Iesaki rakstu: 
Ne tikai latvju popmuzikā vai "informeļu" cunftē, bet arī mūsu politikā patlaban valda "zelta likums": ja tikai es pratīšu kaprīzēs, vīzdegunībā un riebeklībās līdzināties hrestomātiskai primadonnai, tad vismaz publikas stulbākā daļa svēti ticēs, ka tiešām esmu ar dievišķu kolaratūrsoprānu apveltīta dīva! Nu, vai vismaz tīri ciešams baritons…
Partiju ļaudis vairumā (ar patīkamiem izņēmumiem jaunajās pašvaldībās) vairs nepiedāvā vēlētājiem kompetenci, pieredzi, talantu, harismu vai vismaz izcilas darba spējas. Viņi elektorātam "iepārdod" tikai savu nepamatoto, toties nevaldāmo pašpārliecinātību. Tāpēc pašslavināšanās gluži loģiski patērē lielāko daļu no šādu "politisko mēbeļu" enerģijas un viņu – galvenokārt ar nodokļiem apmaksātā – darba laika.
(Varētu jau pie šādām "primadonnām" pieskaitīt arī mediķi Uģi Gruntmani, taču te ir stāsts par izcilu speciālistu, kuram, cik varu spriest, vienkārši ir riebīgs raksturs un "dieva komplekss".)
Jezga, ko ap sevi pēcjāņos izmanījās sacelt Roberts Putnis, mani pārsteidza ar tās bezkaunīgo bezjēdzību. Vēl vairāk izbrīnīja masu mediju, Delfu TV ieskaitot, nekritiskie pūliņi šo sīkskandālu "uzhaipot" par nozīmīgu politisko notikumu, par publisku diskusiju tematu.
Vai Latvijā jau netrūkst partiju, kas nav pārvēlējušas amatos savus priekšsēdētājus, secinot, ka viņi "nevelk" vai cenšas padarīt tās par savu "kabatas organizāciju"? Varbūt mums nekad nav bijis partiju, kas vairāk vai mazāk pamatoti izslēdz no savām rindām kašķīgus nemiera cēlājus? Īpaši tos, kuri jūtas atstumti no varas/ietekmes un tāpēc, pirms celties spārnos jaunu izdevību meklējumos, steidz "pieķēzīt ligzdu"? Šīs mantas mums ir sakrājies pārpārēm.
Ar ko tad Putņa "keiss" šķiet būtiskāks par citiem? Ak, jā... Viņam atšķirībā no citiem šādiem bēdubrāļiem ir iespējas pretenzijas pret "nelietīgo" partiju par tās iedoto kurvīti servēt homofobijas mērcē. Savukārt "Progresīvie" delikāti klusē, ka iesniegumu par Putņa izslēgšanu no partijas parakstīja arī homoseksuāli cilvēki. Iespējams, padzītajā bramanī tieši viņu "nodevība" akumulē papildu naidu, enerģiju un paštīksmināšanos.
Kā labēju uzskatu cilvēkam (un pat "niknam pusmūža baltajam cis-vīrietim ar zemiem ienākumiem") man daļēji ir ļauns prieks par šo jezgu. Kreiso uzskatu sektai – kuras pērnā un aizpērnā "cūkas laime" izsīkst – nākas ķēpāties ar avantūristu, kurš reiz tika uzskatīts par tās – atvainojos par šādu vārdu spēli – "lielo varavīkšņaino cerību".
Cik zinu vai nojaušu, citu šīs partijas biedru nepatika pret Putņa vadonību sakņojās arī viņa forsētajos centienos padarīt organizāciju par "viena jautājuma partiju". Skaidrs, ka tāda fokusēšanās ātri vien būtu pārvērtusi "Progresīvos" no politiskas apvienības par kareivīgu un varbūt pat ļoti pamanāmu (un līdzekļiem apveltītu) NVO, taču atņemtu tās biedriem jebkādas iespējas pieteikt un apmierināt pretenzijas uz valsts varu.
No Putņa tagad sev veltīto cildinājumu "diarejas" (ieskaitot viņa nez kā sarēķinātos desmit gadus, kas veltīti partijai) var saprast, ka mūsu priekšā ir teju vai otrs Klauss Voveraits. Jā, protams, "Delnas" organizētā "dzelteno kleitu" akcija aizsāka cīņu pret prastas lielmanības pārņemto Ingrīdu Ūdri, kas beidzās ar viņas politiskās karjeras pelnītu sabrukumu. Jā, vadīt "Delnu" vai PAREX bankas Vācijas filiāli neuztic kuram katram. Taču diez vai tas ir pietiekamu segums Putņa plātībai.
Ko gan skandālists cer panākt ar šo jezgu? Vai tiešām viņš cer no tiesas vai tiesībsarga izdabūt lēmumu, ka "ir izcils, neatkārtojams un ģeniāls politiskais līderis", vai pat atjaunošanu partijas vadītāja amatā? Diez vai šis cilvēks ir tik naivs. Putnis vienkārši saredz iespēju pašreklāmai. Savas izgāšanās attaisnošana ar partijas intrigām varbūt tiešām varētu viņam nodrošināt vēl kaut kādas NVO primadonas iespējas šajā valstī, kurai viņš "vairs nejūtas piederīgs".
Protams, te ir arī vēlme izmantot šābrīža konjunktūru – demagoģiski iztaisīties par maskētu homofobu diskriminētu geju, tā spiežot uz mediju un, pieļauju, arī tiesu varas izbīļa politkorektumu. Uz dažiem žurnālistiem šis triks ir iedarbojies. Tā Putnim rodas iespēja izrādīt plašai sabiedrībai: rodas jauna VIP kasta, kurai piederīgie, viņu pašu ieskaitot, ir jāuzskata par "neaizskaramiem, nekritizējamiem, nesodāmiem", lai tikai, nedod D#vs, mēs nejauši nesadusmotu Briseli.
Esmu pārliecināts, ka seksuālo minoritāšu līdztiesība šo cilvēku interesē vien kā līdzeklis privilēģiju panākšanai sev un šaurai "prominentu geju" kliķei – iespēja viņiem būt "vienlīdzīgākiem" savās pretenzijās. Protams, mūsmāju konservēto vērtību sargātāji – "s...u metēji" – par šo viņa rosību berzē rokas, jo šāda "p-bezkaunība" ir ūdens uz naida dzirnavām.
Putnis nav pirmais vai pēdējais, kas uz LGBTQIA+ "tematikas" rēķina ar tīšu radikalizāciju – tikai apgrūtinot "aizstāvamo" dzīvi un tāpēc viņus saniknojot – taisa savas rebes un apmierina savu ego.
Šajā ziņā eksprogresists ir gluži vai Vladimira Lindermana "kopīpeists". Nacionālboļševika "cīņa par krievvalodīgo tiesībām" nekādi nepalīdzēja šai Latvijas sabiedrības daļai piepildīt savas vajadzības, vēlmes vai pat ilūzijas. Tā kalpoja tikai un vienīgi operetiskā "revolucionāra" autopiāram un lielummānijai.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
