Iesaki rakstu: 
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Iespējams, ka daudzi Rinkēviča slaveno mēbeli pamanīja brīdī, kad viņš paziņoja par savu seksuālo orientāciju un teicās esam lepns. Esot ministra uzvalkā, tas pievērsa uzmanību, atstājot neatbildētu jautājumu – kāpēc viņš to vispār izdarīja? Nodeva geju kopienai, vai – tomēr ticamāka ir versija, ka Edgars vienkārši apsteidza citus notikumus. Iespējams, kādi ļaunie gatavoja šo viņa sadzīves būtību izmantot saviem sliktajiem nodomiem – kā jau tas notiek ar kautrīgiem un slēptiem noklusējumiem. Un tad Rinkēvičs esot iznācis no skapja. Pats. Un visi kompromati paliek iekavās vai pa vējam…
Bet ir vērts tomēr atcerēties, ka tā viņam nebija pirmā reize. Skapja sakarā. Daudz nopietnāk Edgars sevi pieteica laikā, kad kļuva par Valda Zatlera prezidentūras kancelejas vadītāju. Atkal jau varam padomāt, kā viņš tur nonāca, taču uzskatīsim, ka arī šis ir viens no zināmās mēbeles mazajiem noslēpumiem. Pārfrāzējot kādu slavenu padomju komēdiju – kancelejās mūsu cilvēki no ielas nenonāk…
Lai gan pieprasījumu atlaist Saeimu formāli pieraksta Zatleram un pēc papīriem citādi jau nav, tomēr šī notikuma arhitekts ir Edgars Rinkēvičs. Šobrīd nav pat būtiski, kādu laimi vai nelaimi tas atstāja uz Latvijas sabiedriski politisko telpu, svarīgi ir novērtēt tā brīža kancelejas vadītāja spēju savākties, lai šo visu izveidotu. Muļķis to nespētu. Un tas nemaz nebūs tālu no patiesības, ja kāds laikmeta vērotājs kādreiz savās atmiņās rakstīs, ka lielākais ieguvējs no tās slavenās Saeimas atlaišanas bija nevis tauta vai oligarhu apkarotāji, bet gan… Edgars Rinkēvičs.
Iešūpošanās Ārlietu ministrijā, pēc tam plūstoša pievienošanās vadošajai partijai… Cik interesanti, ka Zatlera partija viņu virzīja kā bezpartejisku kandidātu ārlietu ministra amatam (Dombrovska valdība). Vai kāds vispār atceras, ka savu jaunības degsmi šis cilvēks sāka pie “Latvijas ceļa”? Tātad – racionāls aprēķins, lai pašam būtu labums, ir daļa no Rinkēviča politiskā DNS, kas kopumā nav smadējāmi. Vismaz cilvēks domā un grib. Un ņemot vēl dažus gadus iepriekš – studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātē – to arī nesauksim par apstākļu sakritību. Rinkēvičs tik virināja savas skapja durvis, lai atkal un atkal nonāktu pie nākamās vajadzīgās pieturas, nākamajā kabinetā.
Arī tagad, ļaujot sevi izvirzīt prezidenta amata skriešanās sacensībām – vēl viena skapja orģija –, viņš kopā ar partiju nospēlē glauni. Pilnīgi iespējams, ka tā ir viņa paša sakārtota koncertprogramma, jo te ir jaušama intelekta klātbūtne, kas Jaunajā vienotībā nepiemīt kā vairumtidzniecības bāzes plauktos.
Gan laiks, gan vieta – izrēķināts precīzi, smalki. Viņam ir autoritāte, un viņš prot ne tikai spēlēt, bet arī atskaņot Rietumu pasaules politiskās konjunktūras dienas kārtības partitūru. Jau labi sen publiski gāna Krieviju un ir gatavs piedalīties visās akcijās, ja vien var krievam parādīt mēli…
Ja spēja visus šos gadus pavadīt Ārlietu ministrijā – tātad prot ne tikai intrigot, bet arī izvairīties no tām. Ja godīgi, nav sliktākais, kas ar Latviju ir noticis un – vēl notiks. Vai labākais no pašreizējiem variantiem? Pēc aptaujām – populārākais. Ja viņš kļūs par Prezidentu, tad nemaz nebūs jābrīnās, ka kādā brīdī atcerēsies par savu seno “diplomdarbu” un – tagad jau pats pieprasīs atlaist Saeimu. Un iemeslu viņš atradīs…
Vismaz šajā ziņā Rinkēvičs savus pautus ir sagatavojis. Tāpat viņa personā varam kādu dienu sagaidīt arī rosinājumu – vispār valstī iztikt bez prezidenta institūcijas. Kā smejies – zinu, pārbaudīju, nekā tur nav. Tauta samulsīs, bet viņiem patiks. Un loģiski – tas piestāv arī Rinkēviča skapim.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
