Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms, dāmas un kungi, es gribētu jūs visus pasveicināt šeit Starptautiskajā Ekonomikas Forumā. Un sākt es gribētu ar to, ka šajā gadā, neskatoties uz pandēmiju, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, forums tomēr turpina savu darbu, kas priecē. Lai gan online formātā, bet tomēr strādā. Un tas piedāvā saviem dalībniekiem atvērtā un brīvā diskusijā apmainīties ar saviem vērtējumiem un prognozēm, kas daļēji kompensē to klātienes sarunu deficītu starp valstu, biznesa un sabiedrības līderiem, kurš ir uzkrājies šajos pagājušajos mēnešos.

Viss tas ir svarīgi tagad, kad mūsu priekšā ir tik daudz sarežģītu jautājumu, uz kuriem nepieciešams rast atbildes. Šis forums ir pirmais šajā XXI gadsimta trešajā desmitgadē, kura tikko sākās, un vairums tā tēmu, protams, ir veltītas tām dziļajām pārmaiņām, kuras notiek uz mūsu planētas.

Tik tiešām ir grūti nepamanīt tās dziļās globālās transformācijas, kuras notiek ekonomikā, politikā, sociālajā dzīvē, tehnoloģijās. Koronavīrusa pandēmija, par kuru Klauss tikko minēja un kura ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu visai cilvēcei, tikai papildus paātrināja strukturālās izmaiņas, kuru priekšnosacījumi jau pietiekami sen bija izveidojušies. Tāpat šī pandēmija saasināja disbalansa problēmas, kuras arī pasaulē jau iepriekš bija uzkrājušās. Ir pamats uzskatīt, ka arī turpmāk pastāv pretrunu saasināšanās riski un šādas tendences var izpausties praktiski visās sfērās. Protams, vēsturē nav tiešu paralēļu, bet daži eksperti (es ar cieņu izturos pret viņu viedokli) salīdzina pašreizējo situāciju ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tādam vērtējumam var piekrist, var nepiekrist, bet pēc daudziem parametriem, pēc kompleksu sistēmisko potenciālo draudu izaicinājuma rakstura un mēroga attiecīga analoģija tomēr nāk prātā.

Mēs redzam iepriekšējo ekonomiskās attīstības modeļu un instrumentu krīzi. Sociālās noslāņošanās pieaugumu gan globālā līmenī, gan arī atsevišķās valstīs. Par to mēs runājām arī agrāk, bet šodien tas izraisa strauju sabiedrisko uzskatu polarizāciju, provocē populisma, labā un kreisā radikālisma, kā arī citu galējību pieaugumu. Iekšpolitisko procesu saasināšanos un nežēliskošanos, tai skaitā arī vadošajās valstīs. Tas viss neizbēgami atspoguļojas arī uz starptautiskām attiecībām un nepiedod tām stabilitāti un prognozējamību.

Notiek starptautisko institūtu novājināšanās. Vairojas reģionālie konflikti. Degradē globālās drošības sistēma. Klauss te minēja par manu vakardienas sarunu ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu par Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma pagarināšanu. Bez šaubām tas ir solis pareizajā virzienā. Bet pretrunas tomēr piegriežas, kā saka, pa spirāli. Kā zināms, nespēja un negatavība pēc būtības rast risinājumu šāda veida problēmām 20.gadsimtā izvērtās Otrā pasaules kara katastrofā. 

Protams, mūsdienās šāda veida globāls “karstais” konflikts, ceru, principā nav iespējams. Es ļoti uz to ceru, jo tas nozīmētu civilizācijas beigas. Bet atkārtošos, situācija var attīstīties neprognozējami un iziet ārpus kontroles. Protams, tas tādā gadījumā, ja neko nedara, lai tā nenotiktu.

Tomēr ir varbūtība saskarties ar īstu “noraušanos” pasaules attīstībā, kā sekas būs visu karš pret visiem. Ar mēģinājumiem atrisināt nobriedušās pretrunas, meklējot iekšējos un ārējos ienaidniekus. Ne tikai ar tādu tradicionālo vērtību kā ģimene (mums Krievijā tā ir vērtība), bet arī ar tādu bāzes brīvību kā vēlēšanu tiesības un personiskās dzīves neaizskaramība sagraušanu. Atzīmēšu te, ka sociālā un vērtību krīze jau izvēršas negatīvās demogrāfiskās sekās, kuru dēļ cilvēce riskē pazaudēt veselus civilizācijas un kultūras kontinentus.

Mūsu kopējā atbildība šodien ir izvairīties no tādas perspektīvas, kura līdzinās drūmai antiutopijai. Nodrošināt attīstību pa citu, pozitīvu, harmonisku un radošu trajektoriju. Šai sakarā sīkāk apstāšos pie tiem izaicinājumiem, kuri, manuprāt, pašreiz stāv pasaules sabiedrības priekšā.

Pirmais no tiem ir sociāli ekonomiskais. Jā, ja spriežam pēc statistikas skaitļiem, neskatoties uz dziļajām krīzēm 2008. un 2020. gadā, pēdējo 40 gadu periodu kopumā var uzskatīt par veiksmīgu vai pat ļoti veiksmīgu pasaules ekonomikai. Sākot no 1980.gada, globālais IKP pēc pirktspējas paritātes reālās izteiksmēs uz vienu cilvēku ir divkāršojies. Tas neapšaubāmi ir pozitīvs rādītājs. Globalizācija un iekšējā izaugsme noveda pie spēcīgas augšupejas attīstības valstīs. Ļāva vairāk nekā miljardam cilvēku pārvarēt nabadzību. Ja paņem ienākumu līmeni 5,5$ uz cilvēku dienā (arī pēc pirktspējas paritātes), tad pēc Pasaules Bankas vērtējuma Ķīnā, piemēram, cilvēku skaits ar zemāku ienākuma līmeni ir samazinājies no 1,1 miljarda cilvēku 1990.gadā uz mazāk kā 300 miljoniem cilvēku pēdējos gados. Tas ir neapšaubāms Ķīnas panākums. Bet Krievijā no 640 miljoniem cilvēku 1999.gadā līdz apmēram 5 miljoniem pašreiz (...).  

Tomēr galvenais jautājums, atbilde uz kuru arī dod esošo problēmu sapratni, ir, kāds ir šādas globālās izaugsmes raksturs? Kurš no tā visvairāk ieguva? Protams, kā jau teicu, lielā mērā par ieguvējām kļuva attīstības valstis, kuras izmantoja augošo pieprasījumu pēc savām tradicionālajām un pat jaunām precēm. Tomēr par tādas iekļaušanās globālajā ekonomikā rezultātu kļuva ne tikai darba vietas un eksporta ieņēmumi, bet arī sociālās problēmas, ieskaitot pilsoņu ienākumu starpības ļoti ievērojamu palielināšanos.

Bet kā tad iet attīstīto valstu ekonomikām, kur vidējās labklājības līmenis ir daudzkārt augstāks? Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet noslāņošanās problēma šeit, attīstītajās valstīs, izrādījās vēl daudz dziļāka. Tā pēc Pasaules Bankas vērtējuma, ja ar ienākuma līmeni mazāk par 5,5$ dienā Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, 2000.gadā dzīvoja 3,6 miljoni cilvēku, tad 2016.gadā jau 5,6 miljoni cilvēku. Šai pašā laika periodā globalizācija noveda pie nozīmīga peļņas pieauguma transnacionālajām, pirmkārt amerikāņu un eiropiešu kompānijām. Starp citu, ja runājam par ierindas pilsoņiem, tad attīstītajās Eiropas valstīs ir tieši tāda pati tendence kā Štatos. Un atkal, ja runājam par kompāniju peļņu, kurš ieguva šos ienākumus? Atbilde ir zināma, tā ir acīmredzama – 1% iedzīvotāju.

Bet kas notika pārējo cilvēku dzīvē? Pēdējo 30 gadu laikā virknē attīstīto valstu vairāk nekā puses iedzīvotāju ienākums reālās izteiksmēs stagnēja, nepieauga. Savukārt izglītības pakalpojumu un veselības aizsardzības pakalpojumu cenas palielinājās. Zināt par cik? Trīs reizes.

Tātad miljoniem cilvēku pat bagātajās valstīs pārstāja redzēt savu ienākumu pieauguma perspektīvu, pie tam viņu priekšā paliek problēma, kā nodrošināt veselību sev, saviem vecākiem, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību saviem bērniem. Uzkrājas milzīga cilvēku masa, kura pēc fakta izrādās nepieprasīta. Tā pēc Starptautiskās Darba organizācijas datiem 2019.gadā 21% jeb tas ir 267 miljoni jauno cilvēku pasaulē nekur nav strādājuši un nekur nav mācījušies. Un pat starp strādājošajiem, lūk, tas ir interesants rādītājs, 30% dzīvo ar ienākumu zemāku par 3,2$ dienā pēc pirktspējas paritātes.

Tādas globālās sociāli-ekonomiskās attīstības galējības ir tiešs pagājušā gadsimta astoņdesmitos gados realizētās politikas rezultāts. Pie tam bieži vien vulgāri un dogmatiski realizētas. Šīs politikas pamatā bija tā saucamais Vašingtonas konsensuss ar tā nerakstītajiem likumiem, kad par prioritāti tiek noteikta ekonomikas izaugsme uz privāta parāda pamata ekonomikas deregulācijas un zemu nodokļu bagātniekiem un korporācijām apstākļos.

Kā jau teicu, koronavīrusa pandēmija tikai saasināja šīs problēmas. Pagājušajā gadā globālās ekonomikas kritums kļuva par pašu lielāko kopš Otrā pasaules kara. Darba tirgus zaudējumi uz jūliju bija ekvivalenti 500 miljoniem darba vietu. Jā, uz gada beigām pusi no tām izdevās atjaunot. Bet tomēr tās ir gandrīz 250 miljoni zaudētas darba vietas. Tas ir ļoti liels un satraucošs skaitlis. Tikai pirmo deviņu mēnešu laikā pagājušajā gadā visas pasaules darba ienākumu zaudējums bija 3,5 triljoni dolāru. Un šis rādītājs turpina pieaugt. Tātad pieaug arī sociālā spriedze sabiedrībā.

Pie tam pēckrīzes atjaunošanās nenorit viegli. Ja 20 – 30 gadus atpakaļ problēmu varēja atrisināt, izmantojot stimulējošu makroekonomisku politiku (starp citu tā arī dara līdz pat šim brīdim), tad pašreiz šādi mehānismi sevi pēc būtības ir izsmēluši, tie vairs nestrādā. Tas nav mans nepamatots apgalvojums.

Tā pēc Starptautiskā Valūtas fonda vērtējuma kopējais valstu un privātā sektora parādu līmenis ir pietuvojies atzīmei 200% no globālā IKP. Bet atsevišķās ekonomikās tas ir pārsniedzis 300% no nacionālā IKP. Pie tam attīstītajās valstīs procentu likmes atrodas praktiski nulles līmenī. Bet galvenajās attīstības valstīs – vēsturiskā minimuma līmenī.

Tas viss pēc būtības padara neiespējamu ekonomikas stimulēšanu ar tradicionāliem instrumentiem, palielinot privāto kreditēšanu. Tā saucamā kvantitatīvā mīkstināšana [quantitative easing], kura tikai turpina paaugstināt, uzpūst finansu aktīvu cenu burbuļus, ved pie tālākas sabiedrības noslāņošanās. Bet pieaugošā starpība starp reālo un virtuālo ekonomiku (starp citu, man par to bieži saka reālā ekonomikas sektora pārstāvji no daudzām pasaules valstīm, un domāju, ka daudzi šodienas tikšanās dalībnieki no biznesa puses arī man piekritīs) rada reālus draudus un var izraisīt nopietnus, neprognozējamus satricinājumus.

Noteiktas cerības, ka izdosies “pārlādēt” iepriekšējo izaugsmes modeli, ir saistītas ar strauju tehnoloģisko attīstību. Tik tiešām, pēdējie 20 gadi lika pamatu tā saucamai ceturtajai rūpnieciskai revolūcijai, kura balstās uz visaptverošu mākslīgā intelekta, kā arī automatizēto un robotizēto risinājumu izmantošanu. Koronavīrusa pandēmija ievērojami paātrināja šādas izstrādnes un to ieviešanu.

Tomēr šis process rada arī jaunas strukturālas izmaiņas, es te, pirmkārt, domāju darba tirgu. Tas nozīmē, ka bez efektīvām valsts darbībām daudzi cilvēki riskē palikt bez darba. Pie tam tā parasti ir tā saucamā vidusšķira. Bet tā ir jebkuras mūsdienu sabiedrības pamats.

Šai sakarā ir jāpiemin otrais nākamās desmitgades fundamentālais izaicinājums – sabiedriski – politiskais. Ekonomisko problēmu pieaugums un nevienlīdzība sašķeļ sabiedrību, rada sociālu, rasu un nacionālo neiecietību, pie tam šīs problēmas izlaužas uz āru pat valstīs ar šķietami nostabilizējušamies pilsoniskajiem un demokrātiskajiem institūtiem, kuru mērķis ir salāgot, slāpējot šāda veida parādības un ekscesus.

Sistēmiskās sociāli – ekonomiskās problēmas rada tādu sabiedrības neapmierinātību, ka tās prasa īpašu uzmanību, prasa, lai šīs problēmas tiktu risinātas pēc būtības. Tā ir bīstama ilūzija, ka šīs problēmas var ignorēt, kā saka, nogrūst kaut kur stūrī, kam var būt nopietnas sekas. Šai gadījumā sabiedrība tāpat būs sašķelta gan politiski, gan sociāli. Tāpēc, ka cilvēku neapmierinātības iemesls patiesībā ir nevis kaut kādās abstraktās lietās, bet gan ir saistīts ar reālām problēmām, kuras skar katru, neatkarīgi no tā, kādi politiskie uzskati cilvēkam reāli ir. Vai arī kā viņš domā, kādi tie viņam ir. Bet reālās problēmas rada neapmierinātību.

Izdalīšu vēl vienu principiālu momentu. Arvien lielāka loma sabiedrības dzīvē parādījās mūsdienu tehnoloģiskajiem un pirmkārt digitālajiem gigantiem. Tagad par to daudz runā, jo īpaši to notikumu sakarā, kas notika Štatos pirmsvēlēšanu kampaņā. Un tie vairs nav kaut kādi vienkārši ekonomiskie giganti, atsevišķās jomās tie de facto konkurē ar valstīm. To auditorija ir skaitāma miljardos lietotāju, kuri šo ekosistēmu ietvaros pavada nozīmīgu savas dzīves daļu.

No pašu šo kompāniju skatu punkta, to monopolstāvoklis ir optimāls, lai organizētu tehnoloģiskus un biznesa procesus. Varbūt tā tas arī ir, bet sabiedrībai rodas jautājums: cik lielā mērā šāds monopolstāvoklis atbilst tieši sabiedrības interesēm? Kur ir robeža starp veiksmīgu globālo biznesu, pieprasītiem pakalpojumiem un servisiem, metadatu konsolidāciju un mēģinājumiem rupji, pēc saviem ieskatiem vadīt sabiedrību, aizstāt leģitīmus demokrātiskus institūtus, pēc būtības uzurpēt vai ierobežot cilvēku dabīgās tiesības izlemt kā dzīvot, ko izvēlēties, kādu pozīciju brīvi izteikt? Mēs visi tikko to redzējām Štatos un visi saprot, par ko es tagad runāju. Esmu pārliecināts, ka nospiedošam vairākumam cilvēku ir līdzīga pozīcija, tai skaitā arī tiem, kuri šodien piedalās ar mums šajā pasākumā.

Un visbeidzot trešais izaicinājums jeb, precīzāk sakot, acīmredzams drauds, ar kuru mēs varam saskarties šajā desmitgadē, - tā ir turpmāka visu starptautisko problēmu kompleksa saasināšanās. Jo neatrisinātās un pieaugošās iekšējās sociāli – ekonomiskās problēmas var vedināt meklēt vainīgos, uz kuriem visu var novelt, apvainot visās nelaimēs, lai novirzītu savu pilsoņu sašutumu un neapmierinātību. Un mēs jau to redzam, mēs jūtam, ka ārpolitiskās propagandiskās retorikas temperatūra pieaug. Var sagaidīt, ka agresīvāks kļūs arī praktisko darbību raksturs, ieskaitot spiedienu uz tām valstīm, kuras nepiekrīt paklausīgu, viegli vadāmu satelītu lomai, sagaidāma tirdzniecības barjeru izmantošana, neleģitīmas sankcijas, finansu, tehnoloģiju un informācijas sfēru ierobežojumi.

Šāda spēle bez noteikumiem kritiski palielina vienpusēja militāra spēka pielietošanas risku – lūk kur ir bīstamība, spēka pielietošana, aizsedzoties ar vienu vai otru izdomātu iemeslu. Tas palielina varbūtību rasties jauniem karstajiem punktiem uz mūsu planētas. Viss tas nevar mūs nesatraukt.

Tai pat laikā, cienījamie foruma dalībnieki, neskatoties uz tādu izaicinājumu un pretrunu kamolu, mums neapšaubāmi vajag saglabāt pozitīvu skatu uz nākotni, vajag saglabāt piederību konstruktīvai dienas kārtībai. Būtu naivi piedāvāt kaut kādas universālas brīnumreceptes minēto problēmu risināšanā. Tomēr mēģināt izstrādāt kopēju pieeju, maksimāli satuvināt pozīcijas, norādīt uz globālās spriedzes cēloņiem mums visiem bez šaubām vajag.

Vēlreiz gribu uzsvērt savu tēzi: globālās attīstības nestabilitātes fundamentāls iemesls lielā mērā ir uzkrājušās sociāli – ekonomiskās problēmas. Tāpēc šodienas atslēgjautājums ir, kā izveidot darbību loģiku, lai ne tikai ātri atjaunotu globālo un nacionālās ekonomikas, no pandēmijas cietušās nozares, bet lai panāktu to, ka šāda atjaunošanās būtu tieši stabila ilgtermiņa perspektīvā un tai būtu kvalitatīvi cita struktūra, lai tā palīdzētu pārvarēt sociālo disbalansu smagumu. Ņemot vērā jau pieminētos makroekonomiskās politikas ierobežojumus, ir acīmredzams, ka turpmāka ekonomikas attīstība lielā mērā balstīsies uz budžeta stimuliem, un svarīgākā loma būs valstu budžetiem un centrālajām bankām.

Faktiski attīstītajās valstīs un arī daļā attīstības valstu mēs šādas tendences jau novērojam. Valsts lomas paaugstināšanās sociāli – ekonomiskajā sfērā nacionālajā līmenī acīmredzami prasa lielu atbildību, ciešu starpvalstu sadarbību globālās dienaskārtības jautājumos. Dažādos starptautiskos forumos bieži izskan aicinājumi pēc inkluzīvas izaugsmes, pēc apstākļu radīšanas, lai katram cilvēkam varētu nodrošināt cienījamu dzīves līmeni. Tas viss ir pareizi, tāds mūsu kopējā darba virziens ir pilnīgi pareizs.

Ir absolūti skaidrs, ka pasaule nevar iet pa tādas ekonomikas veidošanas ceļu, kura strādā tikai miljona cilvēku labā vai arī “zelta miljarda” labā. Tā ir vienkārši destruktīva pozīcija. Tāds modelis savā būtībā ir nestabils. Nesenie notikumi, tai skaitā migrācijas krīzes, to atkal apstiprināja. Tagad ir nepieciešams no vispārīgas konstatācijas pāriet pie darbiem, novirzīt reālus pūliņus un resursus, lai panāktu gan sociālās nevienlīdzības samazināšanos atsevišķu valstu iekšienē, kā arī pakāpenisku dažādu planētas valstu un reģionu ekonomiskās attīstības līmeņu tuvināšanu. Tad arī migrācijas krīžu nebūs.

Šādas politikas, kurai būtu jānodrošina stabila un harmoniska attīstība, jēga un akcenti ir acīmredzami. Kādi tie ir? Tā ir jaunu iespēju radīšana katram, tādu apstākļu radīšana, lai cilvēks var attīstīties un realizēt savu potenciālu neatkarīgi no tā, kur viņš ir piedzimis un dzīvo.

Un te es norādīšu četras galvenās prioritātes. To, ko es redzu kā prioritātes. Neko jaunu iespējams arī nepateikšu. Tomēr, par cik Klauss ļāva izteikt Krievijas pozīciju, manu pozīciju, es noteikti to izdarīšu.

Pirmais. Cilvēkam ir jābūt komfortablai dzīves videi. Tā ir dzīvesvieta un pieejama infrastruktūra: transporta, enerģētiskā, komunālā. Un, protams, ekoloģiskā labklājība, to nevajag aizmirst.

Otrais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņam būs darbs, kas dos viņam stabili augošu ienākumu un attiecīgi arī pienācīgu dzīves līmeni. Viņam ir jābūt pieejamiem reāliem apmācību mehānismiem visas savas dzīves laikā, šodien tā ir absolūta nepieciešamība, kas ļauj viņam attīstīties un veidot savu karjeru, bet pēc tās noslēguma, saņemt pienācīgu pensiju un sociālo paketi.

Trešais. Cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš saņems kvalitatīvu, efektīvu medicīnisko palīdzību, kad tā būs nepieciešama, ka veselības aizsardzības sistēma jebkurā gadījumā viņam garantē pieeju mūsdienīgam pakalpojumu klāstam.

Ceturtais. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem, bērniem jābūt iespējai iegūt pienācīgu izglītību un realizēt savu potenciālu. Šāds potenciāls ir katram bērnam.

Tikai tādā veidā varēs garantēt visefektīvāko mūsdienu ekonomikas attīstību. Ekonomikas, kur cilvēki nav līdzeklis, bet gan mērķis. Un tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu šajos četros virzienos (tie nav vienīgie, es nosaucu tikai galvenos), tikai tās valstis, kuras spēs panākt progresu kaut vai tikai šajos četros virzienos, nodrošinās sev stabilu un inkluzīvu attīstību.

Tieši šī pieeja ir tās stratēģijas pamatā, kuru realizē arī mana valsts, Krievija. Mūsu prioritātes ir radītas apkārt cilvēkam, viņa ģimeni, vērstas uz demogrāfisko attīstību un tautas saglabāšanu, uz cilvēku labklājības līmeņa paaugstināšanu, viņu veselības aizsardzību. Mēs strādājam, lai radītu apstākļus pienācīgam un efektīvam darbam, kā arī veiksmīgai uzņēmējdarbībai, lai nodrošinātu digitālo transformāciju, kas ir visas mūsu valsts nākotnes tehnoloģiskās kārtības pamats, bet mēs to nedarām šauram kompāniju lokam. Šo mērķu sasniegšanai nākamo gadu laikā mēs grasāmies koncentrēt valsts, biznesa un pilsoniskās sabiedrības pūliņus, veidot stimulējošu budžeta politiku.

Mūsu nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai mēs esam atvērti visplašākajai starptautiskai sadarbībai un esam pārliecināti, ka kooperācija globālās sociāli – ekonomiskās dienaskārtības jautājumos pozitīvi ietekmēs kopējo starptautisko atmosfēru, bet savstarpējā atkarība asu tekošo problēmu risināšanā pievienotu arī savstarpējo uzticību, kas pašreiz ir ļoti svarīgi un ļoti aktuāli.

Ir acīmredzams, ka laikmets, kurš ir saistīts ar mēģinājumu izveidot vienpolāru, centralizētu pasaules kārtību, ka šis laikmets ir beidzies. Vispār šis laikmets nemaz nesākās. Notika tikai mēģinājums šajā virzienā. Bet arī tas jau ir pagājis. Šāds monopolstāvoklis savā būtībā nonāca pretrunā ar mūsu civilizācijas kultūru un vēsturisko dažādību.

Realitāte ir tāda, ka pasaulē ir noformējušies un sevi pieteikuši dažādi attīstības centri, ar saviem savdabīgiem modeļiem, politiskām sistēmām, sabiedriskajiem institūtiem. Un šodien ir ļoti svarīgi izveidot to interešu salāgošanas mehānismus, lai attīstības centru dažādība un dabīgā konkurence nepārvērstos anarhijā un virknē ilgstošu konfliktu.

Arī tādēļ mums ir nepieciešams nodarboties ar universālu institūtu nostiprināšanu un attīstību, uz kuriem gulstas īpaša atbildība par stabilitātes un drošības nodrošināšanu pasaulē, par uzvedības noteikumu izstrādi gan globālajā ekonomikā, gan tirdzniecībā.

Ne reizi vien jau esmu uzsvēris, ka šie institūti šodien pārdzīvo ne tos labākos laikus. Mēs dažādos samitos regulāri par to runājam. Šie institūti, protams, tika radīti citā laikmetā, tas ir skaidrs. Un atbildēt uz šodienas izaicinājumiem tiem, iespējams, objektīvi ir pat grūti. Tomēr, to es gribētu uzsvērt, tas nav iemesls, lai no tiem atteiktos, neliekot pēc būtības neko vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīm struktūrām ir unikāla darba pieredze un liels nerealizēts potenciāls. Tāpēc tos vajag akurāti adaptēt mūsdienu reālijām un ir pāragri tos izmest vēstures mēslainē. Ar tiem ir jāstrādā un ir jāizmanto tos.

Papildus tam, protams, nepieciešams izmantot jaunus, papildus savstarpējās sadarbības formātus. Te es runāju par tādu parādību kā daudzpusība. Protams, arī to var saprast dažādi, pa savam. Vai nu kā savu interešu bīdīšanu, leģitimitātes šķituma piešķiršanai vienpusējām darbībām, kad pārējiem tikai atliek vien piekrītoši pamāt ar galvu. Vai arī tā ir reāla suverēnu valstu spēku apvienošana, lai atrisinātu kopējas problēmas kopējam labumam. Runa šai gadījumā var arī iet par reģionālo konfliktu regulēšanu un par tehnoloģisku alianšu veidošanu, un par daudziem citiem virzieniem, tai skaitā par transrobežu transporta un enerģētisko koridoru veidošanu, un tā tālāk.

Cienījamie draugi, dāmas un kungi!

Saprotiet, šeit ir ļoti plašs darba lauks kopējam darbam. Prakse rāda, ka tas strādā. Atgādināšu, ka, piemēram, “Astanas formāta” ietvaros Krievija, Irāna un Turcija daudz dara, lai stabilizētu situāciju Sīrijā un pašreiz pamazām noregulē šai valstī politisko dialogu. Protams, kopā ar citām valstīm. Mēs to darām kopā. Un kopumā ne bez panākumiem, to gribētu uzsvērt.

Krievija, piemēram, veica aktīvas starpniecības darbības, lai apstādinātu bruņotu konfliktu Kalnu Karabahas rajonā, kurā bija iesaistītas mums tuvas tautas un valstis – Azerbaidžāna un Armēnija. Pie tam mēs centāmies sekot atslēgvienošanām, kuras tika panāktas EDSO Minskas grupā, konkrēti starp tās līdzpriekšsēdētājiem – Krieviju, ASV un Franciju. Arī tas ir ļoti labas sadarbības piemērs.

Kā zināms, novembrī tika parakstīts trīspusējais Krievijas, Azerbaidžānas un Armēnijas paziņojums. Un ir svarīgi, ka tas pa lielam secīgi realizējas. Izdevās apturēt asinsizliešanu. Tas ir pats galvenais. Izdevās apturēt asinsizliešanu, panākt pilnīgu uguns pārtraukšanu un uzsākt stabilizācijas procesu. 

Tagad starptautiskās sabiedrības priekšā un, neapšaubāmi, to valstu priekšā, kuras piedalījās krīzes pārvarēšanā, ir uzdevums palīdzēt cietušajiem rajoniem atrisināt humanitāras problēmas, saistītas ar bēgļu atgriešanos, infrastruktūras atjaunošanu, vēsturisku, reliģisku un kultūras pieminekļu atjaunošanu un aizsardzību.

Vai, lūk, cits piemērs. Atzīmēšu Krievijas, Saūdu Arābijas un Amerikas Savienoto Valstu, kā arī virknes citu valstu lomu pasaules enerģētiskā tirgus stabilizācijā. Šāds formāts kļuva par produktīvu sadarbības piemēru starp valstīm ar dažādiem, brīžiem absolūti pretējiem globālo procesu vērtējumiem, ar savām pasaulskata pozīcijām.

Tai pat laikā, protams, ir problēmas, kuras attiecas uz pilnīgi visām valstīm bez izņēmumiem. Tam piemērs ir sadarbība koronavīrusa infekcijas izpētes jomā un cīņa ar to. Pēdējā laikā, kā zināms, ir parādījušies vairāki šīs bīstamās slimības paveidi. Un pasaules sabiedrībai ir jārada apstākļi zinātnieku un speciālistu kopīgam darbam, lai saprastu kāpēc un kā, piemēram, notiek koronavīrusa mutācija, ar ko viens no otra atšķiras dažādi celmi. (...)

Infekcijai un pandēmijai robežas neeksistē. Tāpēc mums vajag mācīties no esošās situācijas, piedāvāt darbības ar mērķi paaugstināt monitoringa sistēmas efektivitāti, kura seko līdzi vai pasaulē nav parādījušās līdzīgas slimības, vai neattīstās līdzīga situācija. 

Cits svarīgs darbības virziens, kurā nepieciešams koordinēt mūsu darbu, pēc būtības, koordinēt visas pasaules sabiedrības darbu, - tas ir mūsu planētas klimats un dabas aizsardzība. Arī te neko jaunu nepateikšu.

Tikai kopā mēs spēsim panākt progresu tādu svarīgu problēmu risināšanā kā globālā sasilšana, meža fonda samazināšanās, bioloģiskās daudzveidības zudums, atkritumu apjoma pieaugums, okeāna piesārņojums ar plastiku un tā tālāk, atrast optimālu balansu starp ekonomiskās attīstības interesēm un apkārtējās vides saglabāšanu pašreizējajai un nākamajām paaudzēm.

Cienījamie foruma dalībnieki! Dārgie draugi!

Mēs visi zinām, ka konkurence, sacensība starp valstīm pasaules vēsturē nav apstājusies, neapstājas un nekad neapstāsies. Un pretrunas, interešu sadursmes patiesībā arī ir dabīga lieta tik sarežģītam mehānismam kā cilvēces civilizācija. Tomēr lūzuma mirkļos tas netraucēja, pat pretēji, pamudināja apvienot spēkus pašā svarīgākajā, tiešām liktenīgajā virzienā. Un man šķiet, ka patreiz ir tieši šāds periods.

Ļoti svarīgi ir godīgi novērtēt situāciju, sakoncentrēties nevis uz iedomātām, bet reālām globālām problēmām, uz disbalansu novēršanu, kas ir kritiski svarīgi visai pasaules sabiedrībai. Un tad, esmu pārliecināts, mēs spēsim gūt panākumus, pienācīgi atbildēt uz XXI gadsimta trešās desmitgades izaicinājumiem.

Ar to es beidzu savu uzstāšanos un gribu pateikties jums par pacietību un uzmanību. Liels paldies.”

Klauss Švābe: “(...) Prezidenta kungs, mēs esam gatavi diskusijām, kuras tūlīt būs, bet man ir viens īss jautājums. Tas ir jautājums, kuru mēs apspriedām, kad es ar Jums tikos Pēterburgā 14 mēnešus atpakaļ. Kā Jūs redzat Krievijas un Eiropas attiecību nākotni.”

Vladimirs Putins: “Ziniet, mums ir lietas, kurām ir fundamentāls raksturs, - tā ir kopēja kultūra. Nesenas pagātnes lielākie Eiropas politiskie darbinieki runāja par nepieciešamību attīstīt attiecības starp Eiropu un Krieviju, norādot, ka Krievija ir daļa no Eiropas. Gan ģeogrāfiski, gan, kas ir pats galvenais, kultūras ziņā, pēc būtības tā ir viena civilizācija. Franču līderi runāja par nepieciešamību radīt vienotu telpu no Lisabonas līdz Urāliem. Es uzskatu, un par to arī esmu teicis: kāpēc līdz Urāliem? Līdz Vladivostokai.

Es personiski esmu dzirdējis izcilā eiropiešu politiskā darbinieka, bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola pozīciju, kurš runāja par to, ka, ja eiropiešu kultūra grib saglabāties un nākotnē palikt par vienu no pasaules civilizācijas centriem, tad, protams, Rietumeiropai un Krievijai ir jābūt kopā. Tam ir grūti nepiekrist. Mēs pieturamies tieši tādam pašam redzējumam un pozīcijai. 

Šodienas situācija ir izteikti nenormāla. Mums ir jāatgriežas pie pozitīvas dienas kārtības. Tas ir Krievijas un, esmu pārliecināts, Eiropas valstu interesēs. Ir skaidrs, ka pandēmija arī nospēlēja savu negatīvo lomu. Mums ir nokritusies preču apmaiņa ar Eiropas Savienību, lai gan tā ir viens no mūsu galvenajiem tirdznieciski ekonomiskajiem partneriem. Mums dienas kārtībā ir jautājums gan par atgriešanos pie pozitīvām tendencēm, gan pie tirdznieciski – ekonomiskās sadarbības audzēšanas.

Eiropa un Krievija šai ziņā, no ekonomikas skatu punkta, ir absolūti dabīgi partneri. Gan no zinātnes un tehnikas attīstības skatu punkta, gan no eiropiešu kultūras telpiskās attīstības skatu punkta, ņemot vērā to, ka Krievija, esot eiropeiskās kultūras valsts, tomēr teritorijas ziņā ir mazliet lielāka nekā visa apvienotā Eiropa. Krievijā ir kolosāli resursi, kolosāls cilvēciskais potenciāls. Es tagad nesākšu uzskaitīt visu to pozitīvo, kas ir Eiropā un kas var nākt par labu Krievijas Federācijai.

Šai ziņā svarīga ir tikai viena lieta: dialogam vienam ar otru ir jāpieiet godīgi. Ir jāatbrīvojas no pagātnes fobijām, jāatbrīvojas no tā, ka iekšpolitiskos procesos tiek izmantotas visas tās problēmas, kuras mums ir tikušas no pagājušajiem gadsimtiem, un ir jālūkojas nākotnē. Ja mēs spēsim pacelties virs šīm pagātnes problēmām, atbrīvoties no šīm fobijām, tad mūs sagaida neapšaubāmi pozitīvs mūsu attiecību posms. 

Mēs tam esam gatavi, mēs to gribam un mēs pēc tā tiecamies. Bet mīlestība nav iespējama, ja tā tiek deklarēta tikai no vienas puses. Tai ir jābūt abpusējai.”

Novērtē šo rakstu:

50
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...