„Sabiedrisko mediju ombuds” Rožukalne: atļaujoties kritizēt sabiedriskos medijus un mani, Bendiks, Liepnieks un Lapsa darbojas kā Kremļa aģenti!

„Rakstot kara vadlīnijas, es saņēmu arī jautājumus no rus.lsm kolēģiem, kurus es ātri vienā vēlā, vēlā vakarā mēģināju atbildēt, un, tā kā kolēģiem šīs atbildes ļoti patika, tas tika publicēts kopā ar vadlīnijām. Un, protams, tās atbildes bija ļoti īsas, lakoniskas, un tur bija viens jautājums par to, cik naidīgi vai kā var apzīmēt Putinu pašu. Un tas bija pašā kara sākumā.

Un es rakstīju… Tā doma bija tāda, ka ir jābūt precīzai valodai, un tā doma sasaistījās ar vadlīnijās minēto, ka jebkādam vērtējumam ir jābūt pamatotam un jālieto precīza valoda. Kas tika momentā interpretēts kā mans aizliegums saukt Putinu par tātad diktatoru, ko es nekad neesmu aizliegusi.

Un es to ne varu, ne gribu, bet, ka mana kolēģe, ar kuru es dezinformācijas darba grupā strādāju Eiropas Komisijā Klēra Vailda, viņai ir vesela grāmata, un pieci vai septiņi šie dezinformācijas veidošanas paņēmieni. Tad šeit ir vismaz trīs. Tātad – paņemt mazu patiesas informācijas gabaliņu, viņu manipulatīvi iesaiņot un viedokli pārveidot par faktu, paziņot, ka es aizliedzu, nekas tāds nav noticis, tie ir meli, bet ko mēs redzam?

Mēs redzam, ilgstošs oligarhu apkalpotājs Mārcis Bendiks to atkārto katrā reizē intervijā, kad viņam jautā par pilnīgi citiem jautājumiem, viņš ieliek to iekšā un nemitīgi šos melus par mani izplata. Lai gan neko tādu es neesmu darījusi.

Un tieši tāpat, kad mēs pasekojam sabiedrisko mediju izņirgātāju pulkam, ko mēs redzam. Mēs redzam tur pieredzējušus manipulatorus. Mēs tur redzam Jurģi Liepnieku, mēs tur redzam Lato Lapsu. Un viņu darbības ir ļoti līdzīgas tām, par kurām mēs kā par bīstamām runājam tad, kad ar to nodarbojas trešās valstis. Mūsu gadījumā Krievijas pusē. Un tas, cik tas ir intensīvi, liek domāt, ka tieši tāpat, kā pētījumos noskaidrots, tā ir uzņēmējdarbība. Ir pakalpojumi, kuri tiek sniegti.

Jautājums ir – pakalpojumi kam tiek sniegti?

Nu acīmredzot, šīs kompetences un šīs iespējas publiski diskreditēt… Un, kad mēs paskatāmies, varētu domāt, jā, viņiem tur ir kāda personiska nepatika pret mani vai pret kādu, es nezinu, kolēģiem sabiedriskajos medijos. Un redz to plašo spektru un tos vienveidīgos paņēmienus, kur tevi apsūdz alkatībā, un, ja nav kāda pazemojoša fakta, tad uzbrūk…

Es esmu lasījusi vienkārši šausmīgus, vienkārši nolamā par stulbu. Nemitīgas šīs ņirgāšanās. Un tātad acīmredzot, es pieļauju, ka ir, nu, ja tu gribi vienu komunikācijā apklusināt, tad tu gribi, lai tavs skatījums dominētu un netraucētu. Lai neviens nevar analizēt, ko tu dari, jo viņš ir iebaidīts, viņš ir apsaukāts, viņš ir pazemots publiski, viņam vairs tā kā negrib uzticēties, un tāpēc es uzskatu, ka ir jādod pretsvars, ir par to jārunā, jo citādi trūkst balansa.”

Šīs ir Andas Rožukalnes emocionālajā paziņojumā pieminētās oficiālās atbildes uz jautājumiem par „kara un konfliktu žurnālistiku”: katrs pats var iepazīties ar to, kādas tieši ir „ombuda” norādes attiecībā uz Vladimira Putina nosaukšanu par diktatoru, un citām oficiālās varas nostādnēm, kas jāņem vērā „sabiedriskajiem” medijiem.

J. Vai ziņās mēs varam nepārprotami paust, ka esam vienā no karā iesaistītajām pusēm?

A. Jā, to ietekmē Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, piederība Eiropas Savienībai, taču medija vai ziņu dienesta pozīcija būtu jāizskaidro (skat. vadlīnijas*).

J. Vai mēs varam rādīt kara sakropļotus vai cietušos bērnus?

A. Jā, jo žurnālistiem jāatspoguļo patiesi notikumi un to sekas. Attiecībā uz bērnu atspoguļojumu jācenšas neveidot lielus tuvplānus, lai izvairītos no atkārtotas viktimizācijas. Iepriekš jābrīdina par nepatīkamiem skatiem.

J. Vai varam rādīt dezorientētos kara upurus, piemēram, tikko pēc bombardēšanas?

A. Jā, jo tā ir kara realitāte, tās atspoguļojumā vēlams izturēties ar cieņu, ievērot cilvēku tiesības uz privātumu (skat. vadlīnijas).

J. Vai Ukrainas puses ziņotais par iznīcināto Krievijas kara tehniku un bojāgājušajiem karavīriem var būt ziņa, vienlaikus zinot, ka viņi neziņo par saviem upuriem?

A. Jā, tā var būt ziņa, kuras avots un izcelsme, kā arī neziņotā un nezināmā informācija ir skaidri jānorāda.

J. Vai mēs vispār varam publicēt Krievijas oficiālo struktūru paziņojumus?

A. Jā, jo tie satur svarīgu informāciju, bet tie ir skaidri jāidentificē. Ja tie satur populārus dezinformācijas vai kara propagandas vēstījumus, uz tiem jānorāda vai jāveic faktu pārbaude. Nav ieteicams paziņojumus publicēt kā atsevišķu materiālu (skat. vadlīnijas).

J. Vai mēs varam teikt "krievu armija/iebrucēji/okupanti/varmākas"?

A. Žurnālistu un raidījuma vadītāju valodai jābūt precīzai, tai jāatspoguļo konkrēti notikumi. Precīzāk būtu teikt "Krievijas armija". Ja pārējie minētie vārdi attiecas uz ziņas saturu (parāda iebrukumu, varmācību, okupāciju), tad tos var izmantot. Tos jau izmanto dažādu valstu mediji.

J. Vai var teikt "diktators Putins"? Vai ziņās var paust nepārprotami negatīvu attieksmi pret Putinu, Kremli utt.?

A. Minētie vārdi ietver novērtējumu, vēlams, lai to izsaka citi ziņu avoti, vai arī žurnālists uz tiem atsaucas, piemēram, "Ukrainas puse šo sauc par varmācīgu un necilvēcīgu uzbrukumu".

J. Vai varam ēterā dot vārdu cilvēkiem, kuri atbalsta karu?

A. Jā, protams, jo tāda pozīcija pastāv, bet skatījumam ir jāpiedāvā cita perspektīva, vēstījumam jābūt sabalansētam, skat. vadlīniju punktu par kara atbalstu un naida runu. Žurnālistam ir jānorāda gan informācijas avotam, gan auditorijai, ko nozīmē konkrētie izteikumi.

J. Vai var būt ziņa tikai par Putina vai kādas citas par karu atbildīgas amatpersonas, iestādes paziņojumu? Vai šādus paziņojumus vajag atspoguļot, kādos apstākļos un paņēmieniem?

A. Nē, tas nevar tikt publicēts kā atsevišķs paziņojums, kas rada iespaidu, ka sabiedriskais medijs ir tikai vienas puses informācijas izplatīšanas kanāls. Paziņojumam jābūt ar skaidru pieteikumu, identificētu avotu un konteksta skaidrojumu, ja nepieciešams, žurnālistam konkrētais paziņojums ir jāsalīdzina ar citiem paziņojumiem, citu pušu teikto par to pašu jautājumu vai jāizceļ, kas nozīmīgs pateikts šajā paziņojumā.

J. Cik emocionāls žurnālists drīkst būt ziņu izlaidumos?

A. Žurnālists var būt emocionāls, jo atsevišķos gadījumos nav iespējams vienlaikus sekot profesionālajām normām (neitralitāte, atsvešinātība) un indivīda morālajām pārliecībām. Emocionāla žurnālistika ir leģitīma žurnālistika pieeja, ar kuras palīdzību žurnālists parāda emocionāli ietekmējošus notikumus un cilvēkus tajos.

Novērtē šo rakstu: