Saeimas deputātes Skujiņas-Rubenes paralimpiskais tūrisms par valsts naudu
Pietiek lasītājs06.05.2025.
Komentāri (22)
Iesaki rakstu: 
Kad runa ir par Latvijas paraolimpisko kustību, Zanes Skujiņas-Rubenes vārds izskan itin bieži – taču šoreiz ne visai glaimojošā kontekstā. Jēkaba ielas gaiteņos jau izsenis runā, ka deputāte ne tikai lemj par finansējumu, kas tiek piešķirts Latvijas Paralimpiskai komitejai, kuras vadītāja, starp citu, ir viņas pašas māte, bet arī pati šo naudu labprātīgi izmanto.
Vēl pavisam nesen portāls “Delfi” veidoja rakstu sēriju ar nosaukumu “Paralimpiskais bizness”, kur pieskārās organizācijas afērām, bet šis pārspēj jebkādu ticību regulētām attiecībām starp valsts finansējumu un acīmredzamu visatļautību, apzogot valsti un paralimpiskos sportistus.
Z. Skujiņa-Rubene, kura kopš 2011. gada darbojusies komitejā par projektu un sabiedrisko attiecību vadītāju, pēc ievēlēšanas Saeimā turpina darboties it kā "brīvprātīgi". Tomēr fakti runā paši par sevi: viņa ne tikai pieprasa naudu valstij, bet arī kontrolē, kur tā tiks tērēta – un, šķiet, arī pašai par labu, lemjot to Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijā. Paradokss, ka viņa lemj ne tikai par sevi, bet arī par savu māti, kura ir Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte. Tāds faktiski ģimenes bizness par valsts naudu.
Īpaši uzkrītoša bija situācija 2024. gada Paralimpiskajās spēlēs Parīzē, kur Z. Skujiņa-Rubene parādījās kā Latvijas delegācijas vadītāja. Jautājums, kas kļuvis aktuāls, no kādiem līdzekļiem tika segti viņas ceļa un uzturēšanās izdevumi? Likums skaidri nosaka, ka Saeimas deputātam nav tiesību saņemt valsts apmaksātu izklaidi vai komandējumu šādās aktivitātēs. Bet, kamēr daudzi sportisti spiesti doties uz sacensībām bez nepieciešamā atbalsta personāla, līdzekļi Zanes "olimpiskajam tūrismam" vienmēr atrodas, jo vienkārši pati lemj, cik daudz sev piešķirs. Vai tas ir taisnīgi, ka, kamēr patiesie varoņi cīnās par katru centu treniņiem un ekipējumam, šāda veida "sabiedriskie darbinieki" ceļo pa pasauli, baudot luksusa braucienus?
Tas liek uzdot jautājumu, vai Z. Skujiņas-Rubenes darbība neliecina par interešu konfliktu? Deputāte faktiski pati izlemj par savas un savas mātes vadītās organizācijas finansēšanu, pēc tam šo finansējumu izmantojot savām vajadzībām. Tas rada pamatotu jautājumu – vai Latvijas nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā par kāda ģimenes biznesa "ceļojumiem" uz Parīzi? Šobrīd atliek gaidīt – vai šis gadījums beigsies tikai ar kārtējo nosodījumu, vai arī beidzot kādam nāksies atbildēt par vieglprātīgu attieksmi pret valsts līdzekļiem.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
