Iesaki rakstu: 
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Iespējams, ka daudzi Rinkēviča slaveno mēbeli pamanīja brīdī, kad viņš paziņoja par savu seksuālo orientāciju un teicās esam lepns. Esot ministra uzvalkā, tas pievērsa uzmanību, atstājot neatbildētu jautājumu – kāpēc viņš to vispār izdarīja? Nodeva geju kopienai, vai – tomēr ticamāka ir versija, ka Edgars vienkārši apsteidza citus notikumus. Iespējams, kādi ļaunie gatavoja šo viņa sadzīves būtību izmantot saviem sliktajiem nodomiem – kā jau tas notiek ar kautrīgiem un slēptiem noklusējumiem. Un tad Rinkēvičs esot iznācis no skapja. Pats. Un visi kompromati paliek iekavās vai pa vējam…
Bet ir vērts tomēr atcerēties, ka tā viņam nebija pirmā reize. Skapja sakarā. Daudz nopietnāk Edgars sevi pieteica laikā, kad kļuva par Valda Zatlera prezidentūras kancelejas vadītāju. Atkal jau varam padomāt, kā viņš tur nonāca, taču uzskatīsim, ka arī šis ir viens no zināmās mēbeles mazajiem noslēpumiem. Pārfrāzējot kādu slavenu padomju komēdiju – kancelejās mūsu cilvēki no ielas nenonāk…
Lai gan pieprasījumu atlaist Saeimu formāli pieraksta Zatleram un pēc papīriem citādi jau nav, tomēr šī notikuma arhitekts ir Edgars Rinkēvičs. Šobrīd nav pat būtiski, kādu laimi vai nelaimi tas atstāja uz Latvijas sabiedriski politisko telpu, svarīgi ir novērtēt tā brīža kancelejas vadītāja spēju savākties, lai šo visu izveidotu. Muļķis to nespētu. Un tas nemaz nebūs tālu no patiesības, ja kāds laikmeta vērotājs kādreiz savās atmiņās rakstīs, ka lielākais ieguvējs no tās slavenās Saeimas atlaišanas bija nevis tauta vai oligarhu apkarotāji, bet gan… Edgars Rinkēvičs.
Iešūpošanās Ārlietu ministrijā, pēc tam plūstoša pievienošanās vadošajai partijai… Cik interesanti, ka Zatlera partija viņu virzīja kā bezpartejisku kandidātu ārlietu ministra amatam (Dombrovska valdība). Vai kāds vispār atceras, ka savu jaunības degsmi šis cilvēks sāka pie “Latvijas ceļa”? Tātad – racionāls aprēķins, lai pašam būtu labums, ir daļa no Rinkēviča politiskā DNS, kas kopumā nav smadējāmi. Vismaz cilvēks domā un grib. Un ņemot vēl dažus gadus iepriekš – studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātē – to arī nesauksim par apstākļu sakritību. Rinkēvičs tik virināja savas skapja durvis, lai atkal un atkal nonāktu pie nākamās vajadzīgās pieturas, nākamajā kabinetā.
Arī tagad, ļaujot sevi izvirzīt prezidenta amata skriešanās sacensībām – vēl viena skapja orģija –, viņš kopā ar partiju nospēlē glauni. Pilnīgi iespējams, ka tā ir viņa paša sakārtota koncertprogramma, jo te ir jaušama intelekta klātbūtne, kas Jaunajā vienotībā nepiemīt kā vairumtidzniecības bāzes plauktos.
Gan laiks, gan vieta – izrēķināts precīzi, smalki. Viņam ir autoritāte, un viņš prot ne tikai spēlēt, bet arī atskaņot Rietumu pasaules politiskās konjunktūras dienas kārtības partitūru. Jau labi sen publiski gāna Krieviju un ir gatavs piedalīties visās akcijās, ja vien var krievam parādīt mēli…
Ja spēja visus šos gadus pavadīt Ārlietu ministrijā – tātad prot ne tikai intrigot, bet arī izvairīties no tām. Ja godīgi, nav sliktākais, kas ar Latviju ir noticis un – vēl notiks. Vai labākais no pašreizējiem variantiem? Pēc aptaujām – populārākais. Ja viņš kļūs par Prezidentu, tad nemaz nebūs jābrīnās, ka kādā brīdī atcerēsies par savu seno “diplomdarbu” un – tagad jau pats pieprasīs atlaist Saeimu. Un iemeslu viņš atradīs…
Vismaz šajā ziņā Rinkēvičs savus pautus ir sagatavojis. Tāpat viņa personā varam kādu dienu sagaidīt arī rosinājumu – vispār valstī iztikt bez prezidenta institūcijas. Kā smejies – zinu, pārbaudīju, nekā tur nav. Tauta samulsīs, bet viņiem patiks. Un loģiski – tas piestāv arī Rinkēviča skapim.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
