Iesaki rakstu: 
Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis nevēlas sniegt nekādus skaidrojumus par to, kādu iemeslu dēļ viņš pievienojies tai augstāko amatpersonu plejādei, kuras savu nodokļu maksātāju apmaksāto darba laiku izmanto privātu lietu kārtošanai.
Aizvadītajā otrdienā pēc pulksten 14.30 SAB direktoru, pacietīgi gaidot savu rindu, varēja vērot visi SEB bankas filiāles apmeklētāji Rīgā, K. Valdemāra ielas Rimi lielveikalā. Šī filiāle ir vistuvāk J. Maizīša darbavietai, kas, kā zināms, atrodas Miera ielā.
Nebija nekādu šaubu, ka kādreizējais ģenerālprokurors, tagadējais SAB direktors bankas filiālē darba laikā ir ieradies, lai kārtotu savas personiskās lietas. No J. Maizīša iepriekšējo gadu deklarācijām ir arī redzams, ka viņš vismaz iepriekš ir bijis tieši SEB bankas klients.
Šī bankas filiāle visas darba dienas strādā no 9 rītā līdz 20 vakarā un ir atvērta arī sestdienās, kas nozīmē, ka SAB direktoram bija visas iespējas savas privātās lietas nokārtot arī ārpus darba laika.
Tomēr J. Maizītis šonedēļ atteicās atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņš izvēlējies banku savu personisko vajadzību dēļ apmeklēt darba dienā un nevis pēc darba laika beigām vai brīvdienās.
Tāpat SAB direktors nevēlējās atbildēt, vai šādu darba laika izmantošanu privātām vajadzībām praktizē regulāri un vai gatavojas atmaksāt budžetā algu, kas viņam no nodokļu maksātāju līdzekļiem aprēķināta par šo laiku.
„Satversmes aizsardzības biroja direktors publiskus komentārus par savu
dienesta pienākumu izpildes laika organizāciju nesniegs,” – tas bija viss, ko J. Maizīša vietā atbildēja anonīma SAB amatpersona.
SAB norādīja, ka saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu J. Maizītis „atrodas dienesta attiecībās” un ka dienesta pienākumu izpildes laika organizāciju nosaka šī likuma 35.pants.
Tiesa, no SAB minētā likuma panta izriet, ka tieši J. Maizītis kā SAB direktors ir tā persona, kas kā valsts drošības iestādes vadītājs nosaka „amatpersonu dienesta pienākumu izpildes laika organizāciju un uzskaiti”, tātad – arī to, kad viņš vēlas izmantot darba laiku savām personiskajām vajadzībām.
Raksts pirmoreiz publicēts diena.lv.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
