„Rupjmaizes popularizēšanas programma” par 300 000 eiro: Zemkopības ministrija neko sakarīgu neatbildēs, jāprasa graudu audzētājiem - pa kluso pastāstīs
Aivars Strakšas19.08.2024.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Bērnu iepazīstināšanas ar rupjmaizi kampaņas nepieciešamība slēpjas vēlmē atrisināt citu pašu sarūpētu problēmu. Proti, "Latvijas Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskajā plānā 2023.-2027.gadam" bija paredzēts pasākums - "lai līdzsvarotu ienākumus starp lauksaimniecības nozarēm, nodrošinātu ienākumu stabilitāti un izturētspēju, tiks saglabāts ar ražošanu saistītais atbalsts 13 sektoros un viens jauns saistītais atbalsts tiks ieviests rudzu populācijas šķirņu (ieskaitot Kaupo) audzēšanai".
2023. gadā atbalsts rudzu audzētājiem sanāca 81 eiro/ha, taču tas, izrādījās, bija vairāk nekā pietiekoši, lai šogad rudzu iesētos par daudz. Zemkopības ministrijas ierēdņiem pietrūka kvalifikācijas un spējas noturēties pretī rudzu lobijam, bet pašam rudzu lobistam nebija sapratnes par savas rīcības sekām.
Izrādās, ka rudzus vajag tikai tik, cik paši varam apēst. Eksportēt nav kur. Rezultātā rudzu iepirkuma cena šobrīd grozās ap 100 eiro par tonnu, un pa lielam jaunus apjomus un rudzu audzētājus maizes ražotājiem nevajag. Turklāt daļa paši audzē. Tāpēc ražotāji ceļ trauksmi, bet ministrija meklē izeju un neko labāku kā pierunāt bērnus vairāk apēst rupjmaizi izdomāt nevarēja.
Tas ir piemērs, kā viena nepārdomāti iztērēta nauda rada pieprasījumu naudas šķērdēšanai citā vietā. Nez vai bērni spēs apēst visus šobrīd bez pieprasījuma uzaudzētos rudzus. Šajā kampaņā jaušams izmisums.
Taču kurš gan atzīsies pieļautajā kļūdā?
Pareizā rīcība būtu atzīt kļūdu, pamainīt stratēģiju, kā arī izņemt no tās atbalstu rudziem. Citādi šī epopeja nebeigsies vismaz līdz 2027. gadam.
Tas, kas mani šajā stāstā pārsteidz, ir rudzu maizes cena veikalā, kas jau laiciņu grozās ap 3 eiro/kg. Paskatīsimies, vai ar jaunās ražas nonākšanu ražošanā rudzu maizes cena kritīsies. Ir aizdomas, ka ne.
Pēc šī gada rudzu iepirkuma cenas skatoties, pašu rudzu graudu izmaksas graudu ražošanā sastāda tikai nepilnus 4%. Un arī tad noapaļoju stipri uz augšu. Tātad zemniekam, kurš uzaudzē rudzus, no gala produkta vērtības šobrīd sanāk tikai 4%. Pat valsts saņem 21% tikai no PVN vien.
Kaut kā dīvaini pārtikas ražošanā darbojas tehnoloģiskais progress un konkurence. It kā konkurējošā tirgū, pieaugot darba ražīgumam, izejvielas īpatsvaram identiska produkta izmaksās un attiecīgi cenā vajadzētu pieaugt. Galu galā maizes ražošanai uz vienu vienību patērējam arvien mazāk darba stundu, enerģijas un labāk noslogojam iekārtas. Ir, par ko padomāt.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
