Iesaki rakstu: 
Pēdējo divu mēnešu laikā presē un masu medijos ir parādījušās spekulācijas par nepilnus divus gadus veca bērna nāvi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Kā jau demokrātiskai valstij pienākas, tiek meklēti vainīgie, kurus apsūdzēt par nolaidību. Spekulēts tiek ar visu - gan ar mediķu nolaidību, gan arī ar šī brīža veselības ministri Andu Čakšu, kura ilgus gadus ir vadījusi Bērnu slimnīcu.
Visvairāk skumdina fakts, ka Latvijas un arī Eiropas normatīvie akti liedz mediķiem pašiem sevi aizstāvēt, jo tas kaut kādā veidā spēj ietekmēt pacientu un viņu tuvinieku intereses. Taču mediķiem uzbrukt drīkst.
Manā rīcībā nav informācijas par konkrētā bērna iespējamiem nāves cēloņiem Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, taču manā rīcībā ir informācija, par to, kā strādā šī slimnīca un cik rūpīgi sagatavotas, un sakārtotas ir anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas šajā slimnīcā. Pirms turpināt, es gribu norādīt “anonīmajam” Pietiek lasītājam, ka viņa rīcībā ir kļūdaini fakti un bērna nāvē viņš mēģina vainot nepareizos cilvēkus.
Varbūt Pietiek lasītājam ir kāds īpašs naids pret veselības ministri Andu Čakšu. Varbūt Pietiek lasītājs ir vienkārši nekompetents cilvēks ar nelielām zināšanām medicīnā. Varbūt Pietiek lasītājs ir pārkāpis likumu par personas datu aizsardzību un nelikumīgi ir ieguvis šo informāciju, kuru mēģina izmantot, lai slēpti lobētu savas intereses.
Vispirms es gribu sākt ar to, kamdēļ bērns nonāca slimnīcā? Viņš applaucējās ar karstu šķidrumu. Vai es pareizi saprotu - nepilnus divus gadus vecs bērns uzlēja sev virsū karstu šķidrumu?! Kurš ir vainīgs šajā situācijā? Bērns vai viņa vecāki.
Noteikti kāds cits anonīms Pietiek lasītājs vai, vēl vairāk, komentētājs savā kompetentajā galvā uzzīmēs scenāriju, ka bērns iegāja virtuvē, ieslēdza tējkannu, uzvārīja un uzlēja sev virsū. Patiesība ir tāda, ka divgadīgs bērns var applaucēties tikai un vienīgi vecāku nolaidības dēļ. Kamdēļ par šiem faktiem nebūtu jārunā skaļi?! Būtu.
Ik gadu Bērnu slimnīcā vien (!!!!) nonāk vairāk nekā 20 tūkstoši bērnu ar dažādām traumām un apmēram 10% no tiem ir guvuši smagas traumas, kuras prasa ilgstošu ārstēšanos un rehabilitāciju. Kā rāda statistika, tad 85% no traumu guvušiem bērniem ir līdz 5 gadu vecumam. Bērns šajā vecumā neapzinās visus riskus un viņa attīstībā vecākiem ir ļoti būtiska nozīme, turklāt arī drošas vides radīšanā. Līdz ar to, pirms kādu vainot, der ieskatīties spogulī un padomāt, vai šeit nav kripatiņa manas vainas...
Turpinājumā par bērnu slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu. Uzskatu, ka pacienta drošības standarti šajā iestādē ir augstā līmenī. Zinu, jo pats to visu esmu izbaudījis uz savas ādas un man bija iespēja mācīties no šīs jomas labākajiem speciālistiem. Bērnu slimnīca ir izglābusi tos bērnus, kurus citas slimnīcas nav spējušas. Bērnu slimnīcas anesteziologi, reanimatologi vienmēr ir bijuši uzdevumu augstumos.
Ik gadu bērnu slimnīcā tiek dotas vairāk nekā 12 tūkstoši anestēziju. To apjoms ir dažāds - no īslaicīgas sedācijas līdz pat tādām, kuras tiek nodrošinātas mākslīgajā asinsritē. Latvijā nav labāku speciālistu, kuri varētu nodrošināt šo procesu. Pasaules prakse rāda, ka bērnu mirstība ir no 0.41 attīstītās valstīs līdz 15.8 gadījumu mazāk attīstītās valstīs uz 10 000 anestēziju[1]. Faktori, kas to ietekmē ir dažādi - sākot no bērna iznēsātības pakāpes, vecuma un saslimšanas. Latvija šajā rādītājā ierindojas attīstītāko valstu vidū.
Bērna sagatavošana operācijai ir sarežģīts process. Tas sākās no brīža, kad bērns kopā ar saviem vecākiem ierodas uz poliklīniku pie anesteziologa uz ambulatoro apskati. Bērns tiek apskatīts vienmēr - nav nozīmes, vai tā ir plānveida operācija vai tā ir akūta operācija. Pirmsoperācijas periodā bērnam ir jāievēro īpašs režīms, kura izpildē nepārprotama nozīme ir viņa vecākiem. Jautājums, vai visi vecāki to spēj uztvert un nemēģina savas intereses (tai skaitā komfortu) nostādīt augstāk par bērna interesēm uz normālu operācijas norisi. No bērnu slimnīcas anesteziologiem esmu dzirdējis, ka ne vienu reizi vien bērns tiek atvests nesagatavots un operācija tiek atcelta, jo bērna uzvedības dēļ mamma vai tētis (tikai labu gribot) ir iedevuši kaut ko paēst vai padzerties, taču tas var izrādīties liktenīgi.
Tikpat būtisks ir arī pēcoperācijas periods. Šajā rindkopā es oponēšu “anonīmajam” Pietiek lasītājam, jo Bērnu slimnīcā šobrīd darbojas divas pēcoperācijas novērošanas palātas jeb tā saucamās recovery telpas. Šo telpu autors ir neviens cits kā veselības ministre Anda Čakša kopā ar saviem kolēģiem. Taču anestēzija tiek veikta arī ārpus operāciju zālēm. Šo procedūru apjoms ir daudzkārt apjomā mazāks nekā lielās operācijas, līdz ar to arī anestēzijas apjoms ir krietni mazāks.
Anestēzija pati par sevi ir process, kurš sevī ietver gan atsāpināšanu, gan iemidzināšanu, gan arī muskuļu atslābināšanu, lai ķirurgi netraucēti varētu veikt manipulācijas. Jebkurai anestēzijas metodei ir savas izpausmes pēcoperācijas periodā. Ja bērns tiek rūpīgi uzraudzīts, tad šis process nav bīstams. Vispasaules prakse liecina, ka bērnam pēcoperācijas periodā nevar būt nekas labāks, kā vecāku klātbūtne. To nevar aizstāt neviena medicīnas māsa ar visaugstāko kvalifikāciju. Mammas siltums ir tas, kas bērnam ir vajadzīgs. Bērni pēc smagākām operācijām tiek ievietoti pēcoperācijas palātā un pēc laika tiek pārvesti uz nodaļu. Taču pēc īslaicīgām manipulācijām, kuru veikšanai ir bijusi nepieciešama sedācija, bērns tiek nogādāts pie vecākiem un ārsts sniedz rekomendācijas par tālāko rīcību un režīmu, kas bērnam ir jāievēro. Un spēt to saprast jau ir katra vecāka ziņā.
Pacienta drošības prasības bērnu slimnīcā ir visaugstākās Latvijā. Jebkuram citam stacionāram būtu jābrauc uz turieni pieredzes apmaiņā. Otrajā vietā es ierindotu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Bērnu slimnīca nekad nav kautrējusies analizēt savu darbu un atzīt tajā nepilnības. Šī slimnīca ir vienīgā slimnīca Latvijā, kura ir ik gadu organizē kursus bērnu kardiopulmonālajā reanimācijā, kamēr pieaugušo slimnīcās mediķi to izdara reizi piecos gados. Un, kā jau iepriekš minēju, tad bērnu mirstības rādītāji operācijas un pēcoperācijas periodā ir visattīstītāko valstu līmenī. Un šo rādītāju līdzautors ir neviens cits kā veselības ministre Anda Čakša un bērnu slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas kolektīvs kopumā. Tāpēc aicinu jebkuram lasītājam, komentētājam vai viedokļa paudējam - rokas nost no Bērnu slimnīcas mediķiem.
[1] Clinics (Sao Paulo). 2012 Apr; 67(4): 381–387. Anesthesia-related mortality in pediatric patients: a systematic reviewLeopoldo Palheta Gonzalez,I Wangles Pignaton,II Priscila Sayuri Kusano,II Norma Sueli Pinheiro Módolo,II José Reinaldo Cerqueira Braz,II and Leandro Gobbo BrazII https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3317253/
*Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, anesteziologs, reanimatologs
Foto no apollo.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
