Iesaki rakstu: 
Es, Ogres mērs Egils Helmanis, vēršos pie valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, jo Davosas forums skaidri iezīmēja daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
Vai NATO vēl pastāv? Vai amerikāņi būs gatavi mūs aizstāvēt, ja Baltijas valstīm uzbruks putins? Vai ir iespējama vienota Eiropas armija? Vai Eiropa būs gatava aizstāvēt Baltijas valstis?
Uz šiem jautājumiem būtu jāatbild Bražes kundzei. Atbildēt viņa uz tiem nevar. Uz šiem jautājumiem būtu jāatbild Sprūda kungam, uz tiem atbildēt viņš nevar. Prezidenta kungs, mans lūgums ir - mums ir jāpanāk, ka no ārlietu ministra amata atlaiž Baibu Braži un no aizsardzības ministra amata Andri Sprūdu. Mums ir nepieciešami profesionāļi, labākie, kādi mums ir.
Veicam, lūdzu, auditu, cik Sprūda kungs ir piegādājis dronus Ukrainai. Uzdot Izglītības ministrijai skolās veikt patriotiskās mācības stundas. Ieviest dronu apmācību skolās kā atsevišķu stundu. Dot uzstādījumus Kultūras ministrijai veidot saturu nacionālā gara celšanai.
Pārstāt SIF naudu izpļekarēt migrantu pētīšanā un visādos sekundāros projektos. Šo naudu ieguldīt veidojot filmas par Latvijas personībām, strēlniekiem, dzejniekiem, rakstniekiem, karavīriem, brīvības cīnītājiem, navionālajiem partizāņiem, filmas un teātrus. Šo naudu iztērējam Latvijas kā nacionālas valsts stiprināšanā.
Prezidenta kungs, mūsu laiks iztek, un šeit nav runa par mani kā Egilu Helmani vai par Jums, Edgaru Rinkēviču. Es rakstu Jums kā lielākā novada domes priekšsēdētājs Jums kā mūsu valsts prezidentam - mēs izniekojam mūsu laiku, mēs iztērējam mūsu naudu.
Uz visiem tiem jautājumiem, ko es uzdevu, nevar atbildēt neviens. Tā nu ir sanācis, ka esat kļuvis par mūsu valsts prezidentu. Ja Jūs neko negribēsiet darīt, atradīsiet attaisnojumu nedarīt, ka Jums nav tādas varas, ka pa tiešo šie cikvēki Jums nepakļaujās, bet tad Jums vēsturē būs jāuzņemas atbildība, kāpēc Latvijas tauta nebija gatava putina uzbrukumam.
Bet, ja Jūs gribēsiet ko darīt, saprotiet, ka vienīgais resurss, kas ir Jūsu rīcībā, ir Jūsu pašu tauta. Mums var būt pasaules labākie ieroči, bet, ja tautai nebūs motivācijas turēt tos rokās un aizstāvēt savu neatkarību, tam nebūs nekādas jēgas.
Mums ir jāizdara savs mājasdarbs, ja mēs rīkojamies šodien, mēs vēl varam paspēt ko glābt. Es četrus gadus izmisīgi mēģinu visiem paskaidrot, ka Baltijas valstis ir putina plānā. Es Jums rakstīju pagājušo gadu, kad Latvijas televīzija 9.maijā raidījumā Kultūršoks atkārtoja krievijas naratīvus. Pèc tam krievu propagandisti šo sižetu izmantoja, lai turpinātu vairot naidu pret mūsu zemi.
Par visu, ko esmu darījis, lai stiprinātu Latviju kā nacionālu valsti, esmu saņēmis uzbrukumus no sabiedriskā medija. Kad iesāku vākt kara liecības, lai Latvijas tautu informētu par notikumiem Ukrainā, LSM izsmēja mani, veidoja karikatūras, Tagad šī Ogres muzeja ekspozīcija ir visapmeklētākā.
Latvijas televīzija man pārmet, ka braucu un palīdzu Ukrainai. 4.maijā izveidojām brīnišķīgu koncertu Ogrē nacionālā gara celšanai. Latvijas televīzija atteicās to translēt. Mēs pirmie valstī novācām okupācijas pieminekļus, sabiedriskais medijs nievājoši izteicās, kā plīsa ķēdes, kad akmeņus izcēla.
No okupācijas pieminekļa izveidojām pakāpienus, pa kuriem ieiet Brīvības ceļa muzejā. Tie nebija kapu pieminekļi, uz tiem bija rakstīts “Par Madlienas atbrīvošanu”. Madlienu nevis atbrīvoja, bet okupēja. Par to mums arī pārmeta sabiedriskais medijs.
Pie pulkveža Viļa Januma vēlējāmies pielikt leģionāru vairodziņu, kurā atainots Latvijas karogs un uzraksts Latvija. To mums pielīdzināja Georga lentītei, pārmeta pat par ieceri kā tādu.
Ko es vēlos ar to pateikt? Šāds nevar būt sabiedriskais medijs, kas cīnās pret nacionālām vērtībām un Latvijas interesēm. Neviens neuzņemas atbildību, no kura brīža mūsu medijs ir kļuvis tāds. Sabiedriskais medijs pilda valsts pasūtījumu. Tam ir jānodarbojās ar to, lai stiprinātu mūs kā tautu, lai vienotu.
Man ir pārliecība, ka mēs varam uzvarēt. Ja mēs esam vienoti, mums ir jāpieņem kolaboracionistu likums, lai pēc iespējas ātrāk varētu identificēt visus tos, kas gaida krievu pasauli.
Ja Jūs tagad neiesaistīsieties, tad mēs pazaudēsim iespēju. Pasaulē notiek noteikumu maiņa. Vecā kārtība vairs neatgriezīsies. Mums ir jākļūst stipriem, tad arī mums atnāks palīgā.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
