanas un dzēšanas laikā.
Te, protams, ministres, valsts īpašumu apsaimniekotāju un ugunsdzēsēju aizstāvji vienā balsī var iebrēkties - bet nu ko tad tie nabaga cilvēki var izdarīt, ja valstij vienkārši nav naudas? Viņi tak, redz, pēc labākās sirdsapziņas, bet vienkārši nav naudiņas, nav, un viss.
Nē, ne jau naudas trūkums viens un pats par sevi vainojams. Uz to, protams, ir ērti atsaukties, bet patiesībā vainīga ir totālās bezatbildības sistēma un augstāk minētie kungi un dāmas, kas kopā ar vēl simtiem un tūkstošiem tādu pašu tajā jūtas izcili komfortabli.
Kultūras ministre tagad vaimanā, ka muzeju krājumu pārvešanai krīzes laikā vienkārši esot nogriezta nauda - un tā tas palicis, neko nevarot darīt.
Bet ko tas nozīmē - neko nevarot darīt? Tad kāpēc tu, kundzīt, pieļāvi, ka remontdarbi vispār tiek sākti? Vai tad, ja tev nebūtu bērnu ratiņu, lai savu bērnu pastumtu tālāk no metinātāja darbavietas, tu arī teiktu - nu, neko darīt, gan jau viss būs labi? Jeb tomēr visu to enerģiju, kas pašlaik tiek izmantota, lai smīdinātu cilvēkus gan pašu mājās, gan citviet pasaulē, izlietotu, lai situāciju nekavējoties atrisinātu?
Par tā sauktajiem valstiskajiem apsaimniekotājiem - tas pats. Naudiņas, lūk, neesot bijis, bet vispār viss esot ticis kontrolēts, cik nu vien var.
Kam, mīļie, nebija naudiņas? Dažiem simtiem latu ducim dūmu detektoru bēniņos, kas tiktu pievienoti jau esošajai signalizācijai? Naudiņas nebija vai varbūt tomēr nebija kaut mazākās ieinteresētības un atbildības sajūtas?
Un vai tiešām "Valsts nekustamo īpašumu" priekšniece, ja viņas privātmājā notiktu kādi apjomīgi remontdarbi ar metināšanu un vēl nezin ko, ik vakaru labticīgi nodomātu - nu, ko nu tur iet skatīties, jauki cilvēki, gan jau viņi tur visu tā kārtīgi un droši? Un vai tiešām nu nemaz nepārbaudītu - vai kāpnītes uz remontdarbu vietu vispār ir pieejamas?
Un, protams, ugunsdzēsēju priekšniecība. Jā, jā, visi zina, ka ugunsdzēsējiem ir veca tehnika un nav finansējuma tās nomaiņai, - bet jau atkal runa nav tikai par naudu.
Tieši šī ugunsdzēsēju priekšniecība pieļāva, ka uz visu galvaspilsētu ir tikai viens darba kārtībā esošs pacēlājs, tieši šī ugunsdzēsēju priekšniecība izmisīgi kulstījās, kamēr spēja noorganizēt pat normālu ūdens padevi, un tieši šī ugunsdzēsēju priekšniecība pieļāva, ka uz ugunsgrēku brauc tehnika, kas var saplīst jebkurā mirklī, - un arī saplīsa, kā labi zināms.
Atkal teiksiet - nu, bet naudiņas tak nav! Nē, ne naudiņas neesamībā vien vaina - tieši šī ugunsdzēsēju priekšniecība arī pieļāva, ka tās vadītajam dienestam Rīgas pils objektu izvietojums un pieejamība radīja ne mazums pārsteigumu. Un runa, atcerēsimies, ir nevis par kādu Vilkadirkšņu šķūnīti, bet Valsts prezidenta pili - pieļauju, ka vienu no pieciem ja ne sabiedriski, tad valstiski svarīgākajiem objektiem visā Latvijā.
Tiešām naudiņas nav katastrofāli? Bet vai esat dzirdējuši par kādu ugunsdzēsēju priekšnieku, kurš būtu metis galdā atlūgumu, skaļi paziņojot, ka bez tehnikas atjaunošanas nevar uzņemties atbildību par neizbēgamajiem dzīvību un mantas zaudējumiem?
Nē, neesat - jo šiem kungiem savs krēsls un tajā saņemamā alga vienmēr ir bijusi pirmajā vietā; jā, viņi ir gatavi klusi pagūģoties, ka naudiņas nepietiek, bet, ja nekas nesanāk, pieklust un ieraujas krēslā. Jo ne ar ko jau neriskē, reālas atbildības jau pilnīgi nekādas: tās vietā - iespēja ja ne plandīties ap degošo pili, tad vismaz ar valstiski norūpējušamies fizionomijām vērties TV kameru objektīvos un stāstīt, kā esot izdarīts viss iespējamais...
Vienīgais šādas sistēmas defekts - tā nav ērta visiem tiem, kuri ir tās ārpusē.
Kam tad?
Tiem, par kuru kopējās vēstures mantojumu rūpējas kultūras ministre, kas varonīgi tekalē ap šo te degošā pilī esošo mantojumu, kuru pati tur iepriekš pametusi.
Tiem, kuru kopējās valsts īpašumu it kā apsaimnieko it ne par ko reāli neatbildoši valstiskie pseidoapsaimniekotāji.
Tiem, uz kuru degošo māju ugunsdzēsēju priekšniecība atsūtīs varonīgus ugunsdzēsējus ar cauriem spaiņiem.
Beigu beigās - tiem, kuru valsts valdības vadītājs, to visu labi redzot, jau tradicionāli aprobežosies ar "situācijas izvērtējumu" un "jautājuma izskatīšanu" slēgtā valdības sēdē.
Nu, jā, protams, slēgtā, - jo citādi tak lumpeņi vēl uzzinās, ar kādiem argumentiem visas nosauktās personas atzītas par savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas pildījušām.
P.S.
Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes pagājušā gada atalgojums valsts darbā par savu pienākumu pildīšanu - Ls 20 322.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka Oskara Āboliņa (attēlā) pagājušā gada atalgojums valsts darbā par savu pienākumu pildīšanu - Ls 23 455.
VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes priekšsēdētājas Baibas Strautmanes pagājušā gada atalgojums valsts darbā par savu pienākumu pildīšanu - Ls 7891 par trim mēnešiem.
VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes locekles Olgas Geitus-Eitvinas pagājušā gada atalgojums valsts darbā par savu pienākumu pildīšanu - Ls 13 443 par nepilniem sešiem mēnešiem.
VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes locekļa Jāņa Valdmaņa pagājušā gada atalgojums valsts darbā par savu pienākumu pildīšanu - Ls 11 467 par nepilniem pieciem mēnešiem.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
