Rihards Kols atklāj Evas Juhņēvičas "veiksmes stāsta" noslēpumu

Kols 11. janvārī sociālajos tīklos publicēja ierakstu, kurā paziņoja: “Šodien saņēmu poti pret SARSCoV-2. Pote nesāpīga, pašsajūta kopumā laba...” Uz šo ierakstu reaģēja LTV1 raidījuma “De facto” žurnāliste Inga Šņore: “Kā tika organizēta Jūsu pieteikšanās vakcinācijai? Pats lūdzāt Mūrnieces kundzei Jūs ielikt kaut kādā īpašajā sarakstā? Viņa piedāvāja, Jūs neatteicāties? Varēja izvērtēt savu nozīmīgumu un kaut kur pieteikties?” Rihards Kols: “Ar mani vakar sazinājās Eva Juhņēviča un informēja, ka esmu kā Ārlietu komisijas priekšsēdētājs iekļauts šo amatpersonu sarakstā.”

Saeimas deputāts šo ierakstu vaļsirdīgi publicē kā ikdienišķu, gluži normālu skaidrojumu, nesaskatot tajā kaut kādas politiskās trupes pazīmes. Ievērojiet, ar deputātu sazinājās nevis kāda “Vakcinācijas biroja” darbiniece, bet gan pati vadītāja. Jāievēro taču rangu paritāte. Vakar “sazinājās”, šorīt jau pote. Viss ātri, bez kavēšanās, kā jau pie “cilvēkiem” pierasts.

Lūk, kādas bija prioritāras “prasmes”, izvēloties biroja vadītāju. Nodrošināt valsts politiskās šķiras (dažkārt dēvētas par elites) prioritāti vakcinācijas procesā. Seniori un citi vairāk apdraudētie plebeji var pagaidīt, galvenais, lai pirmajiem vakcīna tiek augstmaņu šķirai.

Kas notiku, ja Juhņēvičas vietā “Vakcinācijas biroja” vadībā nonāktu kāds cilvēks ar pieredzi medicīnā, nevis ar “ilggadīgu pieredzi nacionāla mēroga pārnozaru projektu vadībā”, kā rakstīts viņas CV? Ja nu pēkšņi vakcīnas tiktu dalītas nevis pēc šķiriskās piederības un rangu tabulām, bet gan pēc nepieciešamības? Ja nu pēkšņi augstām valsts amatpersonām netiktu demonstratīvi piešķirtas sirdi sildošās privilēģijas?

Nē, to nevar pieļaut nekādā gadījumā. Tāpēc biroja galvgalī jāieliek pārbaudīts kadrs ar attiecīgu pieredzi.

Nedomāju, ka Kols briesmīgi rāvās pēc vakcīnas. Taču sajūta, ka viņš ir kaut kas īpašs; ka pati galvenā vakcīnu distributore ar viņu sazinājusies un pavēstījusi par viņa iekļaušanu izredzēto sarakstā, droši vien patīkami kairina pašapziņu. Arī Juhņēviča ar šo “sazināšanos” ir apliecinājusi, ka labi saprot spēles noteikumus un arī turpmāk vienmēr tos ievēros. Tāpēc arī nākamajos konkursos, kuros algas varbūt būs pat vēl lielākas, viņai ir lielas cerības uzvarēt.

Lai neaizmirstu Juhņēvičas iepriekšējos sasniegumus, esot dziesmu svētku galvenajai organizētājai, Kristīne Pitkēviča atgādina: „Ļoti atgādina sāgu ar DzSv biļetēm - cilvēki uzkar internetu, kamēr tās mierīgi izdala “elitei”.”

Sanita Jemberga cenšas aizstāvēt Juhņēviču: Ne jau viņa to izdomāja - kā raksta Inga Šņore, valdības iniciatīva ar Levita spēcīgu atbalstu. Jau Viņķeles laikā šī doma klīda, atceros presenē, bet, lai gan vakcīnu iepirkumā ir daudz, ko pārmest, viņa vismaz to neizlaida cauri.

Ilze Viņķele: Neizlaidu gan. Uz šo īpaši uzstāja Ministru prezidents jau no sākta gala. Bet ļoti savā stilā - izmeta ideju, tā no Veselības ministrijas netika atbalstīta. Tad sāka griezt uz riņķi, pie katras iespējas atkal uzsverot, ka sagaida skaidrību par amatpersonu vakcināciju. Lai izpildītu Ministru prezidenta uzdevumu, par amatpersonām vaicāju prof. Zavadskai. Viņa paskatījās un teica: “Tātad jūs gribat, lai valdību vakcinē pirms cilvēka, kas gaida nieru transplantāciju?” Atbildēju, ka es - nē. P.S. Uz to brīdi vēl neviena vakcīna ES nebija piereģistrēta.

Ko no visa šī varam secināt? To, ka viens no “Vakcinācijas biroja” galvenajiem uzdevumiem jau no paša sākuma bija nodrošināt “pareizās” prioritātes vakcinācijas procesā. Tā kā bija pamatotas aizdomas, ka Veselības ministrija (neatkarīgi no tā, kas sēdētu ministra krēslā) varētu būt kūtra šādas prioritātes nodrošināšanā, tad tika izveidota speciāla institūcija ar “pārbaudītiem” kadriem, kas “prot strādāt” pēc sistēmā pieņemtajiem spēles noteikumiem. Proti, strikti ievērojot subordināciju - rangu sarakstus.

Par galveno kritēriju biroja vadītāja amatam tika noteikta bezierunu gatavība darboties esošo spēles noteikumu ietvaros, kur pret katru augstāku amatu izturas ar atbilstošu pietāti un cieņu. Skaidrs, ka ar medicīnu saistīts cilvēks šim kritērijam varēja arī neatbilst. Tāpēc izvēle krita par labu Juhņēvičai, kura jau bija pierādījusi savu lojalitāti sistēmai.

Viņa jau bija pratusi nodrošināt to, ka neviens no politiskās šķiras, ja vien vēlējas tikt uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu, bešā nepalika. Visi, kuri piederīgi augstmaņu kastai, tika pie biļetēm labās vietās. Tieši tāpat arī tagad, visi, kas gribēja potēties un skaitās piederīgi “elitei”, to varēja izdarīt. Tas arī viss Evas Juhņēvičas “profesionālās varēšanas” noslēpums.

* Pārpublicēts no nra.lv 

Novērtē šo rakstu: