Rosļikovs, Ušakovs, Ždanoka: kāpēc mediji viņus vēl joprojām popularizē?

Viens piemērs no manas darba dzīves Latvijas Televīzijā. Savulaik, kad televīzijā vēl bija reklāmas iespējas, pārmetu toreizējam LTV vadītājam Ivaram Beltem, ka burtiski dažas dienas pēc tam, kad Nils Ušakovs bija ar karikatūru izsmējis Latvijas vēlmi prasīt kompensāciju no Krievijas par pastrādātajiem noziegumiem padomju okupācijas laikā, LTV Ušakovam deva iespēju ar apmaksātas reklāmas palīdzību aicināt svinēt 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienu kopā.

Uzskatīju, ka tas bija klajš cinisms no Ušakova puses. Tāpēc nesapratu, kāpēc mēs – LTV – pārdodamies visiem, kas atnāk ar naudu un to vēlas. Vai mums kā medijam nav nekādi principi, nacionālā pašcieņa, cieņa pret savu tautu, valsti?

Izrādījās, ka nav. Kā man atrakstīja I. Belte, viņš ir atnācis strādāt, lai visiem būtu labi, lai visi tiek pie publicitātes. Es tam nepiekritu un nekad nepiekritīšu. Tā ir pārprasta izpratne par demokrātiju un vārda brīvību. Ja šāda izpausme ir vērsta uz nepamatoto necieņu pret pamatnāciju, pret tās ciešanām, tad tā nav demokrātijas, bet gan krievu šovinisma izrādīšana.

Jāņem vērā, ka pie Nila Ušakova sasniegumiem pieder ne tikai šī karikatūra, bet arī 9. maija okupācijas svētki Rīgas centrā plus referendums par krievu valodu kā valsts valodu, kā arī daudzi atsevišķi viņa švaliskie, ņirgājošie izteikumi par latviešiem, latviešu politiķiem. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc latviešu mediji, žurnālisti, producenti, režisori, redaktori, mediju īpašnieki utt. aicina šādas klaji naidīgi personas publiski izteikties caur mediju? Kāpēc tās allaž tiek aicinātas uz intervijām, priekšvēlēšanu debatēm? Vārdu sakot, attieksme pret viņiem ir tāda pat kā pret Latvijas patriotiem.

Kāpēc tādā veidā visas šīs nelojalitātes izpausmes tiek legalizētas? Latviešu mediju patērētāji saņem vēstījumu, ka šo personu uzskati ir normāli, tā ir demokrātija. Nē, tas nav normāli un nekad arī nebūs.

Šo nelojālo personu, kas savulaik spilgti parādīja savu attieksmi, sarakstu var turpināt – Nikolajs Kabanovs, Tatjana Ždanoka, Aleksandrs Gapoņenko, Andrejs Elksniņš, Aleksejs Rosļikovs un vēl daudzi, daudzi citi. Vajag tikai paklausīties viņu izteikumus (it īpaši krievu medijos), argumentāciju, precīzāk – demagoģiju, paskatīties viņu rīcību, balsojumus. Tur viss ir pateikts.

Tas, ka viņi latviešu medijos sevi cenšas pasniegt kā tikai nedaudz citādi uz dzīvi raugošos cilvēkus, ir nekas cits kā tēlošana, kas domāta īpaši naiviem latviešiem. Kā redzam, to vidū ietilpst arī latviešu mediju pārstāvji, kuri tā arī nav spējuši izdarīt secinājumus. Pie baltiem galdautiem tiek aicināti visi – gan Latvijas patrioti, gan ienaidnieki. Nav nekādas ignorances un stigmatizācijas! Latviešu mediji ir draudzīgi pret visiem un visiem.

Jautājums, cik tas ir adekvāti? Vai patiešām nav skaidrs, ka šīs abas puses ir atšķirīgas jau pēc savas būtības, vērstas uz pretējiem mērķiem, un tas nav gaumes jautājums, kas patīk vairāk – māte, meita vai kleita? Tas ir jautājums par Latvijas valsts pamatiem, būtību, vērtībām.

Vai nav skaidri redzams, ka daļu Latvijas krievu nav iespējams integrēt tāpēc, ka viņi paši ir nepiemēroti dzīvei Latvijā, demokrātiskā valstī, kur krievu šovinisms, nacisms, naids pret citām tautām, agresivitāte nav un nebūs vērtība? Vai neredzam, ka lielākā daļa no Krievijas 140 miljoniem krievu (zinu, ka tur dzīvo arī citas tautas, bet tas neko nemaina) nav spējīgi integrēties 21. gadsimtā un citu tautu un valstu vidū? Vai patiešām vēl domājam, ka pie kara pret Ukrainu vainīgs ir viens vienīgs Putins?

Komentējot Rosļikova izgājienu Latvijas parlamentā, – neko jaunu viņš nepateica, neparādīja. Cilvēkiem, kas analizē viņa un viņa partijas biedru uzskatus, tas sen bija skaidrs. Kad Rosļikovs uzstājās tribīnē un pēc tam vēl izpaudās jau savā deputātu sēdvietā, viņu eleganti ar mobilajiem telefoniem filmēja viņa partijas biedres. Kāpēc, kā jūs domājat? Ne jau, lai kritizētu par deputāta necienīgu, neadekvātu rīcību. Bet, lai pēc tam sociālajos medijos pasniegtu kā krievu politisko zvaigzni, mocekli, kas cieš no latviešu nacionālistu uzbraucieniem. Tā ir visas “Stabilitātes” frakcijas attieksme un vērtības.

Turklāt tās nebija vecas krievu kukažiņas, kuras Latvijā iebrauca pagājušā gadsimta 50.-60. gados. Tās ir sievietes, kas visticamāk dzimušas, augušas, izglītojušās neatkarīgā Latvijā. Un kāds ir rezultāts? Tas ir jautājums, vai ir iespējams krievus integrēt demokrātiskā valstī, it īpaši, ja viņiem pašiem nav nekādas vēlēšanās?

Vēlos atgādināt, ka pēdējās Saeimas vēlēšanās par Rosļikovu un “Stabilitāti” nobalsoja 62 000 vēlētāju. Tā ir vesela armija, vesels Anglijas futbola premjerlīgas stadions. Turklāt jāsaprot, ka daļa no šiem vēlētājiem bija tie, kas nepiedeva saviem iepriekšējiem favorītiem – "Saskaņai" – par Krievijas agresijas pret Ukrainu nosodīšanu.

Bez šiem 62 tūkstošiem vēl mums ir Šlesera “Latvija Pirmajā vietā”, kas valodas un ārpolitikas ziņā vienmēr bijusi tuva Krievijas pozīcijai, tie ir 57 000. Vēl taču ir arī “Saskaņa” – 43 000, “Latvijas Krievu savienība” – 33 000, “Suverēnā vara” – 29 000. Tad kopā sanāk 225 000. Kārtīga pilsēta. Vesels karaspēks.

Un tie ir tikai tie, kas atnāca uz vēlēšanām, cik vēl neatnāca, bet domā tāpat. Un tie ir tikai Latvijas pilsoņi. Bet mums taču vēl ir nepilsoņi - 180 000. Mums ir arī Krievijas pilsoņi – vismaz 40 000. Skaitām visu kopā klāt, un sanāk iespaidīgs skaitlis – 445 000.

Ja vadāmies pēc 2022.gada iedzīvotāju skaitīšanas datiem, tad Latvijā dzīvo 503 tūkstoši krievu. Skaidrs, ka ne visi viņi ir Latvijai nelojāli, un ne visi Latvijai nelojālie cilvēki ir krievi pēc tautības. Tomēr abu skaitļu tuvums liecina par zināmu kopsakarību. Ar piebildi, ka mēs jau to zinājām un nojautām. Tas ir jautājums par krievu integrācijas vēlmi un potenciālu.

Tāpat ir jautājums, vai Krievijas noziedzīgais karš Ukrainā, izdarītie noziegumi, kas balstīti uz krievu nacisma ideoloģijas pamata, ir kaut kā mainījuši Latvijas krievisko partiju (attiecīgi arī viņu vēlētāju) politiskos uzskatus? Acīmredzami, ka nav. Pēdējo dienu notikumi, viņu politiķu izteikumi to skaidri apliecina. Nekādas kritiskās domāšanas, nekādas humānas nožēlas par krievu noziegumiem Latvijā, par krievu valodas uzspiešanu latviešiem, par pašu krievu integrēšanās spēju problēmām. Viss pa vecam – vainīgi ir citi, latvieši nacionālisti traucē, apspiež krievus. Skan viss tas pats, kā dēļ Ukrainā līst nevainīgu un brīvību alkstošu cilvēku asinis.

Problēma arī tā, ka savulaik Latvijā neapdomīgi viegli tika atvērts pilsonības likums un ļoti formāli tika veikts naturalizācijas process. Principā tas pavēra iespēju tam, ka daudzi Latvijai nelojāli cilvēki ieguva Latvijas pilsonību un sāka darboties no iekšpuses jau legāli. Tieši pēc tam pie varas Rīgā un citur tika ušakovieši un centās pārvērst (un sekmīgi) Latvijas galvaspilsētu par Krievijas sastāvdaļu. 9.maija Ušakova Rīga – “Naša Riga”.

Ja mēs paskatāmies uz Latvijas Republikas pasi un izvērtējam ušakoviešu, rosļikoviešu uzskatus, tad man tas neiet kopā. Tāpēc nekad neesmu sapratis, kāpēc visi šie krievu “mocekļi” nedodas uz Krieviju, kur tas viss, ko viņi vēlas, ir jau salikts uz paplātes.Latvijas valsts taču tika dibināta un tās neatkarība atjanota, lai nebūtu tā, kā tas ir Krievijā.

Kāpēc 35 gadus pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas man un citiem latviešiem ir jābauda ikdienā, arī no Saeimas tribīnes, šīs krievu šovinisma šaltis? Kur ir problēma dzīvot tajā valstī, kuras vērtības cilvēki atzīst? Kurš te ir moceklis, mocekļi? Vai tie krievi, kuri grib uzspiest latviešiem viņu Tēvzemē savas krievu (anti)vērtības, vai tomēr latvieši, kuriem visu laiku jāklausās šie krievu pārmetumi, jāizjūt agresija.

Starp citu, tieši analoģiski A. Rosļikova izteikumi bija pamats krievu diktatoram Putinam, lai sāktu karu pret Ukrainu. Atkal krieviem bija nodarīts pāri, atkal kāda nekrievu tauta un valsts nav uzvedusies tā, kā krievi vēlas.

Atgriežoties pie latviešu medijiem, jautājums – vai kādreiz sāksim šķirot, ko aicinām uz intervijām, debatēm? Vai, ja vien varētu, tiktu aicināts Staļins, Hitlers, Putins, Pēteris I, Ivans Bargais, lai tik stāsta par saviem politiskajiem uzskatiem – vārda brīvība, demokrātija taču pāri visam. Galu galā viņiem taču arī noteikti būtu atbalstītāji ar Latvijas pasēm kabatā. Vēl labāk ar šiem personāžiem runāt par sociālajiem jautājumiem. Gan jau kaut ko jēdzīgu pateiktu.

Jautājums, vai mūsu medijiem patiešām ir jāpieiet tik nekritiski? Vai viss ir jātiražē, jālegalizē, jāpadara par normu? Varbūt tomēr visam ir savas robežas – gan fiziskās (valstu), gan morālās, ētiskās?

Novērtē šo rakstu: