Iesaki rakstu: 
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Iespējams, ka daudzi Rinkēviča slaveno mēbeli pamanīja brīdī, kad viņš paziņoja par savu seksuālo orientāciju un teicās esam lepns. Esot ministra uzvalkā, tas pievērsa uzmanību, atstājot neatbildētu jautājumu – kāpēc viņš to vispār izdarīja? Nodeva geju kopienai, vai – tomēr ticamāka ir versija, ka Edgars vienkārši apsteidza citus notikumus. Iespējams, kādi ļaunie gatavoja šo viņa sadzīves būtību izmantot saviem sliktajiem nodomiem – kā jau tas notiek ar kautrīgiem un slēptiem noklusējumiem. Un tad Rinkēvičs esot iznācis no skapja. Pats. Un visi kompromati paliek iekavās vai pa vējam…
Bet ir vērts tomēr atcerēties, ka tā viņam nebija pirmā reize. Skapja sakarā. Daudz nopietnāk Edgars sevi pieteica laikā, kad kļuva par Valda Zatlera prezidentūras kancelejas vadītāju. Atkal jau varam padomāt, kā viņš tur nonāca, taču uzskatīsim, ka arī šis ir viens no zināmās mēbeles mazajiem noslēpumiem. Pārfrāzējot kādu slavenu padomju komēdiju – kancelejās mūsu cilvēki no ielas nenonāk…
Lai gan pieprasījumu atlaist Saeimu formāli pieraksta Zatleram un pēc papīriem citādi jau nav, tomēr šī notikuma arhitekts ir Edgars Rinkēvičs. Šobrīd nav pat būtiski, kādu laimi vai nelaimi tas atstāja uz Latvijas sabiedriski politisko telpu, svarīgi ir novērtēt tā brīža kancelejas vadītāja spēju savākties, lai šo visu izveidotu. Muļķis to nespētu. Un tas nemaz nebūs tālu no patiesības, ja kāds laikmeta vērotājs kādreiz savās atmiņās rakstīs, ka lielākais ieguvējs no tās slavenās Saeimas atlaišanas bija nevis tauta vai oligarhu apkarotāji, bet gan… Edgars Rinkēvičs.
Iešūpošanās Ārlietu ministrijā, pēc tam plūstoša pievienošanās vadošajai partijai… Cik interesanti, ka Zatlera partija viņu virzīja kā bezpartejisku kandidātu ārlietu ministra amatam (Dombrovska valdība). Vai kāds vispār atceras, ka savu jaunības degsmi šis cilvēks sāka pie “Latvijas ceļa”? Tātad – racionāls aprēķins, lai pašam būtu labums, ir daļa no Rinkēviča politiskā DNS, kas kopumā nav smadējāmi. Vismaz cilvēks domā un grib. Un ņemot vēl dažus gadus iepriekš – studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātē – to arī nesauksim par apstākļu sakritību. Rinkēvičs tik virināja savas skapja durvis, lai atkal un atkal nonāktu pie nākamās vajadzīgās pieturas, nākamajā kabinetā.
Arī tagad, ļaujot sevi izvirzīt prezidenta amata skriešanās sacensībām – vēl viena skapja orģija –, viņš kopā ar partiju nospēlē glauni. Pilnīgi iespējams, ka tā ir viņa paša sakārtota koncertprogramma, jo te ir jaušama intelekta klātbūtne, kas Jaunajā vienotībā nepiemīt kā vairumtidzniecības bāzes plauktos.
Gan laiks, gan vieta – izrēķināts precīzi, smalki. Viņam ir autoritāte, un viņš prot ne tikai spēlēt, bet arī atskaņot Rietumu pasaules politiskās konjunktūras dienas kārtības partitūru. Jau labi sen publiski gāna Krieviju un ir gatavs piedalīties visās akcijās, ja vien var krievam parādīt mēli…
Ja spēja visus šos gadus pavadīt Ārlietu ministrijā – tātad prot ne tikai intrigot, bet arī izvairīties no tām. Ja godīgi, nav sliktākais, kas ar Latviju ir noticis un – vēl notiks. Vai labākais no pašreizējiem variantiem? Pēc aptaujām – populārākais. Ja viņš kļūs par Prezidentu, tad nemaz nebūs jābrīnās, ka kādā brīdī atcerēsies par savu seno “diplomdarbu” un – tagad jau pats pieprasīs atlaist Saeimu. Un iemeslu viņš atradīs…
Vismaz šajā ziņā Rinkēvičs savus pautus ir sagatavojis. Tāpat viņa personā varam kādu dienu sagaidīt arī rosinājumu – vispār valstī iztikt bez prezidenta institūcijas. Kā smejies – zinu, pārbaudīju, nekā tur nav. Tauta samulsīs, bet viņiem patiks. Un loģiski – tas piestāv arī Rinkēviča skapim.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
