Iesaki rakstu: 
Ar koalīcijas pastiprinātu spiedienu šonedēļ plānots atsākt virzīties uz Ostu likuma pieņemšanu galīgajā lasījumā pēc tam, kad tā ieviešanas gaitā valsts kontrolētajās brīvostās jau divus gadus turpinās katastrofa. Savukārt jaunais likums var iznīcināt to tranzītkravu atlikuma mazumiņu, kas ostās vēl palicis.
To, ka tieši kaitnieciskās “ostu pārvaldības reformas” ir ostu un dzelzceļa pārvadājumu katastrofālā krituma iemesls, parāda bezkaislīgi ekonomikas dati par šo gadu. Pēc tam, kad Jaunās konservatīvās partijas līderi Jānis Bordāns un Juris Jurašs 2019. gada decembrī devās uz Vašingtonu izlūgties Trampa administrāciju uzlikt sankcijas Ventspils brīvostas pārvaldei — Latvijas pašas publiskajai iestādei, bija skaidrs, ka tiks pazaudētas kravas. Taču kritums tranzītkravu apjomā turpinās arī šobrīd, divus gadus vēlāk, un iemesls tam ir pašvaldību pārstāvniecības izslēgšana no brīvostām. Vismaz tā parāda ekonomikas dati.
Pēc JKP pārstāvju iniciatīvas uzliktajām ASV sankcijām stājoties spēkā, kravas sāka pazust ne tikai no Ventspils ostas, bet arī no Rīgas, pret ko nekādi pasākumi nav tikuši veikti ne pašu mājās, ne ārzemēs. Kā rāda oficiālā Satiksmes ministrijas informācija, aizvadītajā desmitgadē katra gada periodā no janvārim līdz oktobrim (salīdzinājumiem ņemts šāds periods, jo šis gads vēl nav beidzies) ostas pārkrāva vidēji 50 līdz 60 miljonus tonnu. 2020. gadā parādījās katastrofāls kritums — līdz 37 miljoniem tonnu, bet šajā gadā kritums bijis vēl par 9,3 procentiem (jeb 2 miljoniem tonnu) uz leju.
Kritums par 9,3% pret pērno gadu — neizklausās īpaši traģiski, taču jāņem vērā, ka tas ir kritums pret 2020. gadu, kurš jau tā bija katastrofāls. Faktiski kravu kritums pret 2012. vai 2014. gadu tuvojas pusei no toreizējā apjoma.
Valsts amatpersonu veikto darbību rezultātā Ventspils ostas kravu apjoms divu gadu laikā nokrities uz pusi, arī Rīgas ostā tas turpinās — šogad kritums ir aptuveni 12% pret pagājušo gadu, kurā savukārt Rīgas osta jau paspēja zaudēt aptuveni ceturtdaļu no iepriekšējām kravām.
Nekas tik ļoti neparāda tranzīta sagraušanu kā dzelzceļa kravu apjoms — šis ir rādītājs, kas iekļauj gan VAS “Latvijas Dzelzceļš” pārvadāto apjomu, gan nedaudzo privāto dzelzceļa uzņēmumu kravas. Lai skaidrības labad pieturētos pie iepriekš aplūkotā 10 mēnešu perioda (janvāris — oktobris), jāpiezīmē: normāli pa dzelzceļu Latvijā tiek pārvadāti ap 35 līdz 45 miljoniem tonnu kravu ik gadus šajā periodā, bet kopš valsts iejaukšanās Ventspils un Rīgas brīvostu darbā kritums ir nenoslēpjams.
2020. gada pirmajos 10 mēnešos dzelzceļa kravu kopējais apjoms nokritās līdz 19,5 miljoniem tonnu, bet šī gada 10 mēnešos – līdz 17,5 miljoniem tonnu. “Latvijas Dzelzceļš” patlaban pabeidz kārtējo 700 darbinieku atlaišanu — pie tiem tūkstošiem, kas tika atlaisti jau pagājušogad. Autokravu pārvadātājs SIA “Kreiss” apsteidzis LDz vērtīgāko transportnozares uzņēmumu topā, kamēr LDz noturēšanai virs ūdens tiek tērēti valsts budžeta desmitmiljoni.
Jo īpaši katastrofa izpaužas dzelzceļa tranzītkravu apjomos: 2020. gada laikā tika pazaudēti ap 42% no dzelzceļa tranzīta, bet šogad — vēl aptuveni 22%. Bet dzelzceļa pārvadājumi ir tikai serviss, kam nav, ko transportēt, ja caur ostām netiek vestas kravas — primārā ir ostu darbība, kas nosaka, vai arī pārējiem loģistikas servisiem būs darbs. Vietējo iekšzemes dzelzceļa kravu apjoma pieaugums nespēj kompensēt kopējo kritumu.
Kurā brīdī šī katastrofa ostās sākās? Var konstatēt konkrētu brīdi un notikumu, ar ko sākās kritiens bezdibenī. Tās nav Trampa administrācijas uzliktās sankcijas Latvijai — kā nekā tās uzlika Ventspils ostai, nevis Rīgas brīvostas pārvaldei, taču briesmīgs kritums ir arī Rīgas ostā. Katastrofa iestājās brīdī, kad no Ventspils un Rīgas brīvostu pārvaldēm izslēdza tās pašvaldības, kuru teritorijās ostas atrodas.
Deviņdesmito gadu sākumā Ventspils ieviesa ostas pārvaldībā modernākos un labākos principus, kādus vien varēja atrast. Vispirms noskaidrojuši, kura ir lielākā osta Eiropā (izrādījās, ka Roterdama), ventspilnieki nokopēja turienes ostas menedžmenta risinājumu. Brīvostas pārvaldes izveide un uzbūve kā publiskai struktūrai, kur puse no valdes locekļiem pārstāv vietējo iedzīvotāju ievēlēto pašvaldību, bet otra puse — ar ostu darbību un vides aizsardzību saistītās ministrijas, ļāva atjaunot līdz ar PSRS sabrukušo kravu plūsmu, radot labi apmaksātas darbavietas privātajā sektorā, likvidējot visas no padomju režīma mantotās ekoloģiskās katastrofas un maksājot vienlaikus miljonus pašvaldības budžetā.
Modelis bija tik veiksmīgs, ka to ieviesa arī deviņdesmitajos stagnējošajā Rīgas brīvostā, kur arī rādītāji aizgāja uz augšu, savukārt Liepājā brīvosta tika noformēta kā Liepājas speciālā ekonomiskā zona, kurā trešdaļa balsstiesību ir pašvaldībai, trešdaļa — valstij un vēl trešdaļa — LSEZ strādājošo uzņēmumu pārstāvjiem.
2019. gada izskaņā steidzamības kārtā tika izmainīts likums, no Ventspils un Rīgas brīvostu pārvaldēm izslēdzot pašvaldības. Nekavējoties kravu plūsmas teju vai apstājās un pēc tam atsāka kustēties visai negribīgi. Apjomi arvien turpina svārstīties pa mēnešiem, taču kopējā tendence pa ceturkšņiem ir lejupejoša arī tagad, pēc diviem gadiem: lai kā valsts vienpersoniskā kontrolē nonākušās Ventspils un Rīgas brīvostas mocītos, tām neizdodas pat apstādināt kritumu, kur nu vēl atgriezties pie izaugsmes.
Taču ir trešā osta, kurā krituma vietā ir pieaugums: mūsu apskatītajā piemērā ar kravu apjomiem gada pirmajos desmit mēnešos Liepājas osta kravu kopējo tonnāžu palielinājusi no 5,3 miljoniem tonnu uz 5,8 miljoniem. Oktobra mēnesī Liepāja pirmo reizi vēsturē apdzina Ventspili, mēneša ietvaros pārkraujot vairāk nekā Ventspils.
Ar ko Liepāja atšķiras no abām pārējām lielajām ostām? Ar to, ka tur netika izpostīts LSEZ pārvaldības modelis, un līdz ar to tur nav pazudusi sistemātiskā izaugsme. Liepājas osta gadsimtu gaitā vienmēr bija primāri militārā osta, kam tikai pēdējos 25 gados galvenā ir komerciālā funkcija. Liepājā tā attīstīta faktiski no nulles, un tagad pašvaldības rūpīgais darbs rāda rezultātus.
Bet tur, kur pašreizējā valdības koalīcija no ostas padzina pašvaldību un sagrāva līdzšinējos panākumus, katastrofa nemazinās. Var prognozēt — ja sagrautu LSEZ darba modeli un kontroli pār Liepājas ostu atdotu rīdziniekiem, rezultāts būtu līdzīgs kā Ventspilī.
To, ka “ostu pārvaldības modeļa maiņa” ir katastrofas cēlonis, apliecina arī dati par mazajām ostiņām — tās arvien vada pašvaldības un valsts pārstāvji kopīgi. Šī gada pirmajos desmit mēnešos kravu pieaugums bijis gan Skultes un Salacgrīvas, gan Mērsraga un Rojas ostās. Kravas nav bijušas tikai Pāvilostā, taču Pāvilosta tāpat ir galvenokārt zvejas un atpūtas izbraucienu ostiņa, kurā nekad nav bijuši kravu termināli, pat maziņi ne.
Patlaban Saeimas dienaskārtībā ir Ventspils un Rīgas ostu pārveide par komerciālām kapitālsabiedrībām — nākamais solis ar mērķi sagraut līdz galam to, kas vēl palicis.
Redzot savas līdzšinējās darbības rezultātus, satiksmes ministrs Tālis Linkaits spēris izmisuma soli — piedāvājis Ventspils domei iesaistīties ostas kapitālsabiedrībā kā 30% līdzīpašniecei. Pat bijis aizbraucis uz Ventspili, kur mēģinājis pierunāt vietējo sabiedrību un domes deputātus. Patlaban netiek ziņots, ka ministam tas būtu izdevies — taču vismaz ir progress kopš 2020. gada vidus, kad tas pats ministrs ieradās Ventspilī uz slepenu semināru, kurā tika spriests, kā brīvostu iznīcināšanu intensificēt.
Ko ventspilnieki darīs, ja ostā sāks saimniekot AS “Ventas Osta” kā komerctiesību subjekts, jau ir prognozējams: pašvaldība pieprasīs tai ievērot tos pašus normatīvus, ko jāievēro jebkuram komersantam. Pirmkārt, tas attieksies uz piesārņojošās darbības atļauju izņemšanu, un beidzot pašvaldībai būs iespēja ostu, ja tā kļūs par komercfirmu, piespiest likvidēt smakas un putekļus — līdz šim pašvaldībai nebija iespējams iesūdzēt tiesā otru valsts iestādi, jo viena un tā paša ķermeņa kreisā roka nevar tiesā iesūdzēt labo.
Bet tagad, ja “Ventas Osta” kā komerciāla akciju sabiedrība sāks nepildīt vides normatīvus, tad beidzot gan Ventspils domei, gan jebkuram iedzīvotājam būs tiesības vērsties visās iespējamajās iestādēs pēc kārtas, lai sodītu “Ventas Ostu”.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
