Iesaki rakstu: 
Kā jau tas notiek parasti, arī šoreiz, uzsākoties jaunās Saeimas darbam, deputātiem ir jāsadalās pa komisijām. Tas notiek pēc pagājušonedēļ Saeimas sēdē apstiprinātiem algoritmiem, kuriem par pamatu ir frakcijas deputātu skaits un proporcionalitātes princips.
Sadalījums ir parādījies publiski, un tas jāapstiprina Saeimai, lai komisijas un arī pats parlaments BEIDZOT varētu sākt darbu. Tai pašā dienā komisijas locekļi sanāks uz pirmo sēdi, kurā savukārt tiek ievēlēta komisijas vadība.
Pārskatot deputātu sadalījumu pa komisijām, var redzēt, ka dažās komisijās (piemēram, Juridiskajā un Ārlietu) TOPOŠAJAI KOALĪCIJAI IR MAZĀKUMS - PAR VIENU BALSI. Savukārt pārējās komisijās (piemēram, Pilsonības, migrācijas vai Budžeta, Cilvēktiesību u.c.) KOALĪCIJAI BŪS TIKAI PAR VIENU BALSI VAIRĀK.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka amati, kas tiek iedalīti opozīcijai (un tādi parādīsies!), tiek doti ar solījumu „BARDAKU NETAISĪT, VAJADZĪGOS LIKUMUS NODROŠINĀT UN VISPĀR LABI UZVESTIES - CITĀDI...”
Citādi kas? Citādi atņems tos amatus opozīcijai. Jautājums, cik tālu ies attiecīgās opozīcijas deputāti. Cik ļoti viņi sadīlos ar savu sirdsapziņu un solījumiem vēlētājiem.
„Saskaņai”, kas ir aizgājusi „skuju taku”, tas izdevās lieliski, par ko var pārliecināties, ieskatoties Saeimas mājas lapā. V.Orlovs mandātu komisijā, bet S.Dolgopolovs Valsts pārvaldes komisijā vairākas Saeimas noturējās. Un turklāt tika arī pārvēlēti! Kas nozīmē, ka spēja gan ar sirdsapziņu, gan vēlētājiem sadīlot.
M.Kučinskis iepriekšējā Saeimā bija Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Tātad faktiski „karājās uz mata” pozīcijas rokās. Kā man savulaik ir teicis viens no Saeimas deputātiem, kas bija strādājis Saeimas prezidijā, - „10 deputātu parakstu uz lēmumprojekta”, Saeimas balsojums un – čuššš, amats vējā. Neatkarīgi, vai tu esi Saeimas priekšsēdētājs vai komisijas vadītājs.
Tāpēc par to, ka apmaiņai ir jādod solījums, jo „par velti, kā zināms ir tikai siers otrai pelei”, nav šaubu. To varēs redzēt komisiju, Saeimas kopsēžu balsojumos, un ilgi nebūs jāgaida. Piebildīšu, ka TIKAI LPV NEBŪS KOMISIJU VADĪTĀJU AMATU. Domājiet paši, ļaudis!
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
