„Rīgas satiksmes” korupcijas skandāls var būt liktenīgs arī bijušajam politbanķierim Valdim Siksnim
Pietiek lasītājs06.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kādreizējais ar dažādām partijām saistītais banķieris Valdis Siksnis šogad negaidīti ticis ierauts divos korupcijas skandālos, kuri bijušajam politbaņķierim var izrādīties liktenīgi.
Pirmais aizsākās jau pirms kāda laika, pateicoties jauno politisko spēku interesei par valstij piederošo Citadeles akciju pārdošanu Ripplewood investoru konsorcijam. V.Sikšņa Callidus pārstāvēja Ripplewood intereses un ir bēdīgi slavens ar "darījumu veicinošā" brauciena uz Gruziju organizēšanu. Parlamentārā izmeklēšanas komisija atzina šo Gruzijas braucienu par koruptīvu. Taču koalīcijas atbalsta trūkuma dēļ lieta tālāku virzību neguva.
Kā zināms, valstij piederošās Citadeles akcijas tika pārdotas Ripplewood par nesamērīgi zemu cenu. Pašam Valdim Siksnim tikt pie daļas no šī kumosa gan neizdevās jo "investori" viņu šajā darījumā vienkārši uzmeta. Taču Callidus un Valda Sikšņa nedienas ar to visdrīzāk nebeigsies.
Pēdējā korupcijas skandālā ierautā Rīgas satiksme izmantoja Callidus pakalpojumus daudzu simtu miljonu eiro finansējuma piesaistē. Kaut arī pagaidām finansējuma piesaistes organizēšana nav publiski izskanējusi KNAB izmeklētās Rīgas satiksmes lietas kontekstā, vairāki avoti apstiprina, ka šis jautājums jau ir nonācis tiesībsargu redzeslokā.
Zīmīgi, ka pēdējos pāris gados Valdis Siksnis publiskajā vidē centies distancēties no korporatīvo finanšu kompānijas Callidus, pozicionējot sevi kā vienu no aktīvajiem pensiju pārvaldītāja Indexo (viens no akcionāriem ir arī apcietinātais Māris Martinsons ar sava dēla Mārča starpniecību) dibinātājiem, kas cīnās par taisnīgu finanšu vidi.
Viena no gaidāmajām un būtiskākajām norisēm ir jaunās valdības izveide. Alternatīvais scenārijs būtu Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Kā zināms, ekspolitbanķieris Siksnis pēdējos gados ir izrādījis finansiālās simpātijas Vienotībai. Jaunajiem politiskajiem spēkiem zaudējot kontroli pār situāciju, gan valstij piederošo Citadeles akciju pārdošana par nesamērīgi zemu cenu, gan Rīgas satiksmes korupcijas skandāls var beigties ar čiku.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
