Iesaki rakstu: 
Šis virsraksts ir neizprotams un neloģisks līdz tam brīdim, kamēr neieliekam komatu, lai piešķirtu jēgu un nozīmi izteikumam. Līdzīgi ir arī ar organizācijām – tās darbojas tik sekmīgi, cik to vadība pareizi ieliek “komatus” organizācijas struktūrā un jēgpilnā darbībā.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme, paziņojot, ka “kara apstākļos veikt rotācijas nevar”, ir ielikusi kārtējos “komatus” VID darbībā. Šis paziņojums tikai nostiprina priekšstatu par VID kā par stagnējošu valsts iestādi, kuras vadība tikai deklaratīvās frāzēs ir gatava runāt par transparentu VID pārvaldību un korupcijas risku mazināšanu.
Lai uzlabotu VID darbību, 2019. gadā auditorkompānija “PricewaterhouseCoopers” ieteica VID izstrādāt darbinieku rotācijas plānu, kurš tika akceptēts, un I. Jaunzeme izdeva rīkojumu darbinieku rotācijas plānu sagatavot un ieviest līdz 2022. gada 4. maijam. Vēl šī gada sākumā I. Jaunzeme apstiprināja, ka plāns tiks ieviests, tomēr intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta Panorāma” (27.05.2022) I.Jaunzeme atklāja, ka plāna ieviešana ir atcelta kara dēļ. “Kara apstākļos, īpaši muitā, veikt rotācijas nevar,” paziņoja I. Jaunzeme, norādot, ka šobrīd galvenais ir stabilizēt kolektīvu, lai dienests varētu izpildīt paredzētās funkcijas.
Te gan jāatgādina, ka VID līdzšinējās darbinieku rotācijas ir izpelnījušās aizdomas, ka tās veiktas dažu šauru grupu interesēs un rotācijām kā tādām nav nekāda sakara ar labu pārvaldības praksi – gluži pretēji, tās notikušas ar nolūku atbrīvoties no nevēlamiem un lēmumu pieņēmējiem neuzticamiem darbiniekiem. Tāpēc pamatots jautājums, vai šīs atliktās VID darbinieku rotācijas patiesie iemesli ir gluži citi, piemēram, “aizsēdējušos” darbinieku vēlme saglabāt savas pozīcijas…
Tomēr I. Jaunzemes publiskā argumentācija rotācijas plāna atlikšanai šoreiz arī ir šaubīga vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, par karu – situācija nenoliedzami ir nopietna, taču allaž varēs atrast iemeslu, kāpēc nav īstais brīdis, lai VID transformētos par mūsdienīgāku valsts iestādi. Lielākas vai mazākas nelaimes ir bijušas, ir un būs – nesen mūs piemeklēja bēgļu krīze pie Latvijas robežām, Covid-19 pandēmija, utt.. Tāpēc, pēc I. Jaunzemes teiktā, sanāk, ka jebkura krīze var būt labs iemesls, lai VID atteiktos no saviem plāniem mainīties. Galu galā mūs piemeklē globālā sasilšana, tad jau arī tas ir labs iemesls VID hibernētos gluži kā lāči, lai pārlaistu ziemas aukstumu jeb VID gadījumā – grūtos laikus.
Manuprāt, VID ir jābūt daudz spēcīgākai organizācijai, kas spēj efektīvi mainīties līdzi mainīgajai situācijai lokāli un reģionāli, nevis ieņemt nogaidošu un stagnējošu pozīciju līdz nākamajiem “miera laikiem”, jo tā ir organizācijas vadības vājuma pazīme, kurai nav ideju, kā risināt jaunos izaicinājumus. Un te arī veidojas labvēlīga augsne vājai sadarbībai starp VID un uzņēmējiem – kamēr VID dzīvo pēc veco laiku priekšrakstiem, tikmēr uzņēmēji ir pilnīgi citā realitātē, un saprotams, kāpēc abpusēja sapratne ir vāja.
Otrkārt, I. Jaunzemes arguments, ka pašlaik nepieciešamas “stabilizēt kolektīvu”, savā ziņā ir komisks – vai tad līdz šim VID kolektīvs, dažādie kontroles un uzraugošie dienesti līdz šim bijuši “nestabili”? Vai tad līdz šim nebija laika, lai, kā saka, mehānismu ieeļļotu un noregulētu?
Treškārt, pat, ja pieņemam, ka muitas darbiniekus tiešām nebūtu vēlams pašlaik rotēt, VID darbība nesākas un nebeidzas uz valsts robežas. Kā ir ar citu VID departamentu darbinieku rotāciju – no I. Jaunzemes saprotama argumentācija kā vien piesauktais karš nav izskanējusi.
Ierēdņu rotācija pēc būtības ir ļoti nozīmīgs solis jebkurai valsts iestādei, jo tā nodrošina labu pārvaldību, efektīvu uzdevumu izpildi un veicina sabiedrības uzticību civildienestam. Nenoliedzami, arī samazina korupcijas riskus. VID gadījumā akcents ir tieši šie divi aspekti: sabiedrības uzticības veicināšana un korupcijas risku samazināšana ir iemesli, kāpēc nepieciešama darbinieku rotācija, kas ir atcelta, manuprāt, ar nepārdomātu lēmumu.
VID bieži vien tā neelastības dēļ jau gadiem nonāk kritikas krustugunīs, un diemžēl cieš organizācijas reputācija. Tomēr VID ir viena no svarīgākajām valsts iestādēm, jo tā administrē nodokļu iekasēšanu – tā teikt, nepateicīgs darbs, jo cilvēku apziņā tieši šī institūcija “paņem” naudu nodokļu veidā. Tieši tāpēc VID nevis deklaratīvi, bet reāli ir jāuzlabo sava reputācija. Un darbinieku rotācija būtu loģisks solis reputācijas uzlabošanai: “aizsēdējušies” darbinieki dažādos VID departamentos ir zināms risks, jo viņi ir pieraduši strādāt “pa vecam”.
Savukārt, runājot par korupcijas risku samazināšanu, jāsaka, ka sankcijas pret Krieviju ir ieviestas jau kopš 2014. gada, bet ar zināmu regularitāti mūs sasniedza ziņas gan par atrastajām kontrabandas kravām, gan ar pieķertajiem muitniekiem, kas piesedza kontrabandu.
Protams, tagad šīs sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju ir ievērojami pastiprinātas, bet vai būs mazinājusies kontrabandistu aktivitāte? Domāju, gluži pretēji, tāpēc muitnieku rotācija būtu īpaši svarīga šajā nebūt ne vienkāršajā situācijā, jo tas, kas VID reputācijai pašlaik būtu nepieciešams vismazāk – korupcijā pieķerti muitnieki.
Tāpat īpatnējs ir I. Jaunzemes arguments, ka rotācijas sākotnējais nolūks bija pārcelt VID darbiniekus uz amatiem, kur viņi varētu sniegt lielāku ieguldījumu VID, tā teikt, atbilstoši talantiem un prasmēm. Tad loģisks jautājums ir – kāpēc dažādus VID amatus pašlaik ieņem darbinieki, kas nebūt nav labākie savā jomā (un kā viņi tur ir nonākuši), kā arī – ja atceļ rotāciju, tad šīs “viduvējības” turpinās pildīt pienākumus amatos, kur viņi nav labākie? Kaut kā neloģiski sanāk…
Līdz ar to aktuāls ir jautājums, cik adekvātus lēmumus VID vadība pieņem šajā nebūt ne vienkāršajā situācijā – vai piekopj strausa stratēģiju vai proaktīvi reaģē uz jauno situāciju un izdara nepieciešamās korekcijas iestādes darbībā.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
