„Rimēvičs”, „Mortensons” un „Kuseļņikovs”: jaunais romāns dod mājienus par Latvijas Bankas prezidenta iesaisti arī „Citadeles” bankas „prihvatizācijā”

Prologs I. Direktors

“Dienesta ziņojums. Slepeni.

Es, Satversmes apsardzības biroja darbinieks …, pildot dienesta pienākumus un Satversmes apsardzības biroja direktora uzdevumu, … gada … … tiekoties ar informācijas avotu “Ojārs” un uzdodot jautājumu par “Citas dēles” bankas akciju paketes pārdošanu, saņēmu šādu informāciju, ko esmu apkopojis šajā ziņojumā. 

Es izstāstīšu, kā patiesībā norisinājās notikumi saistībā ar “Citas dēles” bankas pārdošanu – vai kā nu mēs vēlamies to saukt. Patiesībā tā bija nevis pārdošana, bet gan atdāvināšana – lai gan kaut ko dāvinot, parasti jums neliek apdāvināmajam vēl piemaksāt, kā tas bija šajā gadījumā.

Fakts ir tāds, ka valsts mēģināja banku pārdot jau labu laiku. Taču neviens nopietns pretendents nepieteicās. Neviens, kas par to būtu gatavs maksāt pietiekami labu cenu. Lai Latvijas valsts, kas bija zaudējusi vismaz miljardu saistībā ar “Marex banku”, vismaz šeit nepaliktu mīnusos. Varbūt pat kaut ko nopelnītu un kompensētu “Marex” “glābšanas” radītos zaudējumus.

Vajadzēja meklēt “Citas dēles” bankas pircēju, un tad Valdis Biksnis un Valdis Bebrovskis, kas toreiz vēl bija premjera amatā, piedāvāja banku iegādāties uzņēmējam Jurijam Efleram. Tam bija nauda un varēja būt arī interese.

Bebrovskis nekad nav komentējis savas attiecības ar Biksni, un pats Biksnis vispār nekad nerunā neko lieku, lai kā viņam arī klātos. Tāpēc arī tikai ļoti ierobežots personu loks ir zinājis to, ka viņi abi tolaik bija vismaz labi čomi, ja ne kaut kas vairāk. Viņiem noteikti bija kopīgas intereses.

Tad Bebrovskis spēra lielu soli uz priekšu – es pieļauju, ka tolaik viņš vēl rīkojās pēc labākās sirdsapziņas. Banku tiešām vajadzēja pārdot, lai nebūtu problēmu ar Eiropas Komiteju, un vajadzēja pārdot tā, lai cena būtu kaut cik pieklājīga. Lai neviens nevarētu izteikt publiskus pārmetumus.

Biksnis bija īpašā vietā noorganizējis pusdienas, kurās piedalījās Bebrovskis un Eflers. Viss bija ļoti pieklājīgi un solīdi. Par Efleru specdienestiem jau iepriekš bija palūgta vispārēja informācija – vai ar viņu vispār ir labi tikties.

Specdienesti atbildēja – var tikties. Eflers vairs nebija Krievijas pilsonis, viņam bija nopietni biznesi citur, arī Latvijā. Turklāt toreiz jau bija nodibināts arī Ovena fonds, kurā Eflers reizēm ieguldīja kādu lielāku naudu. Krievu miljardieris Ovens, starp citu, ir Eflera bērna krusttēvs…

Lūk, un šajās pusdienās Efleram tika skaidri un gaiši pateikts – vēlies iegādāties banku? Ņem, tikai iedod pietiekamu cenu, lai mēs esam plusā. Tobrīd vēl “Minimas” traģēdija nebija notikusi, Bebrovskim bija lieli politiskie plāni tepat uz vietas. Tā ka to viņš ļoti skaidri un nepārprotami Efleram pajautāja.

Darījuma kārtošanai kā konsultants tika ieteikts Ģirts Bungainis. Toreiz viņš bija kārtīgi piesūcies Bebrovska partijai “Vienība”, dzīvoja labi no konsultāciju pasūtījumiem, apmēram pusi peļņas atdeva atpakaļ caur Arti Pamparu – un visiem viss bija šokolādē.

Šis bankas pārdošanas darījums varēja būt labs peļņas avots gan Bungainim, gan “Vienībai”. Visi būtu bijuši apmierināti, arī valsts netiktu aplaupīta. Taču kaut kas notika. Pagāja divi vai trīs mēneši, un viss pēkšņi mainījās.

Bebrovskim un “Vienībai” bija gadījies labāks piedāvājums, un patiesībā, kā tas noskaidrojās laika gaitā, Bebrovskis Efleru vienkārši un primitīvi uzmeta. Šāda rīcība vispār nav Bebrovska stils, tā ka var droši teikt – kāds viņam izteica īpaši vilinošu piedāvājumu. Vai arī ar kaut ko nobiedēja tā, ka Bebrovskis nevarēja atteikties.

Formāli tas notika tā, ka Efleram neviens neteica – atšujies. Vienkārši Biksnis pagāja malā no sarunas ar Efleru un paziņoja – būs tā, ka latvieši paši nopirks banku! Tādi kārtīgi, solīdi latviešu uzņēmēji. Papildus tam par “Citas dēles” banku sāka interesēties arī eserkini-zaharenki no “Austrumu bankas”.

Uldis Kakarēvičs, kurš ir zināms kā uzticams Andra Smēles cilvēks, vāca kopā šos kārtīgos latviešu uzņēmējus – Uldi Sierkalnu, Māri Mortensonu, Gunti Dāvi, taisīja latviešu apvienību. Jā, un tajā pašā laikā caur Bebrovski parādījās vēl viens pretendents – tie paši ebreji no “Austrumu bankas”. Kas tieši Bebrovskim ar viņiem tobrīd bija – to neviens droši nezināja.

Tad notika “Minimas” traģēdija, prezidents Vērziņš faktiski padzina Bebrovski no premjera amata un ar “Citas dēles” banku visu sāka kārtot Smēle caur Laimdotu Raujumu, kas nāca Bebrovska vietā.

Smēle nekad ar medijiem nav pratis strādāt, taču viņam šoreiz bija labi padomnieki, un viss gāja kā pa sviestu. Efleru sāka atšūt, bet viņš to negribēja saprast – laikam bija noticējis, ka Bebrovskis ir īsts godavīrs un ka viņa vārdam var ticēt. Tad sāka atšūt jau rupjāk.

Vispirms krievu medijos parādījās nopirkts raksts – Eflers patiesībā pērk banku nevis sev, bet Valērijam Marginam. Tad caur saviem ļaudīm Satversmes apsardzības birojā… nu, tādiem kā Aigars Soprāns, kuriem jebkurš var samaksāt, ja tikai cipars pietiekami liels… jā, tātad caur viņiem uztaisīja jaunu, jau ļoti nopietnu SAB atzinumu – tā un tā, Eflers ir Kremļa Tutina draugs, Eflers atmazgā naudu, Eflers pazīst Marginu. Un tā tālāk.

Bet Eflers vienalga negribēja mājienu saprast. Pēc aptuveniem aprēķiniem, viņš šajā pasākumā pavisam oficiāli bija ieguldījis aptuveni miljonu eiro. Un, protams, to visu arī pazaudēja.

Tomēr šajā brīdī, 2014. gada vasaras sākumā, viss vēl nebija skaidrs. Skaidrs bija tikai tas, ka Efleram nekas nespīd, jo ir parādījušies savējie, kam vajag vairāk. Atklāts bija jautājums – kuri ir īstie savējie?

Biksnis ar Mortensonu un pārējiem “latviešu uzņēmējiem” bija viens “savējais”, bet vēl bija arī jaunā premjere Raujuma, kura ļoti pūlējās par labu “Barvik bankai”. Vai tikai tāpēc, ka tur strādāja viņas dēls? Nez vai.

“Barvik bankas” īpašniekam Grigorijam Kuseļņikovam, kā mēs tagad visi zinām, bija savas naudas saites ar Rimēviču. Kuseļnikovs viņam maksāja, uz visu ko cerēja, bet neko konkrēti nedabūja. Bet vai tikai ar viņu vien? Nez vai. Taču Raujumas centība galīgi nepatika “latviešiem”, un tie beigu beigās pabrīdināja Raujumu – tev, kundze, ir interešu konflikts.

Nopietni pabrīdināja. Raujuma nekavējoties saprata. Varbūt arī pati viņa to nebūtu uztvērusi pietiekami nopietni, bet šajā laikā sāka regulāri kontaktēties ar Smēli. Regulāri brauca pie viņa uz mājām – uz “Padebešiem”. Vai arī uz bijušā prezidenta Vērziņa “Mājiņām”. Tur konsultējās, tikās, uzklausīja ieteikumus.

Smēlem, protams, bija sava personiskā interese – tāda pati kā parasti. Pienāca brīdis, kad viņš skaidri paziņoja Efleram – vai nu tu man samaksā piecus miljonus eiro un es tev visu ar “Citu dēli” nokārtošu, vai arī banku paņems amerikāņi, bet tev nekas netiks. Galīgi nekas.

Jā, tad jau bija parādījušies amerikāņi, kuri arī pretendēja uz banku. Viņi ar vēstniecības palīdzību vēra visas durvis vaļā ar kāju un uzvedās tā, it kā būtu nonākuši pie kaut kādiem iedzimtajiem, kur visu, ko vajag, var nopirkt par stikla krellītēm, kuras pasniedz cilts vadonim. Kā vēlāk izrādījās, atšķirība tikai tā, ka viņi nevienam netaisījās iedot pat stikla krellītes. Viņi gribēja banku paņemt par velti.

Eflers nav tāds cilvēks, lai kādam pakļautos, – un viņš Smēli vienkārši pasūtīja. Tā pavisam vienkārši. Bet tas nenozīmēja, ka Smēle palika bešā. Jā, piecus miljonus no Eflera viņš nedabūja, bet līdz šim laikam jau bija parunājies ar Mortensonu.

Mortensons un Biksnis šajā laikā bija sapratuši, ka viņiem vieniem pašiem – kā “latviešu uzņēmējiem” – nekas vairs nespīd. Tad nu viņi bija vienojušies ar amerikāņiem, ka tie pēc tam, kad būs pa lēto tikuši pie bankas, pārdos “latviešiem” divdesmit divus ar pusi procentus par sešpadsmit miljoniem. Savukārt “latvieši” viņiem palīdzēs visu sakārtot, lai nebūtu sarežģījumu un lai banku nepaņemtu Eflers vai vēl kāds cits.

Lai gan Korupcijas apkarošanas biroja pārbaude neko neatklāja, faktiski nav nekādu šaubu, ka tieši slavenā Gruzijas brauciena laikā šī vienošanās arī tika panākta. Visādiem derīgiem cilvēkiem līdzi bija paņemts arī nākamais prezidents Vājonis, taču viņš izrādījās tik stulbs, ka uz vietas tika pieņemts operatīvs lēmums viņu šajā lietā vispār neiesaistīt. Toties viss tika norunāts ar Dzintaru Laķi, kurš tolaik vēl bija “Vienības” un Solvitas Āboliņas uzticamības persona.

Tagad šie divdesmit divi ar pusi procenti, kas “latviešiem” bija apsolīti par sešpadsmit miljoniem, ir vērti, nu, varbūt simt miljonus, un šī starpība, šie vairāk nekā astoņdesmit miljoni, tad arī būtu Mortensona, Bikšņa un pārējo peļņa.

Jautājums – kas bija šie “pārējie”. Pirmām kārtām tie bija Smēle. Kvadrāts, kā bieži vien tiek saukts Mortensons, kaut ko viņam bija apsolījis – acīmredzot pietiekami lielu daļu no gaidāmās peļņas.

Vēl bija arī tāds faktors kā Centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimēvičs. Viņš, kā varēja noprast, centās nepalikt zaudētājos nevienā gadījumā. Viņš ņēma ikmēneša maksājumus no “Barvik bankas” Kuseļņikova un cita starpā solīja viņam palīdzību arī “Citas dēles” jautājumā.

Pēc visa spriežot, te viņš nepalīdzēja neko. Ne velti Kuseļņikovs vēlāk apvainojās, ka Rimēvičs naudu ņem nevis par to, ka dara viņam kaut ko labu, bet par to, ka nedara viņam neko sliktu.

Taču Rimēviča kungs bija diversificējies. Viņš, protams, bija daļā pie Mortensona – cik lielā, nav zināms, bet skaidrs, ka viņam kā ilgstošam Mortensona “biznesa partnerim” bija sava opcija. Tomēr tai pašā laikā bija uzņēmēji, kuriem Rimēvičs privāti bija ieteicis – neiesaistieties ar Mortensonu, nekas tur nebūs, tikai visu pazaudēsiet.

Līdztekus tam Rimēvičs bija piedāvājis savu palīdzību arī amerikāņiem. Domājams, ir pietiekami skaidrs – slēptā veidā viņš bija viens no amerikāņu partneriem un saņēma solījumu, ka veiksmes gadījumā paliks daļā.

Pienāca jūlija beigas. Pretendentiem vajadzēja iesniegt galīgos piedāvājumus, un vienīgais derīgais piedāvājums bija Efleram. “Barvik bankai” un Kuseļņikovam reāli nebija naudas, Krievijā viņam neviens vairāk nedeva. Ne čomi, ne kāds cits. Amerikāņiem nauda varbūt arī bija, bet viņi negribēja to tērēt. Reāli viņi gribēja nopirkt banku par to naudu, kas bankā jau bija, bet viņiem vajadzēja stingru atbalstu.

Vienu atbalstu viņi sev bija noorganizējuši. Ne velti SAB direktors Mīzītis ilgus gadus bija staigājis uz ASV vēstniecību un pildījis uzdevumus. Tagad viņam bija dots skaidrs uzdevums – sniegt valdībai atzinumu, ka Eflers ir Krievijas Tutina un Kremļa draugs.

Tās, protams, bija tādas blēņas, ka pat SAB negribēja tādas parakstīt. Realitāte bija pilnīgi cita – Eflers bija no prezidenta Tutina un Krievijas aizbēdzis, kad Tutina draugi gribēja atņemt viņa biznesu. Taču Mīzītis tāpēc arī ir Mīzītis, ka viņam var pavēlēt. Amerikāņi uzspieda – un Mīzītis nomīza. Izdarīja visu, ko viņam lika.

Rezultātā Mīzīša atzinums valdībai bija, ka Eflers ir Kremļa pārstāvis. Bet ar Drošuma policiju amerikāņiem tāds pats joks neizdevās. Tolaik vēl Jāņa Peinika vadītās Drošuma policijas atzinums bija, ka Efleram nav ne vainas. Peiniks par to drīz vien samaksāja ar savu amatu un izlidoja pensijā.

Lai amerikāņi un līdz ar viņiem arī Biksnis ar Mortensonu… nu un tātad arī Smēli tiktu pie bankas par velti, vajadzēja uzspiest vēl vienu reizi. Te izšķirošā bija Smēles palīdzība – tieši 27. jūlijā, īsi pirms valdības sēdes, viņš tikās ar Raujumu.

Vai tā bija korupcija vai šantāža, vai vēl kaut kas – tas nav zināms. Lai gan runā, ka šī Raujumas un Smēles saruna, kas notikusi viņas kabinetā valdības ēkā, ir tikusi ierakstīta un ieraksts kaut kur glabājas.

Rezultāts bija tāds, ka, lai gan formāli Raujuma lēmuma pieņemšanā nepiedalījās interešu konflikta dēļ, viņa izdarīja visu iespējamo, lai tiktu pieņemts lēmums par labu amerikāņiem.

Tātad Smēle bija panācis, ka Raujumas valdība faktiski pārtrauc konkursu un par vienīgo pretendentu izvēlas amerikāņus, kuri vispār nebija iesnieguši piedāvājumu par iegādi un cenu. Līdz ar to Latvijas valsts zaudēja vismaz divdesmit, varbūt četrdesmit miljonus eiro. Ilgtermiņā – vēl daudz vairāk.

Taču beigās sanāca tā, ka ne Mortensons un Biksnis, ne tātad arī Smēle neko neieguva, – sākumā panākuši Eflera uzmešanu, pēc tam amerikāņi uzmeta arī Mortensonu un Smēli. To Smēle nebija gaidījis, bet rezultātā vienīgie ieguvēji bija amerikāņi. Daudziem viņi kaut ko bija apsolījuši, bet rezultātā uzmeta visus.

Iespējams, visvairāk zaudējis izrādījās Rimēvičs, it īpaši, ja taisnība versijai, ka viņš Mortensona projektā bija ieguldījis arī savu personisko “melno” naudu. Tā kā amerikāņi Mortensonu uzmeta, Rimēvičs savus ieguldījumus zaudēja, turklāt reizē ar “latviešu uzņēmējiem” amerikāņi, pēc visa spriežot, arī viņam pateica, ka visas iepriekšējās vienošanās vairs nav spēkā. Pasūtīja viņu rupji un tālu.

Jautājums par to, vai kādā brīdī Eflers vērsīsies starptautiskajā tiesā, ir atklāts, bet jebkurā gadījumā, ja viņš uzvarēs, zaudēs nevis amerikāņi, bet jau atkal Latvijas valsts. Smēlem un Mortensonam visus zaudējumus nācās norakstīt.

Tas, kas nav droši zināms, – kur atrodas, domājams, veiktie sarunu ieraksti. Runa ir par diviem būtiskiem ierakstiem. Viens ir pusdienu sarunas ieraksts, piedaloties Biksnim, Bebrovskim un Efleram, kurā Bebrovskis skaidri piedāvā Efleram “Citas dēles” banku. Ir droši zināms, ka šo ierakstu ir piedāvāts izpirkt pašam Bebrovskim, taču viņš to nav uzskatījis par nopietnu kompromatu.

Otrs ieraksts ir Smēles un Raujumas sarunas ieraksts, kurā Smēle, pēc visa spriežot, min konkrētus argumentus, kuru dēļ Raujuma pēc tam neformāli atbalstīja amerikāņus un nolēma pārkāpt visus konkursa noteikumus. Vai ir runa par politiskiem argumentiem? Nē, ņemot vērā apstākļus, ir skaidrs, ka Smēle izteica Raujumai piedāvājumu, no kura nevarēja atteikties.

Apšaubāms, vai, šiem ierakstiem nonākot tiesībsargāšanas iestāžu vai mediju rīcībā, pret kādu no minētajām personām varētu tikt sākts kriminālprocess. Vienīgais izņēmums varētu būt Smēle, ja viņš sarunā būtu bijis nepietiekami uzmanīgs.

Taču ir skaidrs, ka līdz ar to būtu nopietni apdraudēta Bebrovska politiskā karjera un arī Eflers iegūtu faktiski uzvarošu pozīciju iespējamā tiesvedībā ar Latvijas valsti. Tiktu apdraudētas arī amerikāņu intereses, jo viņi turpina tiesāties ar Biksni kā Mortensona marioneti.

Arī viņiem šādu ierakstu nonākšana atklātībā, ļoti iespējams, nozīmētu zaudētu tiesas prāvu pret Biksni un jau pieminēto divdesmit divu procentu bankas akciju faktisku zaudēšanu. Tas viss kopā nozīmē, ka ne viņiem, ne Latvijas valstij nav izdevīgi, lai šie ieraksti tiktu jebkādā veidā publiskoti.

Jāpiebilst, ka tas, kura rīcībā ir šie ieraksti, atrodas ļoti riskantā pozīcijā. Tas, kurš var likt manīt, ka gatavojas šos ierakstus publiskot, sevi var apdraudēt vēl vairāk.

Rīgā, 2015. gada 10. februārī.”

Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis atzvēlās krēslā un domīgi noraudzījās uz pirkstiem, kas diemžēl ar katru gadu aizvien vairāk un vairāk sāka izskatīties pēc sardelēm.

Ziņojumā aprakstītais precīzi atbilda jau iepriekš no citiem avotiem saņemtajai informācijai – un arī “Ojāra” stāstītajā par viņu un vēstniecību zināma kripata patiesības bija, kaut caur un caurēm sagrozīta.

Taču tā nebija problēma. Problēma ļoti precīzi bija aprakstīta ziņojuma beigu daļā – un varēja nešaubīties, ka agri vai vēlu īlens sāks līst ārā no maisa. Jautājums tikai – kā šo īlenu laikus pamanīt un uz to noreaģēt.

Novērtē šo rakstu: